Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā

Permanentā histērija

Arturs Priedītis
18.02.2013.
Komentāri (25)

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Virsraksts ir saprotams. Runa ir par pastāvīgu un nepārtrauktu (permanentu) neirozes un psihopātijas formu (histēriju), kas izpaužas uzbudinājuma, kaprīžu, untumainības un nenosvērtības lēkmēs. Tie cilvēki, kuri pie mums aizvadītajos divdesmit un vairāk gados dzīvoja ar veselo saprātu un analītisko skatījumu, nemitīgi novēroja permanentās histērijas griezīgo klātbūtni mūsdienu sociumā.

Pat vairāk. Viņi redzēja, ka tagad ir pieņemts publiski lepoties ar pastāvīgu un nepārtrauktu eksaltētu uzbudinājumu. Viņi saprata, ka tagad histērija liecina par attiecīgā histēriķa nacionāli patriotisko pozīciju, pilsonisko drosmi un intelektuālo aktivitāti. Nacionālisma, neoliberālisma un verdziski iztapīgā amerikāniski eiropeiskā hiperpatriotisma demonstrācija vispār nav sastopama bez aizgrābtas un satrauktas slimīgas jūsmas. Faktiski tagad bez slimīgas jūsmas nav pieņemts atvērt muti par jebkuru jautājumu. Mūsu publiskajā telpā dominē permanentā histērija jebkuras tēmas verbalizācijā.

Permanentā histērija ir sociālā parādība. Tā aptver respektējami lielu sabiedrības daļu un attiecas uz visām vecuma grupām – vecāko, vidējo un jaunāko paaudzi. Satraucoša ir permanentās histērijas klātbūtne jaunajā paaudzē – interneta komentāru un blogu piemēslotāju tumsoniskajā slānī. Taču no viņiem daudz neatpaliek arī pārējie sociālie slāņi. Nebūt ne tikai internetā var spīdēt ar sava vājā prāta kaislībām.

Katrai sociālajai parādībai ir noteikts iegansts un ģenēzes apstākļi. Šajā ziņā permanentā histērija nav izņēmums. Tai pie mums ir precīzi fiksējamas hronoloģiskās robežas – XX gs. 80. gadu otrā puse un viss pēcpadomju periods līdz šodienai. Tātad – „perestroika” un dzīve postmodernisma lieliskajos apstākļos.

Pašlaik mēs mācāmies sociālās parādības izskaidrot no kosmofizisko sakarību viedokļa. Pašlaik jau ir labi zināms, ka sociālās kataklizmas ir hronoloģiski vienotas ar ģeofiziskajām, meteoklimatiskajām, ekoloģiskajām kataklizmām. Dabas pulsējoši viļņveidīgie mehānismi atsaucas uz sociālo pulsāciju.

Mūsdienu zinātne ir pārvarējusi ģeocentrisko un statisko pieeju. Atsevišķas parādības netiek apskatītas relatīvi izolēti. Piemēram, zinātne spēj Saules magnētiskā lauka cikliskumu sasaistīt ar vēsturiskajiem notikumiem uz Zemes. Saules magnētiskā lauka cikliskums esot apmēram 3750 gadi. Ciklu maiņa ilgst 370 gadus. Tiek uzskatīts, ka mēs dzīvojam kārtējās ciklu maiņas pašā sākumā.

Faktiski jau sen pazīstama kosmosa ietekme uz biosfēru. Tagad šie klasiskie novērojumi tiek papildināti ar jaunām atziņām, kuras sniedz tādas pagaidām nepierastas zinātnes kā heliobioloģija, bioenergoinformātika u.c.

Tagad ne tikai speciālajā, bet arī populārzinātniskajā literatūrā var lasīt par planetāro nelaimju likumsakarībām attiecīgo kataklizmu izcelsmes, funkcionēšanas un evolūcijas kontekstā. Vulkānu izvirdumi, zemestrīces, zemes nogruvumi, krasas klimatiskās svārstības, cunami, orkāni, milzīgi ugunsgrēki, plūdi, epidēmijas, tehnisko iekārtu bojājumi tiek analizēti saistībā ar attiecīgajā laikā konstatētajām cilvēku psihes un fizioloģijas hroniskajām un impulsīvajām destrukcijām, sociāli sadzīviskiem, politiskiem, militāriem konfliktiem un draudu uzliesmojumiem.

Visu šo parādību avots ir planētas „ieeju” un „izeju” dinamikas pieaugums. Tas vairāk vai mazāk intensīvi un periodiski notiek enerģētisko virpuļu (gravitācijas, elektrības, magnētisma, elektromagnētisma) un gāzu (hēlija, ūdeņraža u.c.) plūsmu un impulsu (t.sk. sprādzienu un plazmas izvirduma) veidā dažādās ģeoaktīvās zonās – litosfēras lūzumos u.c. Anomālā enerģētiskā un gāzes dinamika atsaucās uz planētas dzīvi visos aspektos (hidro, meteo, bio, psiho, socio, etno).

Planētas enerģētiskā un gāzes „elpošana” sasaucās ar dažādu kosmisko enerģiju plūsmu saņemšanu un izmantošanu, planētas energoizstarojumu izplatību, planētas enerģētiskā līdzsvara nodrošināšanu iekšējo un ārējo sakaru procesos.

Mūsu planēta ir organiski saistīta ar kosmofizisko sakarību kompleksu (Saules sistēmu, Galaktiku, Visumu), kas ir vienots kosmoritmisks mehānisms ar ritmiski mainīgu pulsāciju un savstarpējo mijietekmi. Šajā mehānismā ietilpst daudzas enerģētiskās „spoles” – spirāliski eliptiskas trajektorijas dažādiem kosmiskajiem objektiem, kuri hierarhiski sagrupēti saskaņā ar principu „spirāle uz spirāles”.

Zinātne ir noskaidrojusi, ka mēs pašlaik dzīvojam planētas globāli cikliskās transformācijas laikmetā – pārejas laikmetā. Tajā īpaša aktivizācija sākās aizvadītā gadsimta 60.gadu vidū, intensīvu fāzi sasniedzot XX gs. 90. gadu beigās. Intensīvā fāze turpināsies līdz XXI gs. pirmajai trešdaļai.

Šajā fāzē, piemēram, notiek Zemes orbītas novirze un planētas orbitālā ātruma samazināšanās. Tā rezultātā var būt neredzētas kataklizmas un var atsegties visdažādākās anomālās pretrunas. Cilvēki ģenētiski zaudē garīgās, intelektuālās, imūnās potences. Sociālajā sfērā saasinās masu apziņas bioloģizācija un primitivizācija. Formējas hominīdu jauns tips – postcilvēks. Pieaugošais gravitācijas spiediens pazemina cilvēkā abstraktās domāšanas spējas, veseluma un harmoniskuma uztveri, radošo motivāciju.

Kultūrā iestājas krīze. Tās tipiskākās izpausmes ir ideālu, morāles, humānisma deficīts, hēdonisma evolūcija, egocentriskums, neiecietība, vandālisms, vardarbība, masu slimības, histēriska konfliktēšana.

Arvien plašāku amplitūdu iegūst konflikti starp cilvēkiem un postcilvēkiem. Tie ir galvenokārt hermeneitiski konflikti; proti, izskaidrojoši konflikti. Tie rodas tāpēc, ka ir dziļa un patiesībā nepārvarama plaisa starp cilvēkiem un postcilvēkiem kultūras kritēriju jomā. Katram (cilvēkiem un postcilvēkiem) ir savi kritēriji. Tie kardināli atšķiras. Tāpēc starp cilvēkiem un postcilvēkiem neeksistē tas, ko mēdz dēvēt par komunikatīvās identitātes kopību.

Dabas zinātņu atklājumi tagad palīdz izskaidrot Rietumu sociologu pētnieciskos rezultātus. Piemēram, palīdz saprast, kāpēc no XX gs. vidus samazinās cilvēku intelektuālās spējas. Aizvadītajos gados Rietumu sociologi atklāti un drosmīgi secināja, ka cilvēki kļūst arvien muļķāki. Izvērsti par to var lasīt Džona Gleda (John Glad) darbos. Viņa secinājums ir bēdīgs: mūsdienu pasaulē nepārtraukti samazinās augsta intelektuālā koeficienta pārstāvju skaits. Genofonda debilizācija, idiotizācija, kretinizācija mūsdienās ir acīmredzama.

Dž.Gleds raksta par ģenētisko stratifikāciju. Tā viņš dēvē intelektuāli viendabīgo cilvēku konsolidāciju relatīvi norobežotās subkultūrās. Ģenētiskās stratifikācijas process ir uzskatami redzams šodienas sabiedrībā. Ne visur vara un bagātība tiek gudrākajiem. Turklāt gudrāko konsolidācija nav tik intensīva un rezultatīva. Likumsakarība ir zināma: jo pelēkāki un dumjāki indivīdi, jo intensīvāka un rezultatīvāka ir viņu konsolidācija, kā arī histēriski griezīgāk realizējās subkultūras pašaizsardzības instinkts. Ja kāds šo likumsakarību vēlas pārbaudīt, tad var pamēģināt iekļūt, piemēram, Latvijas valdošās kliķes kontingentā. Faktiski iznākums ir nekļūdīgi prognozējams: gudriem cilvēkiem un cilvēkiem ar veselo saprātu nav nekādas izredzes gūt panākumus. Kliķes iekšējai konsolidācijai un pašaizsardzībai piemīt dzelžains spēks.

Mūsdienu zinātnē ir detalizēti aprakstītas cilvēka garīgās degradācijas stadijas. Piemēram, psihologi ir noskaidrojuši cilvēka garīgā sabrukuma gaitu. To var fiksēt noteiktā secībā. Tagad labi ir zināms, ar ko sākas cilvēka garīgais sabrukums, kādas ir šī nelaimīgā procesa stadijas un ar ko drūmais process noslēdzās. Šajā procesā ir stadija, kuras raksturojumā vispiemērotākais jēdziens ir „histēriskums”.

Process sākās ar cilvēka atsacīšanos no „savas sejas”. Ar cilvēku notiek kaut kas tāds, kad viņš atsakās no savas cilvēciskās misijas. Tas var izpausties visdažādākajā veidā. Cilvēks var neievērot kādu morāli tikumisko normu vai pasaules uzskata idejisko principu. Ja cilvēks ir atsacījies no savas cilvēciskās esamības metafiziskajiem pamatiem, tad viņa degradācijā ātri iestājās otrā stadija – ideālu zudums. Cilvēkam nekas vairs nav svēts. Viņš vairs nekam netic. Viņš vairs netiecas pēc kaut kā cēla un skaista.

Trešā stadija ir stratēģiskās domāšanas apsīkšana. Cilvēkam bez ideāliem nevar būt nekādi nākotnes nodomi. Ja cilvēks ir atsacījies no savas dzīves metafiziskajiem pamatiem, tad viņam vairs nerūp dzīves idejiskā stabilitāte. Viņam nevar būt kritiski analītiskā pieeja ne tikai savas dzīves veidošanā, bet arī savu līdzcilvēku (sociuma) sociāli eksistenciālajā stratēģijā. Cilvēks bez ideāliem spēj koncentrēties tikai fizioloģisko vajadzību apmierināšanai un bez ierunām pakļaujas jebkurai ārējai ideoloģiskajai iedarbībai. Cilvēks bez citu palīdzības nevar formulēt savas dzīves uzdevumus un mērķus.

Nav grūti iedomāties, kas notiek pēc tam - ceturtajā stadijā. Ja cilvēkam nav ideālu, dzīves uzdevumu un mērķu, tad viņā ātri apsīkst motivācija un enerģija. Cilvēks zaudē dzīves jēgu un kļūst garīgi apātisks un infantīls. Turklāt cilvēkam bez enerģijas nav arī nekādu dzīves vērtību. Viņam nav morālās, sociālās, reliģiskās, filosofiskās, estētiskās, profesionālās vērtības. Bet tas nozīmē, ka sabrūk cilvēka uzskatu sistēma un cilvēka prāta iekšējais satvars vispār.

Piektajā stadijā ir runa par izmaiņām uzvedībā. Cilvēkam bez vērtībām un uzskatu sistēmas izzūd priekšstati par uzvedības normām un noteikumiem. Vērtību trūkums un prāta erozija stimulē visatļautību un sabiedrisko normu ignorēšanu. Tas liecina, ka cilvēkam vairs nav nekādu priekšstatu par patiesumu un viņā vairs nav nekā patiesa. Cilvēks ir iznīcinājis sevi – savu individualitāti.

Turpmākajās stadijās sākās veģetēšana - eksistence bez cilvēciskās individualitātes. Cilvēks nespēj pārvarēt dzīves grūtības. Viņš vairs nevar balstīties pats uz sevi, bet tikai uz citiem. Cilvēks nespēj kvalitatīvi veikt darbu un strādāt radoši. Jebkurai viņa darbībai ir negatīvs iznākums. Cilvēku pārņem nogurums. Viņš sāk nervozēt un apskaust citu cilvēku panākumus. Viņu pārņem dziļa apātija un histēriskuma lēkmes. Cilvēks vairs nav spējīgs saprast un pat uztvert apkārtējās pasaules informāciju. Viņā ir zudusi realitātes izjūta, un tā ir pēdējā stadija.

Mūsu dzīves metafiziskos pamatus saputroja „perestroika”, kas ir vainojama arī permanentās histērijas izraisīšanā vecākajā un vidējā paaudzē.

No padomju totalitārā režīma politiskās prakses viedokļa „perestroikas” retorikā bija fiksēti drosmīgi pārkārtojumi. Tie radītu labvēlīgus apstākļus sabiedrības attīstībai, veicinātu un nostiprinātu indivīda lomu, stimulētu atklātumu, tiesiskumu, demokrātiskumu. Taču praktiski „perestroikai” nebija nekādu konkrētu iepriekš izstrādātu plānu, un jau no paša sākuma (1985.g.) „process sāka iet” haotiski, balstoties uz juceklīgām iniciatīvām. Tas noveda pie pārspīlējumiem, varas zaudēšanas un sociālisma sistēmas sabrukuma.

Tas noveda arī pie sociuma destruktīvās enerģijas izvirdumiem. Tādējādi atklājās „padomju cilvēka” ģenēzes patiesie rezultāti. Tie pārsteidza un šausmināja. Šo rindu autors kā šausmīgu murgu atceras atklāto sapulci Daugavpils Mūzikas skolas zālē 1988.-1989.gada ziemā. Daugavpils „perestroikas” entuziasti tikās ar LTF vadību no Rīgas. Jau pirmajās minūtēs sākās ārprāts: apmēram 400 zālē esošie cilvēki pēkšņi visi piecēlās kājās un burtiski katrs sāka kaut ko nesakarīgu kliegt trakumā izvalbītām acīm. Tā tas turpinājās ilgu laiku – apmēram pusstundu. Arī pēc tam, kad rīdzinieki pilnīgi apjukušā izskatā bija atstājuši skatuvi un devušies uz mašīnām.

Tagad nav noslēpums, ka „perestroika” bija ļoti viltīga manipulācija. Tās mērķis patiesībā nebija sociālisma valsts pārkārtošana, bet gan sagraušana. Turklāt tā bija neredzēti ciniska un savā būtībā fantastiski absurda operācija. Valsti sagrāva paši tās pavalstnieki ar savām rokām. turklāt svēti domājot, ka viņi pašaizliedzīgi dara valstij tikai to labāko. Visbezjēdzīgākais bija tas, ka komunistiskā partija pati pret sevi organizēja tautas frontes un cita formāta sabiedriskās aktivitātes, kā arī atsevišķās vietās nelietīgi organizēja savējo nošaušanu speciāli saaicināto ārzemju žurnālistu klātbūtnē, lai visai pasaulei uzfilmētu PSKP un PSRS asiņaino politiku. Komunisti uzaicināja amerikāņu vadāmā haosa speciālistus, lai sagrautu savu partiju un valsti.

„Perestroikas” superdestruktīvā un superamorālā būtība nevarēja palikt bez morālajām un psiholoģiskajām sekām. Tā, piemēram, „perestroikas” manipulācijas ar vārda un uzskatu brīvību („гласность”) veicināja tik apjomīgu nepatiesu, bezatbildīgu, naidīgu, apmelojošu, izkropļojošu „diskursu” par mūsu pagātni un tagadni, ka histēriskās muldēšanas inerces varā joprojām mutuļo sabiedrības liela daļa. Ļoti daudzi vecākās un vidējās paaudzes cilvēki joprojām ir kvēli pārliecināti par savu svētīgo darbību „perestroikas” gados un dzīvo tā laika mītu gaisotnē.

Viņus var saprast. Daudziem kalpošana „perestroikas” vajadzībām specdienestu izveidotajās struktūrās ir viņu mūža galvenais notikums. Nav viegli tagad atzīt sava histēriskā entuziasma fiasko. Piemēram, tolaik viens no latviešu radošās inteliģences kadriem slimīgā aizgrābtībā rakstīja: „Mēs savas sirdis, visu, kas mums ir, atklāti un godīgi atdodam savai partijai un valdībai. Tas ir nebijis notikums. Ir tikai mazas šaubas: ko rīt darīs ar mūsu sirdīm – pieņems vai nepieņems?” Cits kreatīvs kadrs pieglaimīgi slavēja: „Un mēs varam ar lepnumu sacīt, ka te liela nozīme un lieli nopelni ir mūsu vadībai, Gorbačovam un viņa kursam.[..] Viss, kas notiek, ir pozitīvs."

Taču „perestroikas” amorālā atbalss visriebīgāk atskanēja tad, ka tie paši cilvēki „savas sirdis” tik pat histēriski „atklāti un godīgi” sāka atdot mūsu jaunajam saimniekam. Tai valstij, priekš kuras PSRS sabrukums bija nevis lielākā ģeopolitiskā katastrofa XX gadsimtā, bet gan lielākā ģeopolitiskā uzvara XX gadsimtā. Nacionālās suverenitātes bezatbildīgā noniecināšana un slimīgi jūsmīgā atdošanās ģeopolitiskajam hegemonam atkal tika pasniegta tajos pašos vārdos – „viss, kas notiek, ir pozitīvs”. Ja kāds mēģina iebilst, tad mūsu kreatīvo kadru maniakāli naidīgā un histēriskā pļaustīšanās praktiski nav apklusināma gadiem ilgi.

„Perestroika” ar tās atklātuma („гласность”) histēriskajiem plūdiem, saprotams, nav izolēta parādība. Tā ietilpst tajā sociāli mentālajā procesā, kas Rietumu civilizācijā sākās aizvadītā gadsimta 60.gados. Šī kompleksā procesa nosaukums ir postmodernisms.

Rietumu civilizācijā 60.gados sākās patērēšanas mānija. Arī pie mums tolaik universālveikals kļuva par pilsētas kultūras centru, un pilsētnieku garīgās intereses pārsvarā riņķoja ap iepirkšanās tematiku.

60.gados sākās paaudžu konflikts, kas kulmināciju sasniedza studentu nemieros 1968.gadā Rietumeiropā un ASV. Studentu lozungi bija tipiski postmodernistiski: „Aizliegts aizliegt”, „Esiet reālisti – prasiet neiespējamo”, „Sekss – tas ir skaisti”, „Iztēli pie varas”, „Visu un nekavējoties”, „Anarhija – tas esmu es”, „Robežas – tās ir represijas”, „Nē eksāmeniem”, „Orgasms – šeit un tūlīt.”

Pie mums paaudžu konflikts kulmināciju sasniedza nedaudz vēlāk – 90.gadu sākumā, kad „bērni” demonstratīvi un histēriski atsacījās no savu vectēvu un tēvu kultūras mantojuma, lai pielabinātos amerikanizētajai eiropeiskajai kultūrai.

Gan Rietumeiropā, gan pie mums jauniešu portretā dominē vienas un tās pašas krāsas: infantīls students-sliņķis, neprot un negrib strādāt, vēlas visu saņemt gatavu, bez nākotnes ideāliem, mīl „diskursēt” un nekaunās „diskursēt” (šodien – „blogot”) par jebkuru tēmu, pašpārliecināts, bravūrīgi skaļš, nekaunās par savu intelektuālo neiecietību, imitē „kreisumu” un „demokrātiskumu”, kas asociējās ar seksuālo un narkotisko „brīvību”.

Kā zināms, postmodernisms nav ar kailu roku atvairāms fenomens. Postmodernisma izslavētā dekonstrukcijas metode nav margināla kičveidīga antiracionāla lingvistiskā spēle. Postmodernismam ir sava filosofiskā bāze – it kā zinātniski pamatota pasaules uzskata sistēma.

Postmodernisma filosofiju galvenokārt sameistaroja franču profesori 70.gados (Liotārs, Delēzs, Fuko, Barts, Derrida). 80.gados viņi ar savu juceklīgo un neskaidro produkciju inficēja amerikāņu universitātes. Tiesa, amerikāņi paši franču populārākos kulta filosofus laipni aicināja pie sevis. Amerikāņiem nebija gluži sveši postmodernisma murgi,- 1968.gadā viņiem ar frančiem bija kopīgi lozungi. Tāpēc pēc lekcijām dārdēja skaļi aplausi, kaut gan neviens nekā nesaprata. Tagad par to godīgi atzīstas daudzi memuāristi. Starp citu, interesanti ir tas, ka daudzi no Rietumu 1968.gada nemieru līderiem un mūsu „perestroikas” tautas frontes vadoņiem šodien dirn siltā vietā - totālā tukšgaitā funkcionējošajā „eiroparlamentā”. Šī sakritība ir pelnījusi atsevišķu analīzi.

Amerikāņu vietējais postmodernisma korifejs Ričards Rorti tipiski postmodernistiskā garā 1996.gadā atzina: „Mēs noliedzam, ka objektīvās patiesības meklējumi var atbilst realitātei, un aicinām tos traktēt kā centienus panākt pēc iespējas lielāku intersubjektīvo saskaņu." Viņš gudri atkārtoja franču postmodernisma klasiskās tēzes: objektīva patiesība neeskistē, katram var būt sava patiesība un tāpēc vienīgi var pastāvēt subjektīvo patiesību kopums jeb, Rorti vārdiem sakot, „intersubjektīvā saskaņa”.

Postmodernisma filosofiskā bāze noteikti ir kādam izdevīga. Tā, pirmkārt un galvenokārt, ir izdevīga neizglītotiem un nekompetentiem, intelektuāli un diskursīvi ambicioziem cilvēkiem, kuri nevairās izteikties par jebkuru jautājumu, turklāt nevairās histēriski aizstāvēt savu „patiesību”. Postmodernisma filosofiskā bāze ir zaļā gaisma muldoņām, stulbeņiem, patmīlīgām un pašpārliecinātām pļāpām. Amizanti ir tas, ka postmodernisma filosofiskā bāze rodas un uzplaukst laikā, kad samazinās cilvēku skaits ar augstu intelektuālo koeficientu un sākas sabiedrības vispārējā arhaizācija un primitivizācija. Var tāpēc teikt, ka mentāli neadekvāti indivīdi ir izstrādājuši savam saprātam piemērotu filosofiju.

Rietumu civilizācijā postmodernisms sagrāva cilvēciskās esamības metafisko fundamentu. Tā vietā strauji formējās postcilvēku idejiskais balsts, kurā histēriskumam atvēlētas plašas perspektīvas. Postmodernismam ir raksturīga ne tikai atsacīšanās no patiesīguma un objektivitātes, morālo, estētisko un dzīves stilu plurālisma dievināšana. Postmodernismam ir raksturīgs arī satura un formas eklektisms, atsacīšanās veidot sistēmas un atsacīšanās no dihotomijām: garīgais – ķermeniskais, svētais – laicīgais, morālais – amorālais, patiesais – melīgais. Tādējādi cilvēkos izzūd jebkāda ontoloģiskā un aksioloģiskā orientācija, un visa dzīve izvēršās haotiskā plūsmā.

Mūsdienās saprātīgie cilvēki ir samierinājušies, ka dzīvo nelīnijiskās un atvērtās vidēs. Teiksim, ekonomiskā virzība nav augšupejoša taisne, bet gan viļņveidīga kustība, kad katrs vilnis var sasniegt savu augstumu un kritumu. Saprātīgie cilvēki ir samierinājušies, ka haoss un nenoteiktība ir tādi paši realitātes atribūti kā kārtība un stabilitāte.

Saprātīgie cilvēki jau sen ir samierinājušies ar permanentās histērijas ikdienišķo klātbūtni. No viņiem neviens vairs necenšas uzsākt konstruktīvu diskusiju. Publiskajā telpā konstruktīva diskusija neeksistē. Neviens vairs nevēršās pret neprofesionālajiem un nekompetentajiem. Visi zina, ka viņus vajadzēs pārkliegt. Visi zina, ka neprofesionālie un nekompetentie savu „profesionalitāti” un „kompetenci” aizstāvēs, histēriski ārdoties un bļaujot. Visi zina, ka nepārkliedzamie tagad pie mums ir vairākumā un viņiem pieder vara.

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Seksuālo attiecību svārsts. Tuvojamies vīriešu ierobežošanas ekstrēmam

FotoTieslietu ministre Inese Lībiņa-Egnere ir rosinājusi noteikt kriminālatbildību par seksuālu uzmākšanos. “Seksuālā uzmākšanās ir cilvēka cieņas aizskaršana. Tā aptver dažādas formas – tā var būt gan verbāla, gan neverbāla, gan fiziska seksuālā uzvedība, tā var tikt īstenota, izmantojot dažādus saziņas kanālus, tostarp digitālo vidi,” minēts ministrijas izplatītajā skaidrojumā.
Lasīt visu...

20

Nē seksuālai vardarbībai!

FotoIzskatās, ka ejam uz to, ka vīrietis ar sievieti varēs iepazīties un ielaisties tikai tad, ja neviens nav ar citu, ja tas notiek ar attiecīgiem noturības solījumiem un liecinieku (eparaksta) klātbūtnē. Paga, nevaru atcerēties, nebija šitāda štelle jau iepriekš izgudrota?
Lasīt visu...

21

Latvijas Pastu ved uz maksātnespēju

FotoLatvijas Pasta pašreizējā valde (Beate Krauze-Čebotare, Andris Puriņš, Jānis Kūliņš un Pēteris Lauriņš) mērķtiecīgi gremdē Latvijas Pastu.
Lasīt visu...

21

Donalds Tramps, Ādolfs Hitlers un dzīve uz muļķu kuģa

Foto2016. gadā, pēc referenduma par Lielbritānijas izstāšanos no Eiropas Savienības un Donalda Trampa uzvaras ASV prezidenta velēšanās jēdziens “post patiesība” tik bieži un enerģiski tika lietots un analizēts visā Rietumu pasaulē, ka “Oxford dictionary” to atzina par gada vārdu. 
Lasīt visu...

21

Cik nopietnas ir Latvijas spējas pretoties Krievijas agresijai?

FotoNesenais Nacionālo bruņoto spēku (NBS) paziņojums, ka “Latvijā drošības situācija ir tikpat stabila un līdzvērtīga tai, kāda ir citās NATO dalībvalstīs, kuras nerobežojas ar krieviju, piemēram, Spānijā, Francijā vai Itālijā”, tautu nevis nomierināja, bet gan lika vēl vairāk satraukties par to, kas īsti valstī tiek darīts aizsardzības spēju stiprināšanā. Tā vietā, lai mierinātu iedzīvotājus ar tukšpļāpību, Polija intensīvi bruņojas. Bet ko šajā jomā dara Latvija?
Lasīt visu...

6

Vai sabiedrība pieprasīja “cūkskandālu” un Gunāra Astras izsmiešanu?

FotoKļūdījos, domādama, ka Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei (SEPLP) ir jelkādas iespējas teikt savu “biezo vārdu”, vērtējot sabiedrisko mediju darbību. Padomes mājaslapā varam vien iepazīties ar 14 punktiem, kas vispārīgi iezīmē padomes darba jomas. Taču pēdējie skandāli un cilvēku neizpratne par sabiedrisko mediju izpausmēm liek uzdot daudzus jautājumus.
Lasīt visu...

20

Pēc spermas nolaišanas uz krūtīm* progresīvā kultūras ministre ir atradusi jaunu kultūras aktualitāti – iesaistīšanos kultūrā balstītas klimata rīcības draugu grupā

FotoValdība 19. marta sēdē izskatīja Kultūras ministrijas (KM) sagatavoto informatīvo ziņojumu „Par Latvijas Republikas pievienošanos Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) 1992. gada 9. maija Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām** Kultūrā balstītas klimata rīcības draugu grupai” un atbalstīja šo iniciatīvu.
Lasīt visu...

21

Aivars Lembergs nekādus Kremļa naratīvus nav izplatījis, toties LSM darbojas Kremļa interesēs

FotoŠī gada 19. martā portāla lsm.lv publikācijā "Lembergs vaino Latvijas valdību "Krievijas provocēšanā"; viņa teikto lūdz vērtēt Saeimas komisijā” tās autors Ģirts Zvirbulis apgalvo:
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Uzmācīgie IRši

Pagājušas vien dažas dienas, kopš rakstīju par dažādiem “ķīmiskajiem elementiem”, kas pavada „Jauno vienotību”, un kā vecajā latviešu parunā: “Kā velnu piemin, velns klāt!”...

Foto

Tas ka, cilvēks par nopelnīto naudu var atļauties nogalināt sava prieka pēc, ir tikai apsveicami!

Pazīstu Jāzepu Šnepstu (attēlā) personīgi. Jā, viņš ir kaislīgs mednieks. Dara...

Foto

Vai esi gatavs pievienoties MeriDemokrātiem?

Ļoti skumji, nē - sāpīgi redzēt, kā pasaule jūk prātā. Burtiski! Romas pāvests sludina politisku vājprātu, psihopātu kliķe okupējusi Kremli Krievijā,...

Foto

Krūšturis, spiegi un ietekmes aģenti

Kārtīgam padomju produktam ir pazīstamas anekdotes par padomju spiegu Štirlicu, kuru, pastaigājoties pa bulvāri Unter Den Linden zem Berlīnes liepām, nodod pie krūts...

Foto

Sistēmiskā "pareizuma" vieta atbrīvojas

Pēdējo mēnešu mediju refleksijas uz notikumiem politikā veido dīvainu dežavū sajūtu. Lai kā negribētos būt klišejiski banālam, jāteic, ka vēsturei ir cikliskuma...

Foto

Partnerības regulējums stāsies spēkā, tad arī korupcija noteikti mazināsies

Šodien Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijā uzklausījām Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) un Sabiedrības par atklātību...

Foto

Man izteiktās apsūdzības piesegšanā ir meli

Patiesi sāpīgi bija lasīt, ka Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas (JVLMA) padome izsaka man neuzticību un prasa atkāpšanos. Īpaši sāpīgi –...

Foto

Tā nauda pati iekrita aploksnēs, un tā nebija mūsu nauda, un par aploksnēm mēs neko nezinām, un mūsu darbinieki bija priecīgi saņemt tik mazas algas, kā oficiāli deklarēts!

Reaģējot uz partijas Vienotība biroja bijušā darbinieka Normunda Orleāna pārmetumiem partijai, kas publicēti Latvijas medijos, Vienotība uzsver – partijā nekad nav maksātas aplokšņu algas, un tā stingri iestājas pret...

Foto

Aicinu Saeimas deputātu Smiltēnu pārcelties dzīvot uz Latgali

„Apvienotā saraksta” mēģinājums "uzkačāt" savu reitingu pirms Eiropas Parlamenta vēlēšanām izskatās vienkārši nožēlojami. Neiedziļinoties nedz manu vārdu būtībā,...

Foto

Krievijas apdraudējuma veidi Latvijai 2024. gadā

Pēdējā laikā saasinājusies diskusija par to, kādi militāri riski pastāv vai nepastāv Latvijai. Nacionālie bruņotie spēki (NBS) ir izplatījuši paziņojumu,...

Foto

„Sabiedriskā” medija paustais, ka akadēmijas vadība par kādiem pasniedzējiem ir saņēmusi sūdzības gadiem ilgi, neatbilst patiesībai

Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija (JVLMA) ar vislielāko nopietnību attiecas...

Foto

Vai Sanitas Uplejas-Jegermanes atkāpšanās izraisīs būtiskas pārmaiņas sabiedrisko mediju politikā?

Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (SEPLP) locekles Sanitas Uplejas-Jegermanes atkāpšanās norādīja uz divām lietām. Pirmā –...

Foto

„Rail Baltica” projekta problēmu risinājums labākajās ierēdņu tradīcijās

Rail Baltica projekta problēmu risinājums labākajās ierēdņu tradīcijās. Vispirms izveidojam tematisko komisiju, kur gudri parunāt un pašausmināties....

Foto

Es atkāpjos principu dēļ

Šodien, 2024. gada 5. martā esmu iesniegusi Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei (SEPLP) paziņojumu par amata atstāšanu pēc pašas vēlēšanās. Saskaņā ar...

Foto

Nacionālā apvienība rosina attaisnoto izdevumu slieksni palielināt līdz 1000 eiro

Nacionālā apvienība (NA) rosina palielināt gada ienākumu deklarācijā iekļaujamo attaisnoto izdevumu limitu no esošajiem 600 eiro...

Foto

Mūsu modeļa krīze

20.gadsimtā pasaule pārdzīvoja vairākas modeļu krīzes – 1917.gada revolūcija bija konservatīvisma krīze (turklāt ne tikai Krievijā), Lielā depresija bija liberālisma krīze, Aukstā kara beigas...

Foto

Pret cilvēku apkrāpšanu – moralizēšana, bet pret politiķu atdarināšanu – kriminālsods

Uzmanību piesaistīja divi ziņu virsraksti. Abi saistīti ar krāpniecību. Taču ar to atšķirību, ka vienā...

Foto

Sakāve un “viens idiots” – ielas nepārdēvēs

Latvijas Universitātes padomes loceklis Mārcis Auziņš ar Mediju atbalsta fonda finansējumu Kas jauns[i] vietnē publicējis viedokli par krievu imperiālistu Andreja Saharova,...

Foto

Nedrīkst Ropažu pašvaldības finanšu problēmas risināt uz darbinieku rēķina

Jau kādu laiku cirkulē baumas, ka tiek organizēta Ropažu novada domes esošās varas nomaiņa. Šīs runas sākās...

Foto

Vai līdz rudenim gaidāms pamiers?

Drīzumā varēs noskaidrot, cik lielā mērā ir patiesas sazvērestību teorijas attiecībā uz Zeļenska un Baidena nerakstītajām sadarbībām. Šo teoriju ticamība izgaismosies tad,...

Foto

Kā saimnieks pavēlēs, tā runāsim! Galvenais - nedomāt!

Portālā Pietiek.com kādu laiku atpakaļ atļāvos publicēt pārdomas par ASV, Izraēlu. Biju pārsteigts, cik daudzi cilvēki lasa šo...