Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā
Foto

Petersa mantinieki

Pietiek lasītājs
06.12.2021.
Komentāri (0)

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Pat, ja 10% romāna "Nāve" pirmajā daļā un nākamajā dižpārdoklī "Ādamsona faili: valstiskais organizētās noziedzības grupējums” attēloto faktu un notikumu būtu ar reālu segumu, tad labākās virsniecības tradīcijās galvenajam slepenuma aizstāvim ar redzamām ādas problēmām sejā no Barona ielas sen Brīvības pieminekļa fonā jāveic pašnošaušanās akts. Vēlams, līdz tam uzliekot valsts karogu uz krūtīm un pilnā parādes formā ar ordeņiem. Patriotiski, neaizmirstami un valstiski cēli. Diemžēl mūsu galvenais spiegu apkarotājs netiek tālāk par Jelgavu, kur ar dienesta auto pa piektdienām braukā apciemot radiniekus. Viss banāli pierasti. Tomēr stāsts šoreiz ne par atsevišķu indivīdu, bet sistēmas problēmām kompleksi.

Lai izprastu, kā tā sanācis, ka faktiski 4. maija parauga brīvvalsts augstākās politiskās varas pārstāvji trīs gadu desmitu periodā vaiga sviedros ir strādājuši ne tikai uz Krievijas Federācijas interesēm, bet totāli piesegti no Latvijas specdienestu puses, jāatgriežas 20. gadsimta 80. gadu vidū. Tieši tad PSKP augstākai vadībai Maskavā radās ideja par to, ka pietiek īstenot praksē nodrāztas un garlaicīgas marksisma - ļeņinisma dogmas, bet pienācis laiks taisīt vēsturi un pelnīt džunguru.

Lai sekmīgi nograutu PSRS, tika mākslīgi uztaisīta ekonomiski sociālā krīze, paralēli aizkurinot iemigušus nacionālos konfliktus visas valsts nostūros. Padomju Latvija ne tikai nebija izņēmums, bet atradās līdz tam pasaules vēsturē nepieredzēta ģeopolitiska eksperimenta avangardā. Pats par sevi saprotams, ka Komunistiskā partija šādu izteikti sarežģītu, līdz zināmam brīdim pilnīgi konfidenciāla procesa vadību varēja uzticēt tikai zēniem ar tīrām rokām un karstām sirdīm, respektīvi - Valsts drošības komitejai.

VDK pretēji tās nosaukumam kļuva par PSRS kapraci. Pie kam tīri juridiski visi tās virsnieki ar retiem izņēmumiem lauza karavīra zvērestu un nodeva savu valsti. Vēsturiski ļoti īsā periodā Latvijas teritorijā uzradās vesela plejāde neformālu organizāciju, kuras jau pēc pāris gadiem pārauga un evolucionēja jaunas valsts politiskās arhitektūras fundamentā. Pilnīgi visu šo organizāciju vadības tika veidotas uz jau pārbaudītu un zināmu VDK ziņotāju un uzticības personu bāzes. Citu kadru vienkārši nebija.

VDK bija ļoti svarīgi ar vadāmām kabatas organizācijām nosegt visu republikas iedzīvotāju grupu un sociālo slāņu spektru. Ar Jura Vidiņa (Ilzes Viņķeles tēvs) parādīšanos Helsinki - 86 vadībā tā saucamās „neatkarības” uzvaras gājiens bija sācies. Par Viņķeļu klana saikni ar VDK un Krievijas Federācijas specdienestiem šodien nav ne mazāko šaubu. Var bezgalīgi smieties vai ierēkt, bet pat šodien Pēteris Viņķelis ir iekšlietu ministres (sic !) Marijas Golubevas ārštata padomnieks.

Faktiski paralēli (ja precīzi, tad 1988. gada 10. jūlijā) uzradās LNNK, kurā apgrozījās G. Astras ģimenē ieprecinātais Einārs Repše un VDK aģents "Varis” (savervēts 2. daļā, kuratori - E. Sakss un C. Gudakovskis, vervēšanas pamats - strādājot Jūrmalas Iekšlietu daļā, dzērumā restorānā tiekoties ar mīļāko, aizmirsts portfelis, kurā krimināllietas materiāli) Andreja Krastiņa personā. Par precībām, precīzāk, specdienestu valodā runājot, - piesegģimenēm atsevišķa novele, kuru varētu rakstīt ne tikai E. Repše, bet arī Maigurs Strīķis par Annu Potapovu un Pēteris Viņķelis par Krievijas Ārējās izlūkošanas dienesta darbinieci Darju Kulaginu ar tēvu - profesionālu VDK spiegu Kulaginu Vladimiru Maihailoviču komplektā.

Par Vides aizsardzības klubu un tā vadītāja Arvīda Ulmes sakariem ar VDK analoģiski nav ne mazāko šaubu. Tāpat zīdainim pierādāms, ka faktiski visa Tautas frontes vadība bija VDK ielikteņi. Minimums 18 Latvijas Republikas Augstākās Padomes deputāti, kas balsoja par neatkarību, bija VDK aģenti ar daudzu gadu ziņošanas vēsturi. Nodalāma un pētījuma vērta ir VDK aģentu - latviešu vervēšana Maskavas augstskolās ar tālāku to iefiltrēšanu etniskajā dzimtenē. Daudz šeit stāstams būtu Sandrai Veinbergai un Aināram Dimantam.

Pilnīgi ekskluzīva ir trimdas latviešu emigrācijas organizāciju vadītāju un redzamu aktīvistu slepena sadarbība ar VDK. Jo, kā smiet, neviens un nekas nav aizmirsts. VDK izdoma, metodes, kā arī neredzamo ķepu aptvēriens tiešām apbrīnas vērts. Minimums, divi atjaunotās Latvijas Republikas prezidenti no trimdas rindām 100% kādos savos dzīves posmos ir sadarbojušies ar VDK, ja kas, tad šodien ir dzīvs viens no viena prezidenta sakaru virsniekiem. Tas tā, kā teiktu krievi – k slobu, pie vārda.

Žēl, bet nekad mēs neuzzināsim, kas bija Gunāra Meierovica (Amerikas latviešu apvienība un PBLA) un VDK uzticības personas Andreja Panteļējeva (dēls Kārlis - Arlietu ministrijas šī brīža darbinieks) sarunu pamatā 1993. gadā par politiskās varas sadali Latvijā starp vietējiem un trimdas čekas aģentiem, jo viena sarunu puse jau mirusi, bet otrs var stāstīt jebkādus alkoholizētus pekstiņus. Maskavas čekistu aprindās nav svešs Ata Lejiņa vārds (dēls – NBS brigādes ģenerālis Ilmārs Atis Lejiņš), bet tas jau ir cits un ne šīs publikācijas stāsts.

Jebkurai varai ir nepieciešama ārējā un iekšējā politiskā izlūkošana. Sākas poēma par Drošības policiju. Oficiālā versija: „Pēc valstiskuma atgūšanas 1991. gadā tika sākta specdienestu sistēmas atjaunošana. 1991. gadā tika izveidots Informācijas departaments, kas veica izlūkošanas un pretizlūkošanas uzdevumus. Vienlaikus, lai aizsargātu jaunizveidoto Latvijas valdību, tika izveidoti Latvijas Republikas Drošības dienests un Valdības apsardzes dienests.

1993. gadā, apvienojot Informācijas departamentu ar Valdības apsardzes dienestu, tika izveidots Valsts Ekonomiskās suverenitātes aizsardzības departaments. Šī iestāde tika veidota kā pagaidu risinājums, lai nodrošinātu tam brīdim aktuālus valsts drošības jautājumus.

1994. gadā tika pieņemts Valsts drošības iestāžu likums, kas precīzi noteica Latvijas specdienestu kopumu un to tiesisko statusu. Tā rezultātā Valsts Ekonomiskās suverenitātes aizsardzības departaments tika reorganizēts un izveidota Drošības policija. Ar grozījumiem Valsts drošības iestāžu likumā, kuri tika pieņemti 2018. gadā, no 2019. gada 1. janvāra Drošības policija tika pārsaukta par Valsts drošības dienestu.”

Drošības policijas izveidē lielu roku pielicis Ziedonis Čevers (padomju laikā aktīvi darbojies komjaunatnē (iestājies 1981. gadā) un PSKP, bijis komjaunatnes Rīgas Kirova rajona (tagad Centra rajons) komitejas pirmais sekretārs 1987. gadā un pilsētas komitejas pirmais sekretārs 1988. un 1989. gadā. Pats par sevi saprotams, ka Drošības policijā kā augsta ranga virsnieki dienējuši arī viņa dēli.

Ja šodien bez „redzamākajiem Krievijas spiegiem” - dīvaiņa Aleksandra Gapoņenko, alkoholiķa Jurija Aleksejeva, faktiski šizofrēniski slima pensionēta apakšpulkveža Oļega Buraka vai „Latvijas dzelzceļa” ceļu meistara Aleksandra Krasnopjorova citu nav, tad tiešām smaga situācija. Jo DP-VDD ik gadu saņem daudzmiljonu budžetu un beidzamajos laikos stratēģiskie partneri no vienas vēstniecības pieprasa konkrētu, un taustāmu rezultātu, pie kam - ne pārsūtītu dzelzceļa videonovērošanas kameru ierakstu formā vai no Aleksejeva IP adreses it kā sūtītu neta komentāru veidā (kurus visdrīzāk uzmontējuši pašu kadri no Barona ielas).

Tā nu sākas sāga ar nabaga patiesi slimo Jāni Ādamsonu, kurš vislabāk atbilst sabiedrībā pieņemtajiem kritērijiem par lielizmēra krievu spiegu. Pseidospiegu kriminālprocesu fabricēšana īpaši aktīvi notika bijušā DP priekšnieka vietnieka Inta Ulmaņa laikā un vadībā. Tieši pateicoties šim subjektam, iepriekš juridiski un tiesiski neiespējamais, šodien jau ir stabila tradīcija.

Jautājums - kuru valsts augstāko amatpersonu un politiķu darbībai Krievijas labā piesegšanai bija nepieciešams novirzīt faktiski visus DP spēkus operatīvo pārbaužu un izstrāžu veikšanai, lai tvarstītu dažādus lindermanus? Jautājums, kā teiktu Uļjanovs - Ļenins, arhisvarīgs!

Domāju, ka nevienam nav noslēpums, ka DP izveidoja no VDK bijušajiem kadriem. Tas ir aptuveni tas pats, ja Viktors Arājs vai Herberts Cukurs pēc 1945. gada amatu apvienošanas kārtībā tiktu atkomandēti tālākai dienesta gaitu turpināšanai uz kabinetiem Stabu ielā (lai gan nekad nesaki nekad, jo viens tāds kadrs no SD zīmotnēm tiešām pārgāja uz padomju zvaigznēm un sauca viņu Boriss Kinstlers, bet tas atkal jau cits stāsts).

Pēc mūsu partnerdienestu datiem, neskaitot oficiālus spiegus zem diplomātiskā pieseguma no Krievijas Federācijas un Baltkrievijas Republikas vēstniecībām un konsulātiem, Latvijā netraucēti darbojas līdz 50 lielās kaimiņvalsts izlūku un ietekmes aģentu visos valsts politikas līmeņos, nozīmīgāko stratēģiskās infrastruktūras uzņēmumu vadībās, specdienestos, visās policijas struktūrās, lielo pašvaldību domēs, Centrālajā vēlēšanu komisijā, Valsts kontrolē, Finanšu izlūkošanas dienestā, Uzņēmumu reģistrā, interneta portālos (kā Delfi), utt un joprojām pēc saraksta. Vieglāk būtu pateikt, kur Krievijas ausu un snuķa nav!

Man nekādi nav saprotams, kāpēc vēl savā amatā atrodas VID Nodokļu un muitas policijas pārvaldes direktors ģenerālis Kaspars Podiņš, par kura sadarbību ar Maskavu jau klīst leģendas. Kā vispār jebkādu pielaidi var saņemt VID Nodokļu un muitas policijas pārvaldes direktora vietniece K. Prusaka - Brinkmane, kura priekšnieka Podiņa dzēruma laikā nodarbojas ar LR stratēģiski nozīmīgas informācijas apstrādi un analīzi, datus pārvietojot uz personīgiem elektroniskiem nesējiem?

Pat tādā it kā spiegošanai neraksturīgā lauciņā kā PVD Pārtikas uzraudzības departaments kāds no Latvijas specdienestiem ir pētījis, ko dara un kā rīkojas ar pieejamo darba informāciju vesels departamenta direktors Ernests Zavadskis? Vienīgais, kas šodien skaidrs - Valmieras drāmas teātrī un Madonas novada domē Krievijas spiegu, un ietekmes aģentu nav!

Kas interesanti - gatavie strādāt uz Krieviju stāv rindā, pie kam krievi ar šādiem tādiem durakiem pat nerunā, nozīme ir tikai tiešām kvalitatīvai informācijai vai iespējai ietekmēt valstiski svarīgus lēmumus ar stratēģisku nozīmi. Mūsu kaimiņi īpaši mīl strādāt ar spiegu ģimenēm (dinastijām) vairākās paaudzēs.

Nobeigums sekos…

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...