Iesaki rakstu: 
Daudzmaz katru Latvijas politikas interesentu tirda jautājums, tad kuri valsts specdienestu vadītāji ir strādājuši vai strādā uz mūsu lielo Aizzilupes kaimiņu? Sāksim ar to, ka vēsturiskās čekas un GRU vervēšanas tradīcijas faktiski liedz strādāt ar šāda līmeņa cilvēkiem. Daudzu praktisku apsvērumu pēc tas nav racionāli. Cita lieta - ar vietniekiem vai vietnieku vietniekiem.
Faktiski viennozīmīgi var apgalvot, ka nelaiķim J. Maizītim nekad nav bijuši pat mazākie kontakti ar mūsu valsts nedraugiem. Skaidrs, ka reālo situāciju bijušais SAB direktors izprata labāk par Nacionālo drošības padomi kopumā, tāpēc ik dienas mierinājumu meklēja vīriešiem tik raksturīgajā glāzē. Viņš bija absolūts Andra Šķēles cilvēks daudzus gadus, kuram uzticīgi kalpoja pat vairāk nekā CIP rezidentam Latvijā.
Arī ļoti ārēji un iekšēji nesimpātiskais N. Mežviets nav Krievijas aģents, jo gļēvuma dēļ iekristu pirmajā nedēļā. Lai kļūtu par īpaši vērtīgu Krievijas spiegu, karjerā ir jāaug no ierindas amata, kas prasa daudzus gadus. Tevi apzināti izvēlas, vervē, ieliek mazā krēslā un tad ceļ pa karjeras kāpnēm. Pie kam ceļ uz amatiem, kuros ir maksimāli pieejama klasificētas informācijas aprite.
Te nu mums atkal jāatgriežas 80. gadu beigās. Uzskatu, ka VDK viens no „zelta dūžiem” bija jauns, ambiciozs un gudrs zēns, kuru sauca par Ilmāru Rimšēviču. Fantastiska līmeņa nelietis ar vēl fantastiskāka līmeņa pieeju visaugstākās raudzes informācijai.
Viņa karjera ir viena no visteicamāk nostrādātām Stūra mājas operācijām, kā teikt - ar piešaudi desmitiem gadu uz priekšu. Tas nekas, ka dzīves gaitā Latvijas Bankas prezidentam nācās padarboties arī uz Lengliju vai ēku Šaula Ha - Meleha bulvārī, i vašim, i našim. Latvijas Bankas prezidents vienkārši ņēma piemēru no valsts prezidentiem, kas gan tur slikts vai nosodāms.
Atsevišķā rakursā skatāms visiem tik godātais Jānis Kažociņš, kurš kopš 1994. gada ir bijis viens no visinformētākajiem cilvēkiem valstī. Kažociņš un krievi, nu, bet absurds! Sākumā daudziem arī „Kembridžas piecinieks” likās absurds un neiespējams, šodien to akadēmiski studē pasaulē visās spiegu augstskolās. Padomājiet, cik veiksmīgām (vai - neveiksmīgām) karjerām Latvijā šis inteliģenta skata britu ģenerālis ir bijis blakus?
Dabīgi, kā jebkuram arī viņam ir bijuši nepatīkami aplauzieni. Galveno aplauzienu sauc par Igoru Rajevu. NBS pulkvedi Igoru Rajevu. Latviskots krievs ar Maskavas Augstākās vispārējā karaspēka komandieru karaskolas (Krievijā saukti par Kremļa kursantiem) izglītību.
Te vajadzīga neliela atkāpe. Tieši šī karaskola gan PSRS, gan tagad KF gatavo visuzticamākos armijas vadītājus. Tās izglītība patiesi ir izcila, bet kursantu atlase pārsniedz kritērijus, kas savlaik tika piemēroti pat darbam VDK.
Nu, lūk, - tieši J. Kažociņš bija tas, kurš kopš 90. gadu vidus cēla un bīdīja I. Rajevu pa karjeras kāpnēm. Nevis kādu virsleitnantu Jāni Bērziņu no Zemessardzes, bet Kremļa kursantu Igoru Rajevu. Pat iemesls, ka Rajevs aizbrauca no Krievijas uz Latviju, tur neizšķiroties ar vienu sievu, bet Rīgā apprecot otru, nekavēja gūt vienu amatu pēc otra.
Faktiski sen kārotais NBS komandiera krēsls (augstākā līmeņa NATO pielaide) bija jau rokā, kad mūsu aizokeāna stratēģiskie partneri pateica kategorisku – nē, un šodien Igors var sniegt tikai intervijas, un komentēt notikumus Ukrainā. Jautājums, kas bija Kažociņa īpašas attieksmes pret Rajevu pamatā, paliek neatbildēts, kā arī daudzi daudzi citi?
Turpināšu ar Andreju Krastiņu. Cilvēku, kura ietekme uz Latvijas aizsardzības un iekšlietu politiku nav pat sākta izvērtēt. VDK ziņotājs, vēlāk - sevišķa līmeņa uzticības persona, bez kura aktīvas līdzdalības un atbalsta šodien nevienam neko neizteiktu vārdi Maigurs Strīķis, Anna Potapova, Edgars Rinkēvičs, Jānis Sārts (iespējams, nākamais SAB direktors), Aigars Sparāns un vēl desmitiem vārdu, un uzvārdu.
Uzsveru, Andrejam Krastiņam 90. gadu sākumā un vidū bija noteicošā loma gan Saeimā, gan ministriju vadīšanas laikos spēka bloka (aizsardzība, iekšlietas, specdienesti) kadru politikā. Puišeļi, kurus viņš tolaik salika par daudzām pakāpēm augstākos amatos (piemēram, E. Rinkēvičs darbu Aizsardzības ministrijā uzsāka 1995. gadā vecākā referenta amatā, bet jau 1997. gadā 24 (speciāli, vārdiem - divdesmit četru) gadu vecumā kļuva par Latvijas Republikas Aizsardzības ministrijas valsts sekretāru!), šodien vada valsti. Un cik savukārt vajadzīgus un savus cilvēkus amatos vēlāk jau iebīdīja paši Krastiņa puišeļi?!
Ja atgriežamies pie DP kadru politikas, tad tur ir vēl jautrāk. Profesionāls VDK spiegs izveidoja neatkarīgās Latvijas ārējo izlūkošanu. Bez humora, pilnīgi nopietni. "Andris Trautmanis grāmatā par sevi sniedz šādas ziņas: "Atvaļināts Latvijas Republikas Iekšlietu ministrijas Drošības policijas 2. Galvenās pārvaldes (ārējā izlūkošana) priekšnieks, pulkvedis, diplomāts, jurists, žurnālists. Dzimis 1934. gadā Jūrmalā mērnieka inženiera un pasta darbinieces ģimenē. 1952. gadā absolvējis Jūrmalas pilsētas Pumpuru vidusskolu, 1958. gadā Latvijas Universitātes Juridisko fakultāti, 1968. gadā PSRS Ārlietu ministrijas Diplomātisko akadēmiju. Strādājis Latvijas PSR Ārlietu ministrijā, PSRS vēstniecībā Londonā, PSRS vēstniecībā Berlīnē, PSRS konsulātā Rostokā. No 1986. gada Ārzemju informācijas galvenās redakcijas galvenais redaktors Latvijas PSR Valsts televīzijas un radioraidījumu komitejā. 1991. gadā Latvijas Republikas valdības uzdevumā atjaunoja, organizēja un vadīja Latvijas ārējo izlūkdienestu. 2002. gadā pēc ārzemju kolēģu rekomendācijas uzņemts par biedru "Starptautiskajā izlūkdienestu vēstures asociācijā"."
Taču arī tas vēl nav viss, ir kadrs, kura biogrāfija ir ārpus jebkuras konkurences. "Bijušajam VDK virsniekam, tagad Iekšlietu ministrijas konsultantam korupcijas un kontrabandas apkarošanas jautājumos Andrim Strautmanim iekšlietu ministrs Mareks Segliņš gādā atļauju piekļūšanai valsts noslēpumus saturošai informācijai.
Valsts prezidente Vaira Vīķe - Freiberga uzskata, ka jānošķir jautājums par čekistu piekļūšanu pie valsts noslēpumiem no viņu izmantošanas konsultantu un ekspertu statusā.
IeM preses sekretārs Normunds Beļskis Neatkarīgajai apstiprināja, ka A. Strautmanis pieņemts darbā uz trim mēnešiem par ministrijas konsultantu. Līgumā noteikto samaksu par darbu N. Beļskis nevarēja nosaukt. Ar A. Strautmani esot parakstīts «atsevišķs līgums». Viņa pirmais uzdevums - palīdzēt Kontrabandas apkarošanas centram (KAC) sakārtot krimināli procesuālās darbības, arī pierādījumu vākšanas mehānismu. «KAC šajā jomā ir acīm redzami maz pieredzes,» sacīja preses sekretārs.
Nākamnedēļ M. Segliņš vērsīšoties pie Satversmes aizsardzības biroja (SAB) direktora ar lūgumu A. Strautmanim izsniegt atļauju piekļūšanai valsts noslēpumus saturošai informācijai. N. Beļskis pieļāva, ka ministrs par šo nodomu jau ir telefoniski informējis SAB.
Vaicāts, vai ministrs, pieņemot šādu lēmumu, nav ņēmis vērā A. Strautmaņa pagātni, N. Beļskis sacīja - šeit nav saskatāmas pretrunas, jo A. Strautmanis savulaik zvērējis kalpot Latvijas valstij, turklāt viņš devis nozīmīgu ieguldījumu vairākās operācijās, piemēram, nelegālās migrācijas tranzītkoridora caur Latviju slēgšanā. Turklāt, pēc N. Beļska teiktā, A. Strautmanim «ir plaši operatīvie sakari».
Tumšā pagātne
Policijas pulkvedis Andris Strautmanis, bijušais Drošības policijas 1. galvenās pārvaldes priekšnieka vietnieks, no 1985. līdz 1990. gadam vadīja LPSR VDK izmeklēšanas daļu, no 1990. līdz 1991. gadam bija LPSR VDK organizētās noziedzības apkarošanas daļas 1. nodaļas priekšnieks.
Pagājušā gada vasarā Neatkarīgajai izdevās sazināties ar bijušajiem politieslodzītajiem, no kuriem dažus tolaik pratinājis A. Strautmanis.
1983. gadā čeka Padomju Latvijā aizsāka masveida cilvēktiesību aizstāvju arestus. Kamerās nonāca Jānis Rožkalns, Jānis Vēveris, Gunārs Astra, Gunārs Freimanis, Alfrēds Lēvalds, Ints Cālītis, Lidija Doroņina - Lasmane u. c. Tolaik viens no pratinātājiem čekas izmeklētāja statusā bija Andris Strautmanis.
Pēc pratināšanas Jānis Rožkalns čekas ieslodzījumā Krievijā pie Permas pavadīja trīs gadus, Jānis Vēveris - divus gadus, bet Alfrēds Lēvalds pratināšanas laikā mira. To gan čeka tolaik rūpīgi centās slēpt. Abi bijušie politieslodzītie A. Strautmani raksturoja kā nežēlīgāku par citiem čekas izmeklētājiem - asu, centīgu un ātri reaģējošu. «Ar citiem čekistiem noritēja visai maigas sarunas, ar Strautmani ne, » stāstīja J. Vēveris.”
Cik specdienestu darbinieku (un - ne tikai) savukārt amatos ir salikuši gan Trautmanis, gan Strautmanis? Es šet pat neizskatu „Itera Latvija” un „Latvijas Gāzes” pilnu vēsturi un ietekmi uz kadriem politikā un augstākajā ierēdniecībā. Pietiek vien paskatīties, kas pēc mega amatiem valsts pārvaldē šajās struktūrās ir atsēdies.
Vienas publikācijas ietvaros nav iespējams izklāstīt, kas un par kādu naudu finansēja „Ave Lat Grupa”, „Baltijas holdings”, „SWH” struktūras, dažādus Vladimirus Komogorcevus (bijušās LPSR Valsts drošības komitejas 2. pārvaldes (pretizlūkošana) priekšnieka vietnieks, atvaļināts apakšpulkvedis), Guntus Indriksonus ( sākotnēji - VDK 5. daļas 7. nodaļas darbinieks), kuri pēkšņi pēc neatkarības kļuva par SIA „Latvijas Republika" īpašniekiem un patiesā labuma guvējiem!
Pandēmijas laika izklaidei katrs pats var meklēt faktus un datus par tēmām ”Guntis Indriksons un Rimi ienākšana Latvijā", „Ivars Godmanis, VDK un Austrija", „Kas, kur un kāpēc izdomāja akciju „Baltijas ceļš””, „Raimonds Graube un šāvieni mugurā pie Bastejkalna, „Auseklis Pļaviņš, GRU un Latvijas Militārās pretizlūkošanas dienests”, „Kur palika PSRS skaidrie rubļi pēc repšiku ieviešanas”, „Kas, kam un par cik 90. gados izsniedza gala lietotāja sertifikātus LR Aizsardzības ministrijā kuģiem, līdz bortiem, piekrautiem ar Krievijas tankiem un reaktīvajiem iznīcinātājiem, kas pazuda Tuvo Austrumu virzienā" utt...
Bet mēs bļāvām: "Kaut pastalās, bet brīvi...”
Seko mums 
Latvijas Televīzijas (LTV) lēmums nerīkot priekšvēlēšanu debates krievu valodā sabiedrisko mediju portālā rus.lsm ir skaista dāvana Rosļikovam un politiskajām partijām, kuras koncentrējas uz to, lai savus vēlētājus pamatā uzrunātu krievu valodā. Tieši šīs partijas būs lielākie ieguvēji.
Mēs uzskatām, ka aizliegums lietot Latvijas mazākumtautību valodas politiskās diskusijās neveicinātu ne piederības sajūtu Latvijai, ne vārda brīvību, ne mūsu valsts demokrātisko iekārtu.
Pēdējā pusgada laikā Latvijas politiskā vide, sabiedriskie mēdiji, sociālie mediji un portāli pārlieku bieži un radikāli ieņem konservatīvu vai pat negatīvu nostāju klimata izmaiņu apturēšanas un dabas daudzveidības saglabāšanas jautājumos. Pat brīdī, kad Latvijas Satversmes tiesa pieņēma vēsturisko un viedo spriedumu, ar kuru atcelta norma par mazāka caurmēra koku ciršanu, politiskajā retorikā un mediju slejās skanēja tikai apšaubāmu mežcirtēju asociāciju viedoklis, ka šie nepadošoties un darīšot visu, lai Latviju pārvērstu par izcirtumu (varbūt ne gluži šādiem vārdiem, bet šādu ideju).
Latvijas Žurnālistu asociācija (asociācija) aicina politiķus atturēties no mediju un žurnālistu diskreditācijas, apzināti vai neapzināti veidojot nepamatotu viedokli par žurnālistiem, jo īpaši sabiedrisko mediju, kā valsts nodevējiem. Tāpat asociācija aicina sabiedriskos medijus sabiedrībai plašāk skaidrot savas redakcionālās izvēles.
Latvijas Radio galvenās redaktores Anitas Braunas ieraksts sociālajos tīklos sacēla lielu diskusiju vētru sociālajos tīklos. Viņai aizrādīja, ka minētais raidījums Somijā nebija partiju kandidātu priekšvēlēšanu debates krievu valodā, bet gan raidījums, kurā par politiku tika iztaujāti emigranti. Situācijas nav salīdzināmas, jo Somijas sabiedriskais medijs politiķu debates svešvalodā nerīko.
Rīgas domes priekšsēdētāja Rīgas domes priekšsēdētājam Vilnim Ķirsim – aicinājums izkārt varavīksnes karogu pie Rīgas rātsnama no 6. jūnija līdz 15. jūnijam.
Ar katrām jaunām vēlēšanām tiek mazliet pilnveidotas un atvieglotas iespējas nobalsot — Eiropas Parlamenta vēlēšanas jūnija sākumā nav izņēmums. Lasām likumu un aplūkojam, kādas jaunas iespējas un ērtības šogad ieviestas nobalsošanā.
Laikā, kad skolas pāriet uz mācībām tikai latviski, kad atsakāmies no krievu valodas kā otrās svešvalodas, kad pat Latvijā dzīvojošajiem Krievijas pilsoņiem jāpierāda savas latviešu valodas zināšanas, Latvijas Televīzija (LTV) kā tāds atpakaļrāpulis nākusi klajā ar paziņojumu, ka Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debates tā rīkos arī krievu valodā!
Latvijas Televīzijas Redakcionālā padome šobrīd neizskata iespēju atcelt plānotās RUS.LSM Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debates.
