Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Jau nez kuro mēnesi raugoties notiekošajā ap Valsts ieņēmumu dienestu (VID), tā darbiniekiem un tā vadītāju Ināru Pētersoni, mani nepamet sajūta, ka es vēroju tādu kā valstisku UgunsGrēku, ko uzveduši man nezināmi scenāristi un režisori.

Cik nu es zinu, UgunsGrēks laikam ir TV3 un kopumā laikam arī visu televīziju absolūti skatītākais raidījums, kura popularitātei absolūti netraucē ne visvisādas nesakritības, ne brēcošas loģiskas pretrunas, ne fakts, ka par ļoti daudzām dzīves jomām tantēm scenāristēm nav ne mazākās praktiskās nojēgas, ne vēl acīmredzamākais – ka seriāla autori visi kā viens nav nekādās augstajās domās par auditorijas prāta spējām, sak, sižets labs, aktieri simpātiski, seriāls superiecienīts, - tātad sagremos jebko.

Izskatās, ka tieši tāda pati pieeja ir man skaidri nezināmajiem – un, ja godīgi, diemžēl pat ne līdz galam nojaušamajiem – ļaudīm, kuri nu jau četrus mēnešus publiskajā telpā brīžam aktīvi veido, bet brīžam vienkārši improvizē seriālu, kura saturu vienā teikumā varētu aprakstīt kaut kā tā – „pārmaiņas gribošā lieliskā finanšu ministre kopā ar sabiedrību ir šokēta par lieliskā sabiedriskā medija atklātajiem faktiem VID un dod iespēju godīgajai VID ģenerāldirektorei šos staļļus iztīrīt”.

Jau no pašiem pirmsākumiem – tātad brīža, kad Latvijas Televīzija parādīja stāstu par jau iepriekš atlaistā VID darbinieka Dirnēna un viņa famīlijas „biznesa impēriju”, - bija vairāk nekā skaidrs, ka stāsts acīmredzami nav tīrs.

Kā droši vien zināms, man ir bijis pietiekami daudz darīšanas ar visdažādāko informāciju no visdažādākajiem avotiem, un es labi zinu, ko cilvēks ar žurnālista iespējām pats var sameklēt un kas viņam vienkārši un primitīvi nav iespējams. No šīs ļoti dažādās pieredzes viedokļa raugoties, bija acīmredzams, ka Dirnēnu stāstā ir dati, kas pat izcilākajam žurnālistam nav sadabūjami, ja vien kāds no konkrētajā lietā iesaistītajiem vai arī kāds no specdienestiem to neatnes. Šajā gadījumā tādi bija atnesti.

Nezinu, kā jūtas žurnālisti, kuri šajā gadījumā tika izmantoti. Droši vien jau labi, - man pašam ir bijis ne mazums gadījumu, kad ļoti apšaubāmi cilvēki acīmredzami savās pašu interesēs atnes pasakaini skaistu informāciju, kuru es vienkārši nespēju nenopublicēt – un pēc publikācijas skanošās fanfaras un komplimenti, protams, liek piemirst šaubīgos viepļus, kuru no publikācijas acīmredzami gūst savu labumu.

Bet, protams, LTV stāsts – un nākamie stāsti – bija domāts UgunsGrēka publikai, kas neiedziļinās kaut kādos tur sīkumos un detaļās, bet aizgūtnēm tver viņiem rādīto, vairāk vai mazāk tic scenārija autoriem un kāri gaida nākamo sēriju. Un šādas sērijas ir sekojušas viena otrai – gandrīz visas viegli pieklibojošas, bet tas tak, kā zināms, tāds nieks vien ir, ja sižets raits un aizraujošs un aktieri pazīstami un iemīļoti.

Te būs tikai dažu sēriju apraksti.

Viena: Ināra Pētersone, kura VID sistēmā strādā jau divdesmit gadus un kopš 2000. gada iesniedz amatpersonas deklarācijas kā VID darbiniece aizvien augstākā amatā - vispirms VID Zemgales reģionālās iestādes Nodokļu kontroles daļas priekšniece, tad pārvaldes direktora vietniece, tad Nodokļu kontroles pārvaldes direktore, tad VID ģenerāldirektora vietniece nodokļu jomā – 2016. gada sākumā pēc divarpus gadiem VID ģenerāldirektores amatā pēkšņi uzzina, ka viņas vadītajā iestādē notiek visādas briesmu lietas, un, protams, ir gatava ar tām cīnīties līdz pēdējam. Un UgunsGrēka publika, protams, viņai novēl veiksmi...

Otra: bijušais finanšu ministrs Andris Vilks, kura ilgstošo pilnvaru laikā visi viņa „pārraudzītā” VID Dirnēni ir dzīvojušies, cepuri kuldami, un kurš personiski ir ielicis amatā šo te pašu Pētersoni, kura neko apkarojamu VID struktūrā nav pamanījusi ne divdesmit darba gados VID, ne divarpus gados kā VID ģenerāldirektore, tagad izmisīgi klāsta, kā viņa paša saaudzētā noziedzīgā pasaule spiežot Pētersoni atkāpties. Un UgunsGrēka publika notrauš asaru – ek, bija mums vienreiz viens labs un godīgs finanšu ministrs...

Trešā: kā jau tam pienākas, nezināmi tumšie spēki pret gaismas pusē pārliecinoši nostājušos Pētersoni sāk īstenot baisu nomelnošanas kampaņu, - par to gan pati Pētersone, gan viņas priekšniece, finanšu ministre Dana Reizniece-Ozola kladzina biežāk, nekā UgunsGrēka Zentiņa kādam kaut ko mēģina nočiept. Un tas jau nekas, ka vienīgais nosauktais nomelnošanas instruments ir par ērtu un paklausīgu varas instrumentu pārvērstās aģentūras LETA pieminēta, ak, šausmas, nezināmu personu atsūtīta vēstule, kurā, ak, šausmas, esot uzskaitīti Pētersones un viņas radinieku īpašumi. Parakņājieties paši ziņu arhīvos – visi nomelnošanas piesaucēji nav minējuši nevienu pašu citu nomelnošanas instrumentu. Bet, protams, kam gan UgunsGrēka publikai kaut kādi tur konkrēti fakti un loģiski pierādījumi...

Ceturtā: notiek kaut kas pasaku stāstīšanas konkursam līdzīgs par tēmu – kā tik mēs visu ko VIDā mainīsim, kā mēs kaut ko rotēsim, kaut ko pārtaisīsim. Galvenās stāstītājas atkal ir divas – jau iepriekš pieminētās kundzes -, un pasaka katru dienu tiek stāstīta cita: vienu dienu – mēs rotēsim sliktos, otru dienu – mēs rotēsim labos, trešo dienu – mums ir garš saraksts, ceturto dienu – saraksts ir īsiņš un cits, piekto dienu – kaut ko mēs aizrotēsim, bet lielāko daļu rotējamo paturēsim noslēpumā, sesto – mēs vēl kaut ko darīsim, tikai vēl nezinām, ko īsti. Un tas viss – ar piedziedājumu par ministres uzticību VID ģenerāldirektorei un VID ģenerāldirektores gatavību mainīt, mainīt, mainīt. Viss, kā nepieciešams UgunsGrēka publikai, kurai katru dienu padod tik ko jaunu un kura jau aizmirsusi, kas tur notika pirms nedēļas.

Piektā: kaut kas – nezin kas gaismas spēku pusē nostājušos VID ģenerāldirektori spiež. Kas – nevar saprast, jo visi publiski saka, ka VID ģenerāldirektori atbalstot tā, ka vairāk nevar. Finanšu ministre dzied gandrīz vai oziannā, Pētersonei ir uzticība, viņai ir pilnvaras, viņai ir iespējas un vēlreiz uzticība VID pārbūvēt un attīrīt. Taču, neraugoties uz šiem ministres apgalvojumiem (kuri vismaz man izklausās pārāk skaļi, uzspēlēti un uz publiku vērsti, lai būtu pilnīgi patiesi), Pētersoni kaut kas – nezin kas joprojām spiež tā, ka viņa beigu beigās iesniedz atlūgumu. Un, kaut arī viņa par to izteikusies jau vairākkārt, finanšu ministre – acīmredzami rēķinoties ar UgunsGrēka publiku – sparīgi tēlo, kāds milzu negaidīts pārsteigums tas viņai esot...

Un tā tālāk, un tā tālāk.

Ak, jā, un šodien ir gaidāma jaunākā valstiskā UgunsGrēka sērija – Pētersone preses konferencē stāstīšot, kāpēc izlēmusi aiziet. Varat nešaubīties ne mirkli – būs kārtējās Pētersones pasaciņas un sekojošās Reiznieces-Ozolas pasaciņas, bet nebūs ne konkrētu faktu, ne uzvārdu, nekā. Jo neko no tā taču UgunsGrēka publikai nevajag. Kaut vairāk nekā skaidrs, ka ir cilvēki, kuriem jaunais VID ģenerāldirektors jau ir labi zināms. Kā nu ne – viņi jau to arī ir izvēlējušies. Kas arī, ļoti iespējams, bija šī seriāla scenāristu un režisoru mērķis, to šā gada janvāra beigās aizsākot.

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Patīkamas vilšanās veltās cerībās

FotoPēc eksaltētu jūsmu tirādēm biju mazliet apmulsis: varbūt valsts prezidenta Egila Levita kvalifikācijas grorificētājiem sava taisnība, kritizētājiem sava? Varbūt pārspīlējumi abās pusēs? Tāpēc šonedēļ “Rīta panorāmā” gaidīju patīkamu vilšanos savos uzskatos. Nesagaidīju. 
Lasīt visu...

21

Cilvēciskuma līkloči. 2. Cilvēka kritēriji

FotoMūsu laikmeta intriģējoša pazīme ir grandiozās antropoloģiskās pārmaiņas. Veidojas jauns antropoloģiskais tips. Tā nosaukums ir “postcilvēks”. Postcilvēku uzskata par antipodu cilvēkam. Nosaukums “postcilvēks” nav patīkams. Taču tam jau labu laiku ir starptautiskā autoritāte – daudzu zemju intelektuāļu acīs iemantota patiesības, pareizības un taisnības garanta reputācija.
Lasīt visu...