Pianista Pavļuta griezīgi disonējošais atvadu akords, no veselības nozares dodoties vēstures mēslainē
Pēteris Apinis, ārsts19.10.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Pirms dažām nedēļām – laikā, kad Krievijas armija cieta sakāves Ukrainas frontē, medijos bija lasāma ziņa, ka krievu karavīri pirms atkāpšanās vismaz savas dabiskās vajadzības nokārtojuši ukraiņu dzīvokļos uz galda vai dīvāna. Šim atstāstam nav nekādas saistības ar pārējo šī raksta saturu. Šis raksts ir izbrīns par promejošā veselības ministra Daniela Pavļuta rīcību pirms nonākšanas vēstures mēslainē – uz glorificētu pieņēmumu pamata atbrīvot profesionālus ārstus. Mans publiskais informācijas avots ir vairākos portālos pārpublicētais „No amata atsauc rehabilitācijas centra „Vaivari” valdes priekšsēdētāju Andu Nulli”.
Iepriekšējā publikācija par Andu Nulli, kas mani piesaistīja, bija spīdošs raksts žurnāla „European Journal of Physical and Rehabilitation Medicine” augusta numurā, ko Anda Nulle bija rakstījusi kopā ar Mauro Zampolini un Jūliju Trēgeru. Ja nu kādam ir interese, tad varu pateikt, ka abi pēdējie tiek uzskatīti par pasaules rehabilitācijas GURU.
Anda Nulle Nacionālā rehabilitācijas centra (NRC) “Vaivari” valdes priekšsēdētājas amatā strādāja kopš 2011. gada. Strādāja daudz – ieskaitot sestdienas un svētdienas. Mīlēja pacientus un rehabilitācijas nozari. Šajā laikā centrs pārvērties par pasaules līmeņa rehabilitācijas iestādi, uz kuru mācīties brauc studenti, rezidenti un rehabilitologi no visas Eiropas. Anda Nulle kļuvusi par Latvijas Ārstu rehabilitologu asociācijas prezidenti un ieņēmusi nopietnas pozīcijas Eiropas fizikālās un rehabilitācijas speciālistu asociācijā un kongresā. Latvijā rehabilitācija izgājusi no „Vaivariem„ un sasniegusi katru slimnīcu, bet daudzviet – ambulatorās medicīnas struktūras. Anda Nulle vada Latvijas rehabilitācijas vadības metodisko darbu (man pēdējā gada laikā žurnālā „Latvijas ārsts” nācies publicēt sešas viņas vadībā izstrādātas vadlīnijas). Bija neiecietīga pret politisko varu un pieprasīja rehabilitācijai finansējumu, un jāteic – naudu arī „izsita”.
Latvijas rehabilitācijas attīstība un straujā NRC „Vaivari” izaugsme ir nozīmīgs Andas Nulles darbs, bet ļoti būtiski – rehabilitācijas centrā ir izveidota izcila komanda, jo rehabilitācija principā ir komandas darbs, kurā bez rehabilitācijas ārsta iekļaujas fizioterapeits, ergoterapeits, logopēds un citi speciālisti. Būtiski – „Vaivaru” komanda ir jauni, pasaules modernajā rehabilitācijā elpojoši kolēģi.
Tad kāpēc Daniels Pavļuts un viņa komanda (kurā ārstu un mediķu nav) īsi pirms jaunas valdības izveidošanas pieņēmuši katastrofālu, veselības aprūpei un pacientiem absolūti kaitniecisku un nozares profesionāļiem pilnīgi nesaprotamu lēmumu? Ar pilnu atbildības sajūtu varu apgalvot, ka presei sniegtā „atmaskojošā” informācija ir labākajā gadījumā pieņēmumu glorificēšana par pierādītiem faktiem, bet ļaunākajā gadījumā – pretīgi izdomājumi un meli.
Man ir 100% pārliecība, ka šis gadījums beigsies tieši tāpat kā citas Veselības ministrijas darbības speciālistu izēšanā no amatiem. Atgādināšu vienu piemēru – ministrija izēda Zāļu valsts aģentūras vadītāju, izcilu speciālisti Ingūnu Adoviču. Viņas vietā nāca Svens Henhuzens, kuru arī ministrija „izēda”, šobrīd aģentūru vada Ingūnas Adovičas bijusī sekretāre. Es šeit nemēģināšu aprakstīt Zāļu valsts aģentūras darba rezultātus.
Tiesa ministrijai pēc tam piespieda maksāt Ingūnai Adovičai kompensāciju, atvainoties, bet kas nu vairs to atceras – valsts nauda taču.
Ko Veselības ministrija iecēla Andas Nulles vietā? Uzreiz divas valdes darbinieces (divkārša alga!), no kurām nevienai nav ārsta, kur nu vēl rehabilitācijas ārsta izglītība. Kāda tur rehabilitācija – ministrijas rīcībā ir draugu pulciņš, kurā medicīnai un rehabilitācijai vietas nav.
Ko ir sasniedzis Daniels Pavļuts kā veselības ministrs un Attīstībai/PAR kā nozari nīdējošā partija? Vislielākais Attīstības/PAR panākums ir pie universitātes slimnīcām izveidot padomes. Atceros deviņdesmitos gadus, kad Gaiļezera slimnīcu vadīja Zigmunds Kovaļčuks vai Edvīns Platkājis – viņiem bija divi vietnieki – viens ķirurģijā un viens terapijā. Šobrīd Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā padome ar biroju, valde ar biroju, direktori, galvenie iepircēji, bet no visiem valdes locekļiem tikai viens ārsts. Līdzīgi visās citās ministrijas pakļautības iestādēs – aparāts audzis un audzis, birokrātija zēlusi, medicīnai kā bārenītei vietas nav palicis, no visām vadītāju vietām mediķi iznīdēti, palikuši autoatslēdznieki un grāmatveži.
Tādus miljonus kā nejēdzīgiem iepirkumiem (kaut vai pārmēra vakcīnu iepirkumiem, Vakcinācijas biroja aprīkojuma vai „zelta kovidgultu” pirkšanai) notrallināt neviens nebija spējis līdz šim, Daniels Pavļuts ir čempions. Esmu pārliecināts – neviens profesionālis nekad nebūtu atļāvies šādas nelietības un šķērdēšanas.
Nu jau mums ir pieredze – kā veselības ministra amatā tiek ielikts diletants, tā viņš ātri saslimst ar „visu zinu” slimību un pilnīgi analfabētiski grauj veselības jomu.
Pēdējais bezcerīgās četrgades lēmums – Andas Nulles padzīšana no rehabilitācijas centra vadītājas posteņa (un vispār no rehabilitācijas, cik var spriest no ministrijas ziņas). Ar šo ne tikai griezīgi disonējošo, uz neuzskaņota instrumenta spēlēto atvadu akordu no veselības nozares vēstures mēslainē dodas apvainojies, dusmīgs un uzticību zaudējis pianists, ko par vadītāju vai ministru sarunas karstumā var nosaukt tikai glaimji, nejēgas vai viņa ministrēšanas aplaimoti pašlabuma guvēji.
Seko mums 
Latvijas izaugsmes un labklājības atslēgvārds ir konkurētspēja, bet galvenais valsts konkurētspēju veicinošais faktors ir produktivitāte. Latvijā produktivitāte uz vienu nodarbināto veido tikai aptuveni 60% no Eiropas Savienības (ES) vidējā līmeņa. Viens no mūsu būtiskākajiem izaicinājumiem, saskaroties ar riskiem, ko rada ģeopolitiskā nestabilitāte, sabiedrības novecošanās, straujais tehnoloģiju progress un nepieciešamība palielināt ar klimata pārmaiņām saistītus ieguldījumus, ir ievērojami kāpināt produktivitātes un konkurētspējas pieaugumu.
“Tas viennozīmīgi ir valsts drošības jautājums,” pēc notikušā konkursa vērtējot atteikumu reģionālajiem medijiem piešķirt Eiropas Savienības Atveseļošanas fonda līdzekļus digitalizācijai, teic Latvijas preses izdevēju asociācijas (LPIA) valdes priekšsēdētāja vietnieks un atbildīgais par reģionālajiem medijiem Guntars Līcis. Daudziem medijiem tas nozīmēs darbības pārtraukšanu. Taču bez reģionālajiem medijiem veidosies dezinformācijas zonas, ko ar savu saturu piepildīs ienaidnieki. Un to mums ir daudz.
Kā tā var būt, ka mūsu valstī, kas savai aizsardzībai tērē 3% no IKP, Valsts policijas krāsās daiļotā braucamrīkā pa Tēvijas ārēm laiski vizinās 46 migranti, bet varbūt ienaidnieka speciālo uzdevumu kaujinieki? Kā tā var būt, ka mēs tērējam milzu naudu robežas aprīkošanā ar žogiem, sietiem un betona bluķiem, bet tā dēvētie migranti brīvi maršē tam visam pāri? Kā tā var būt, ka parlamentārā uzrauga, Saeimas atbildīgās komisijas priekšsēdētāja rīcībā vairāk nekā diennakti pēc notikušā nav pilnas informācijas par šī vājprāta iemesliem? Atkal izrādīsies, ka neviens ne par ko nav atbildīgs? Vainīgais būs kāds nošļucis pierobežas kaprālis? Te ir valsts vai kas?
Pirmdien tīmeklī Aizsardzības ministrijas parlamentārais sekretārs Atis Švinka (“Progresīvie”) publicēja savu tvītu: “Šodien paiet gads kopš dienas, kas satricināja pasauli, kad Hamas realizētais terorisms atņēma dzīvības tik daudziem nevainīgiem cilvēkiem Izraēlā un daudzi tika saņemti par ķīlniekiem. Terorisms ir noziegums, nevainīgu civiliedzīvotāju nogalināšana ir noziegums, ķīlnieku sagrābšana ir noziegums. Šodien pieminam 7. oktobra nevainīgos upurus!”
Fragments no Rišarda Legutko 2012. gadā iznākušās grāmatas Ierindas cilvēka triumfs (Triumf człowieka pospolitego), kas angļu un citos tulkojumos pazīstama ar nosaukumu Dēmons demokrātijā. Totalitārisma tendences brīvajās sabiedrībās.
No 2024. gada 30. jūlija līdz 5. augustam Lielbritānijā notika protesti un nemieri, kas vērsti pret imigrāciju. Šie notikumi masu medijos tika interpretēti pamatā kā “galēji labējo” protesti, kurus izprovocējušas “viltus ziņas” par 29. jūlijā Sautportā notikušo slaktiņu, kur imigrantu izcelsmes vīrietis nodūra trīs bērnus. Tāpat tika uzsvērts protestu destruktīvisms un vardarbība.
Kur palikuši strīdi, cik ilgam laikam palicis dažnedažādo resursu, ar ko māte Zeme mūs baro? Piemēram, tā pati nafta. Tie, kam virs 40, noteikti atceras, ka tā bija top tēma 90. gados un šī gadsimta sākumā. Patiesībā tā bija tēma un dažādu zinātnisko prognozētāju maize jau krietni senāk.
Finanšu nozares asociācija (FNA) neatbalsta valdības ieceri samazināt iemaksas pensiju 2.līmenī par 1%, jo ar šādu soli valdība risina šodienas problēmas uz nākotnes pensionāru jeb šodienas strādājošo rēķina.
