Piebremzēsim Latvijas “atkrievošanu”!

Krievijas agresija Ukrainā – šo cilvēku un grupējumu maldīgā ieskatā – šķiet pilnībā likvidējusi mūsdienu Latvijas hroniski akūto problēmu: kā saliedēt divas iedzīvotāju kopienas vienotā nācijā?

“Ha-ha, tagad viņiem – krieviem un krievvalodīgiem – jābūt zemākiem par zāli, jo nu Latvijā “starpkopienu dialogu” uztur vienīgi kompetentās iestādes!”

“Putriotu” muldamsvētki

Te nākas atgādināt vienu no premjerpartijas – un tagadējā valsts prezidenta kā galvenā pieteicēja – fundamentālajiem 14.Saeimas vēlēšanu solījumiem: “Veidot vienotu politisko nāciju, kas balstās Latvijas Satversmē, latviešu valodā, Eiropas vērtībās un izpratnē, ka Latvijas valstiskums, neatkarība un drošība ir visa pamats un kopīga atbildība.” Tagad Vienotībai pašas apņēmība – kas tika pieteikta varbūt pašos Ukrainai draudīgākajos un mums nervozākajos kara mēnešos – šķiet piemirsusies.

Latvijas sabiedrības vairākuma vēlme “atkrievot” – atbrīvot no impēriskās ietekmes – mūsu valsti, ekonomiku un arī ielu nosaukumus ir objektīvi neizbēgama un racionāli nepieciešama. Diemžēl vienlaikus daudzos prātos arvien kuplāk sazeļ iluzora pārliecība, ka nācijas integrācijas vajadzība ir pilnībā atcelta.

“Viņi” – mūsu krievi – tiek arvien uzstājīgāk sludināti par Krievijas noziegumos līdzvainīgajiem. “Viņus” vajag ierobežot, stigmatizēt un, cik vien iespējams, sodīt par visiem Krievijas/PSRS vēsturiskiem un šodienas pāridarījumiem. Šķiet, tādām vēlmēm “maiss tika parauts vaļā” pagājušā rudenī, kad likumdošanas iecerē latviski nerunājošus Krievijas pilsoņus izraidīt no valsts tika saskatīta – svētā nopietnībā! – iespēja ar “viņiem” norēķināties par Staļina laiku deportācijām.

Hm, vai mūsu infotelpā jau kaut kur ticis nonākts līdz idejai ierīkot preventīvas “šaubīgā etnosa” internēšanas nometnes? Te taču droši var atsaukties uz atlantiskā sabiedrotā – Amerikas Savienoto Valstu – Otrā pasaules kara laikā īstenoto praksi! 

No jauna atkārtojas scenārijs, kas piedzīvots jau senākās sabiedriskās krīzēs. Visuzskatāmāk – “divvalodības” referendumā. Ir sauja urrāpatriotisku bļauru, kuri cenšas viens otru pārtrumpot destruktīvā “drosmē” un “patriotismā”. Ir prātīgo un mēreno vairums, kuri gļēvi klusē, baidoties tikt ieskatīti kangaros un cerot, ka naida viļņošanās kaut kad tāpat vien norims: “Tikai nevajag to s#du vēl vairāk kustināt!”.

Braši klusē Rīgas pils, Jēkabiela un Brīvības bulvāris. Mūsu viedokļu līderi un nevalstiskie dažādu tiesību un brīvību sargātāji klusē “kā partizāni”. (Jo LTV divvalodības politiskos atbalstītājus interesēja vienīgi naiva cerība atrast sev papildu vēlētājus.) Taču mūsu krieviem ir pilsoniskas tiesības dzirdēt no VIŅU valsts vadības pretestību etniskā naida uzjundītājiem. Kaut vai savas “godīgās uzvedības” dēļ – ne tikai 9.maijā, bet arī Eiroparlamenta vēlēšanās.

(Mani, uz Irtišas krastiem aizsūtītās septiņgadnieces dēlu, viegli aizkustināja šis: vietējās „krievu balsis” Briselē un Strasbūrā turpmāk bez Nila Ušakova pārstāvēs – ja vien nepārdomās – arī Lielais Vilis. „Nez kāpēc” tālajā Ustjišimas rajona Jarkovas ciemā – Omskas apgabalā, Krievijas PFSR – 1954.gada 13.jūnijā dzimis politiķis ar, cik zinu, vecāku ieaudzinātu latgalisku un patriotisku stāju.)

Šādā klusumā plašās masās iesakņojas priekšstats, ka “putriotiskās” idejas – kā nu tagad pašmāju krievus represēsim par viņu senču vai Puķina grēkiem – ir valdošais viedoklis. Naivāka latvju tautas daļa sāk uz tām arvien vairāk “pavilkties”.    

“Putriotu” trakās (vai provocējošās?) iedomas, protams, nekavējoties ieurbjas Latvijas krievu ausīs un smadzenēs, viņus tracinot un biedējot. Tūlīt pie viņu otras auss ir klāt puķinisma “entuziasti” ar savu repertuāru: “Redziet, naivuļi, – šie ir tādi paši fašisti kā tie, no kuriem tagad mūsējie atbrīvo Ukrainu!”

(Te gan jāpiezīmē, ka vēlme “atspēlēties” nav tikai tīri latviska. Tas tāpat nav arī vienīgi valsts valodas jautājums. Mūsu sabiedrības daļu, kura patlaban jūtas tiesīga apsūdzēt un sodīt “pretējo”, daļēji veido “pareizie krievi” – politiskie emigranti, Kremļa režīma ienaidnieki – un baltkrievu opozicionāri, pieļauju, varbūt arī ukraiņu kara bēgļi.)

Rīgas pils, neklusē!

Arī šāda vēlme revanšēties – atskatoties gan mūsu, gan citu pieredzē – visticamāk, bija neizbēgama. Tāpēc būtu pilnīgi veltīgi apelēt pie Rakstu “zelta likuma” nedarīt otram to, ko negribi, lai dara tev. Tas patlaban nestrādā, jo ir pretarguments: “viņi” to jau izdarīja ar mums! Lai mūsu krievi tagad atbild: dots pret dotu, aci pret aci...

Taču visām vēlmēm ir sava cena, un tās atgādinājums mēdz būt atskurbinošs. Katram no mums – Latvijas tautas veidotājam/-ai – šobrīd vajadzētu sev godīgi atbildēt: cik tālu esam gatavi iet vēsturiskā gandarījuma alkās? Tāpat – kas notiktu ar mums visiem un Latviju pēc tam, kad būtu līdz mielēm remdējuši savu svēto naidu?

Cenai, ko tautai un valstij būtu jāmaksā par revanša ilūziju, būtu postoša. Turklāt – cik vairs izturīgs tad būtu pār Latviju paceltais alianses vairogs?

Atļaušos nedaudz tēlainības. Ikvienam autovadītājam, pat visbiklākajam, patīk spiest gāzes pedāli. Taču blakus tam atrodas bremzes – ne tik iemīļots, toties daudz vērtīgāks pedālis. Tas spēj glābt dzīvības, veselības, arī pedāļu spiedēja brīvību. 

Šobrīd, revanšisma uzplūdam dzenot gāzi grīdā, Latvija pārāk strauji virzās pretī bīstamam pagriezienam, kurā mēs varam “neierakstīties”. Valsts varā un pašā sabiedrībā ir jāatrod gudrība prasmīgi piebremzēt uzputotās emocijas, paštaisnību un varenības apziņu. Ir jāatrod kripatiņa drosmes peldēt pret bļaurības straumi, č#rāt pret naida vēju.

(Nav “jāspiež bremze grīdā” vai “jānorauj roķene”. Neesmu tik naivs. Pat ja kas tāds būtu iespējams, tas Latvijas sabiedrību vienīgi “noliktu uz jumta”.)

It kā varētu klauvēties pie jaunvecās Vienotības sirdsapziņas, tai atgādinot pašas 4000 zīmēs solīto. Taču premjerpartija šķiet pārāk satinusies un sapinusies pašapmierinātībā. Reālāk ir klaudzināt pie Rīgas pils vārtiem – Edgaram Rinkēvičam ir gan autoritāte un resursi, gan personiski profesionāla vajadzība.

Valsts galvam – cita starpā pārstāvot Latviju starptautiski – vismazāk būtu vajadzīga nācijas vienotība, kas panākta uz mūsmāju, atvainojos, “rohindžu” rēķina. Tautas mīlestības košais vainadziņš – sargā to, kā gribi! – tāpat reiz Rinkēvičam novītīs: VVF paveicās prezidentēt naivākos laikos, viņam jāstrādā šajos. Popularitāti ir vērts ziedot uz patiesu Latvijas nacionālo interešu – politisku kaislību dzesēšanas – altāra.      

Piektā kolonna nav briesmīgākais

Vismaz valsts varas spicei patlaban būtu jāuzrunā Latvijas krievi, jānomierina un vēlreiz kaut cik ticami jāpārliecina, ka viņi ir cienīta, vērtīga un līdzvērtīga joprojām “procesā esošās” nācijas daļa. Jāuzrunā, protams, valsts valodā. Gan sadzirdēs, gan sapratīs, gan arī, protams, “dos pretī”. Kā gan bez tā?   

Taču vēl nedaudz “putriotu” demonstratīvu atriebes alku, un tad vairs nekādā valodā – ne lielkrievu, ne kurlmēmo, ne arī baznīcslāvu – latviešiem un valsts varai nebūs iespējams pat minimāls dialogs ar Latvijas krieviem. Par kaut cik vienotu, kopā sadzīvot spējīgu nāciju varēsim aizmirst. Tam brīdim jau esam pārāk tuvu.

Mūsu krievi vienkārši “iekapsulēsies” un mūs, latviešus, atraidīs. Ne tāpēc, ka nerunāsim viņu valodā. Tāpēc, ka viņi mums vairs neuzticēsies principā. Tāpat, kā mēs neuzticēsimies viņiem. Kā tad dzīvosim, sadzīvosim?

Mēs sen skaidri zinām: “viņi” nekur nepazudīs – tepat vien paliks, kosmosā neaizlidos. Tikai pavisam necils skaits (kam nagi svila) izvēlējās puķinisma leiputriju. Palicēji nav nekāds svešķermenis, ko izstums Latvijas veselīgais organisms.

Tad nu atbildi, mans bļauriem noticējušais un galīgo revanšu gribošais tautieti: ko Tu ceri ar mūsu krieviem izdarīt, ja zini, ka viņi paliks tepat? Jā, vecie šeit tā arī nomirs bez valsts valodas zināšanām. Taču jaunajos – kuri runā latviski, taisa karjeras un dibina uzņēmumus – paliks sāpe. Baidos, tā viņos iedarbosies vissliktākajā, pašu dzimtenei Latvijai visnevajadzīgākajā brīdī. Daudziem noteikti ir sava “Šilova vecmāmiņa”.

Te nav runa par kaut kādu piekto kolonnu – saujiņu aptrakušo, kuri spēlējas partizānos ienaidnieka aizmugurē, sazinās ar “Lielo zemi” un sapņo spridzināt sliedes. Ar tiem lai tiešām “diskutē” Drošības dienests. Ne jau no piektās kolonnas mums patlaban vajadzētu baidīties.

Latvijas valsts un titultauta trīs desmitgades ne īsti mācēja, ne tiešām gribēja savus cittautiešus integrēt (“ideālā variantā” – asimilēt). Taču tāpēc, atvainojos, nevajag mest plinti krūmos. Latvietības izplatīšana, popularizēšana, iepazīstināšana ar to un arī tās iegūšana – tas viss ir vajadzīgs, svēts un turklāt pilnīgi iespējams. Taču tieši tāpēc mums, aizstāvot latvietību un panākot latvisko Latviju, vajag prast nenodarīt saviem krieviem pāri tik ļoti, lai viņus pavisam pazaudētu.

To, protams, ne nevar uzspiest, ne izdarīt vienā gadā. Turklāt – baidos, ne kara laikā. Tas visas bailes no hipotētiskām padara par akūtām, rada vēlmi norobežoties, celt barikādes, nošķirt “svešos”. Šķiet, patlaban ir vajadzīgs milzīgs spēks jau tam vien, lai spētu “viņos” saskatīt līdzpilsoņus, līdzcilvēkus…

“Bērnus par ko?”

Pagale viena nedeg – man šis tas būtu sakāms arī otrai pusei, “viņiem”. Ja vien kāds klausītos.

“Kā jūs nesaprotat, ka latvieši (un ne tikai) tagad dara to pašu, ko reiz darījāt “jūs”? Viņu sakāpinātā reakcija, visticamāk, bija neizbēgama! Nevajag apvainoties, it kā esat, tāpat jūsu senči, svētie! Sakodiet zobus un beidzot atzīstiet, ka saprotiet to!”

Jo kāda vēl Latvijas krieviem varētu būt alternatīva? Sapņot, ka “savējie” atbrauks ar tankiem un “kinžaliem”, lai šodien viņu izjustās pārestības atdarītu saknē? Tas būtu pašnāvniecisks naivums, ko šajos cilvēkos (kopumā) nesaskatu.

Man gribētos uzrunātajiem atgādināt: runa ir ne tikai par Staļinu un Šustinu. Arī par Ziemeļu karā izpostīto Vidzemi – “tur pat gaiļus vairs nedzird dziedam". Par Manaseina revīziju un skolu pārkrievošanu, tāpat par Nikolaju “Asiņaino”.

Ko vēl varētu teikt? Varbūt šo: “Jūs esat mūsu – Latvijas – krievi. Tādi esiet, par tādiem palieciet! Esiet gudrāki! Tāpat kā mūsu senči bija gudrāki par cara laiku krievināšanas apoloģētiem. Viņi saprata: tas ir pārspēks, kas jāpārgaida. Jums arī to vajag saprast un mierīgi nogaidīt, kad uzkultā naids norims un pilnībā izgaisīs.”

Es gan neticu, ka kāds nu tik ļoti mani klausīs. Mūsu krievi it kā visu paši saprot. Taču viņiem šī šķiet citu paaudžu lieta: “Represijas, pārkrievošana, šovinisms? Tas nebiju es, tie nebijām mēs! Nē, mēs esam pavisam citādi, bet kāpēc mūs padara vainīgus par lielvalsts sadarīto? Strādājam, maksājam nodokļus, ceļam Latviju un kopējo labklājību... Par ko mūs, mūsu tuviniekus, mūsu BĒRNUS?”

Latvija jau piedzīvoja vēsturisku kļūdu, kurai šodien būtu jākalpo par vērtīgu mācību – baltvācu “apkarošanu” un viņu iekapsulēšanos savā kopienā. Tā tiek attaisnota ar daudz ko – Andrieva Niedras valdību un bermontiādi, Piektā gada melno sotņu un “verdzības gadsimtiem”, vajadzību atņemt muižniecībai zemi kā tās ekonomiskās varas pamatu un tautas gribu veidot Latviju latvisku.

Taču šie argumenti ir vien taisnošanās. Vienalga, tā bija kļūda – atstumt malā būtisku nācijas daļu, vienu no šīs zemes vēsturiskajiem stūrakmeņiem.

Turklāt tā laika – Pirmā pasaules kara, varas maiņu un brīvības cīņu – ģeopolitiskā situācija šķiet pat ļoti līdzīga trauksmainajai šodienai. Neņemot vērā pagātnes pieredzi un ļaujoties melnbaltam redzējumam, arī patlaban sabiedrības “abās pusēs” var izraisīties līdzīgi – ļoti kļūdaini un bīstami! – etniskās “pašaizsardzības” vai “preventīvas nodrošināšanās” centieni.

Nobeidzot mažorīgākā toņkārtā:

Pēc tam, kad Latvijas sabiedrības veselais saprāts (ko atminos pieredzējis), apzinoties iespējamās etnokrīzes bīstamību, nobremzēs šā brīža kaislības, mums visiem kopā nāksies daudz ko nožēlot. Par laiku, ko zaudējām savstarpējā pretestībā, un tajā garām palaistām iespējām, par sadedzinātajiem tiltiem un cilvēkos iesēto naidu.

Es ļoti gaidu uz šādu nožēlu, jo tikai tās iekopta izlīguma (nu, vismaz samierināšanās) augsnē var uzplaukt vienota Latvijas tauta, kas strādā kopā un priecājas par katru Latvijas panākumu.

Prieks vismaz par to, ka 2022.gada septembrī toreizējais valsts prezidents un Saeimas XIII sasaukums vismaz paspēja Latvijas pareizticīgos pasargāt no pārvēršanas politiskās cīņas mērķī. Parlaments, ar likumu “uzspiežot” viņiem autonomiju, mums novērsa ķildas, kas izvēršas Lietuvā un Igaunijā.

Tāpēc atšķirībā no Igaunijas kolēģa mūsu iekšlietu ministrs nedodas uz pareizticīgo klosteriem, lai, veltīgi prasot mūķenēm publiski saraut saites ar Maskavas patriarhātu, kļūtu smieklīgs sabiedrības acīs. Tāpēc mūsu valsts varai ir iespēja lūgt šī “sakaru kanāla” palīdzību, lai uzrunātu un nomierinātu cilvēkus.

Novērtē šo rakstu: