Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Skandalozais uzņēmējs Boriss Gafts, kurš divās pirmajās instancēs zaudējis Lato Lapsam goda un cieņas aizskāruma prasībā, piedāvājis tiesai noteikt, kādu orgānu viņam pārdot, lai gūtu nepieciešamos līdzekļus tiesāšanās turpināšanai.

„Es pats esmu pierādījums tam, ka papildināt mantisko stāvokli valsts noteiktās drošības naudas samaksai ir iespējams ar ienākumiem, pārdodot kādu no mana ķermeņa iekšējiem orgāniem.

Lūdzu tiesu arī izvērtēt šādu nepieciešamību un noteikt, kādu no mana ķermeņa iekšējiem orgāniem man jāpārdod, lai iegūtu naudas līdzekļus drošības naudas samaksai,” – ar šādu ierosinājumu Gafts vērsies Augstākajā tiesā.

Ierosināt ķerties pie viņa iekšējiem orgāniem Gaftam likusi tiesas prasība sakarā ar kasācijas sūdzības iesniegšanu nomaksāt 284,57 eiro lielu drošības naudu, kas ir obligāta kasācijas sūdzību iesniedzējiem.

Gafts, kurš kā savu dzīvesvietu norādījis dārgu dzīvokli Rīgā, Raiņa bulvārī, pieteikumā detalizēti aprakstījis, kāpēc viņš uzskatāms par trūcīgu un kāpēc kāda iekšējā orgāna pārdošana viņam esot vienīgā iespēja sagrabināt 284 eiro.

Taču tiesu Gafta argumenti nav pārliecinājuši, - tā noteikusi, ka uzņēmējam līdz marta vidum šī nauda tomēr ir jāsameklē un jāiemaksā, pretējā gadījumā viņa kasācijas sūdzība izskatīta netiks.

Pietiek jau pērn informēja, ka arī Rīgas apgabaltiesa noraidījusi skandalozā uzņēmēja Gafta apelācijas sūdzību saistībā ar pirmās instances spriedumu par viņa vērienīgajiem iebildumiem pret grāmatu Cits ķēķis: zem likumīgā "jumta".

Gafts bija vērsies tiesā, apgalvojot, ka viņa godu aizskārušas grāmatā publiskotās liecības kādā krimināllietā, kuru sniedzējs cita starpā bija liecinājis, ka Gafts "stādījās priekšā kā KNAB ārštata darbinieks - aģents".

Lai demonstrētu to nerimstošo nepatiku, kādu šī grāmata joprojām izraisa noteiktās ar specdienestiem saistītās aprindās, Pietiek šodien atkārtoti publicē attiecīgo grāmatas fragmentu, saistībā ar kuru Gafts cita starpā bija pieprasījis pat izņemt no apgrozības visu sen izpirktās grāmatas tirāžu.

"Lūk, piemēram, gana interesantas Rīgas Ziemeļu rajona tiesai adresētas Reģionālās investīciju bankas valdes locekļa, 1958. gadā dzimušā Arkādija Fjodorova liecības:

„Precējies, divi bērni, meitai Kristīnei — 16 gadi, invalīde, dzimusi paralizēta, nekustas, atrodas manā apgādībā. Sieva nestrādā, jo aprūpē meitu invalīdi. Tādēļ es pievērsos reliģijai. Aktīvi piedalos ebreju reliģiskajā dzīvē. Viens no mācību centra Beis Midraš dibinātājiem. Beis Midraš — tas ir reliģisks mācību centrs, kas māca Toru, pievērsies pedagoģijai. Reliģiskās biedrības Šamir valdes loceklis. Šamir — tā ir vispasaules reliģiska kultūras biedrība Latvijā. Pastāvīgi izmantoju nomierinošas zāles, antidepresantus. Tagad ir smaga hipertonijas forma un veģetatīvās nervu sistēmas saslimšana. Atrodos ārsta uzraudzībā. Ticība palīdz dzīvot man pašam un palīdzēt meitai invalīdei.

Ar Ināru Vilkasti esmu pazīstams apmēram 10 (desmit) gadus, neatceros, kādos apstākļos iepazināmies. Attiecības — neitrālas. Ir bijuši periodi, kad neesam tikušies gadiem. [..] Tad es dzirdēju runas, ka par viņu ir ienākusi prasība saistībā ar kādu krimināllietu, pašlaik neatceros, no kurienes to dzirdēju. Es personiski šo dokumentu neesmu redzējis, un ja arī būtu redzējis, es nevarētu ar to iepazīties, jo nezinu latviešu valodu. Dabiski, ka piezvanīju viņai un teicu, ka atnācis kaut kāds papīrs. Man nebija nodoma pārkāpt kādu likumdošanu. Es gribēju mudināt viņu pamest Reģionālo investīciju banku, jo „nauda mīl klusumu”.

Tā kā viņa mani nekad neuztvēra nopietni, es mazliet piepušķoju savu nozīmīgumu viņas acīs un teicu, ka esmu redzējis to papīru. Pēc bankas procedūras un savu padomnieka pienākumu kompetenču ietvaros es nesaņemu korespondenci un man nav pieejas tai. Es nepiedalos bankas operacionālajā darbībā, mana loma ir konsultējoša un novērojoša. Neesmu amatpersona.

Zvanīju Vilkastei orientējoši 2007. gada sākumā. Pagāja vairāk nekā gads, kad mani izsauca uz policiju un paskaidroja, ka Korupcijas un noziedzības apkarošanas birojam (KNAB) pret mani ir pretenzijas.

Sākās iešana pie izmeklētāja. Dīvaini cilvēki pārtvēra mani pie manas mājas un, neuzrādot nekādus dokumentus, pieprasīja, lai sniedzu liecības pret Ināru Vilkasti — un tad mani atstās mierā. Pretējā gadījumā man noteikti būs vēl viens insults, es pazaudēšu darbu bankā, un neviens nevarēs apgādāt meitu invalīdi. Viņi bija divi, mašīnā Volkswagen Golf — krāsu neatceros. Mani pārsteidza, no kurienes viņi tik labi zina manu situāciju ar bērnu un insultu, un ka esmu vienīgais apgādnieks ģimenē?

Es sapsihojos un pasūtīju viņus tālāk. Pēc tam apzvanīju savus draugus ebrejus un palūdzu viņus uzņemties manas meitas invalīdes apgādību, ja ar mani kaut kas notiks. Man kļuva slikti ar veselību.

Uz mani sāka izdarīt spiedienu kāds Boriss Gafts, kurš pazīst Ināru Vilkasti un kurš stādījās priekšā kā KNAB ārštata darbinieks — aģents [pats KNAB norāda, ka visa „informācija par Latvijā esošo slepeno palīgu identitāti un viņu slepeno sadarbību ar operatīvās darbības subjektu tiek klasificēta ar slepenības pakāpi — slepeni”], un apgalvoja, ka draudzējas ar kādu KNAB darbinieku Jurašu, ne vienu reizi vien piedāvāja man savus pakalpojumus, lai „atrisinātu šo lietu”. Boriss Gafts, kā viņš apgalvoja, zina Ināru Vilkasti, viņam ar viņu it kā ir kādas tiesvedības lietas. Dabiski, ka viņš gribēja izmantot šo situāciju saviem mērķiem.

Bet rodas jautājums, no kurienes viņš uzzināja par šo situāciju??? Boriss Gafts paziņoja, ka, ja es brīvprātīgi atnākšu pie viņa un izdarīšu, ko man teiks, mani atstās mierā, ka viņam ir KNAB goda raksts un viņa spēkos ir „notušēt šo lietu”. Viņam ir tiešie telefoni un viņš ir pastāvīgā sakarā ar KNAB.

Es atteicos, un pēc tam šis Gafts un viņa jurists Irina Cvetkova atsūtīja uz banku vēstuli uz manu vārdu un uz manu darba e–pastu ar šādu nesaprotamu saturu: „Gafts pieredzēja uzbrukuma mēģinājumu, bet, paldies Dievam, policija to novērsa. Ir aizdomas, ka tas bija Vaškeviča — Vilkastes ģimenes pasūtījums. Arkādij, ir skaidrs, ka viņi par naudu ir gatavi uz jebkādiem noziegumiem, bet kādēļ tu esi ar viņiem? Kā tad tava pārliecība, vai tiešām atrodies pilnīgā atkarībā no viņiem? Tu ko, taisies iet ar viņiem līdz „galam”? Irina.” Es uztvēru šo e–pastu kā draudus.

Viņu pēdējā vēstule tika nodota ar godātā rabīna Menahema Bar–Kagana starpniecību, un tajā bija teikts, ka, ja es neatsaukšu savas liecības pret viņiem kaut kādā kriminālprocesā, tad viņi ierosinās pret mani prasību rabīnu arbitrāžas tiesā. Tas ir ievērojams spiediens uz mani — kādēļ vēl šī situācija ar Gafta lietu ir te pievienota, un kas to izdarījis?

Uz bankas adresi man atsūtīja liela izmēra gleznu ar stiklu rāmī. Apvainojot mani, ka es sazinos ar kādu vācieti, bet viņš, pēc viņu domām, ir fašists. Es domāju, ka tas ir netīri, kad nacionālā tēma tiek izmantota, lai sasniegtu savus savtīgos mērķus. Tā ir psiholoģiskā ietekmēšana, kaut kas viņus, acīmredzami, mudina tādējādi izdarīt spiedienu uz mani. Nav tikai skaidrs, kam tas ir izdevīgi un kāds ir mērķis?

Kad es ar advokāti [Astrīdu] Margu biju prokuratūrā pie prokurora [..], prokurors nervozēja, uzvedās nekorekti, kliedza uz mani un mēģināja izdarīt spiedienu, teica, ka es nekad nestrādāšu bankā. Es atcerējos, ka tos pašus vārdus minēja tie cilvēki, kas izdarīja uz mani spiedienu pie manas mājas. Advokāte izteica aizrādījumu par viņa paaugstināto toni. Tomēr prokurors nereaģēja. Manuprāt, viņš izpilda kādu rīkojumu. Šajā situācijā es vienkārši esmu apstākļu un vienošanās upuris, uzskatu, ka mani izmanto kā instrumentu, lai kārtotu rēķinus noteiktās valstiskās struktūrās...”

Dokumenti

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...