Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Esmu saslimusi, tik smagi kā nekad dzīvē. Ārsti saka, ka man ir vispārējs bakteriāls iekaisums. Realitātē, pēc visām Stradiņu slimnīcas eksekūcijām, jau otro nedēļu sēžu mājās ar sāpēm katrā šūnā, sāp visu laiku un viss, sāp tā, ka naktīs nevaru gulēt, citreiz sāp tā, ka naktī sēžu pie loga un raudu, jo šķiet, ka tas nekad nebeigsies. Pēc stundu garas pastaigas saulainā pievakarē es bezspēcīgi atkrītu gultā, it kā diennakti būtu krāvusi ostā ogles. Cenšos sevi motivēt, ka būs labāk, ka man apkārt ir brīnišķīgi cilvēki, kas rūpējas, lai es atlabtu, ka ārā ir vasara un ka es nedrīkstu viņu nokavēt.

Stāstu to tāpēc, ka, tā četrās sienās ieslodzītai, gribot negribot nākas izdomāt visādas domas. Pirmkārt, tu sāc analizēt, kāpēc tā ir noticis?

Visracionālākais, protams, šķiet variants, ka ķermenis vienkārši norāva stopkrānu. Pateica - viss, Kristīn, tavs pēdējā pusgada dzīvesveids vienkārši nestrādā. Un var jau būt, ka viņam ir taisnība… šis pavasaris manā dzīvē atnāca citādāk, es teiktu - raibs. Žonglēju starp tikko dzimušā uzņēmuma projektiem, kas vienā mēnesī, šķiet, uzņēma apgriezienus, bet jau nākamajā kodu pirkstos ar 10 eiro kabatā un izmisumu, ka esmu pieņēmusi pārsteidzīgus lēmumus. Lai nesajuktu arī citos dzīves aspektu virpuļos, atsāku skriet. Tas palīdzēja, katru vakaru pieveicot savus dienišķos 10 kilometrus, prāts tika izvējots no visa liekā.

Šķita, ka tas to do lists līdz 25 gadu vecumam, ko biju sarakstījusi, mētājoties apkārt pa pasauli, mērķtiecīgi gribēja piepildīties. Tas saucās – uzmanies, ko vēlies, jo viss var piepildīties. Un tad man atlika tikai turēt acis plati vaļā un paspēt ievilkt gaisu plaušās. Tā gribot uzspēt visu dzīvē – darbu, ceļojumus, pasākumus, attiecības, draugus un ģimeni, tādas lietas kā regulāras ēdienreizes un miegs, šķiet, vispār izzuda no mana dienas plāna. Liekas, ka es vienkārši sevi izdzinu gan garīgi, gan fiziski.

Vakar, sēžot uz vannas malas un atkal lejot karstas asaras, ka pretsāpju zāles īsti nelīdz, iedomājos, ka viss šis murgs ir manu nepārdomāto lēmumu sekas. Varbūt tas skan iracionāli, bet es kaut kādā mērā ticu, ka uz tevi sūtītās negācijas nekur tā gaisā karājoties nepaliek, tās sakrīt uz galvas, jautājums tikai, cik esi spēcīga tās atvairīt.

Es pēdējos gadus dzīvē vados pēc principa, ka labāk ir teikt “jā”, nevis “nē”, jo tu nekad nezini, kādas iespējas dzīve piespēlēs, un vairums pieredzes mūs dara tikai skaistākus, krāsainākus, gudrākus un stiprākus. Tā nu es savā vasaras brīvībā piekritu kādam projektam.

Maznozīmīgas haltūras man ik pa laikam piespēlē dažādas modeļu aģentūras, pārsvarā tās ir kaut kādas ārzemju reklāmas, nevienam neinteresējošas modes skates Latvijā vai vēl visādas nebūtiskas aktivitātes, kas kalpo kā papildu ienākumu avots. Long story short – īpaši neiztirzājot kas un kā, piekritu dīvainas izcelsmes ANO un DDB veidotam sociālas ievirzes reklāmas projektam par bēgļu jautājumu.

Tā kā sākotnējā informācija mums tika dota gaužām skopa, respektīvi, piedāvāts piedalīties fokusgrupas diskusijā par aktuālu tēmu, es nedomājot piekritu. Man kā erudītai personai tas šķita kā tāds atsvaidzinājums šajā sfērā, kur parasti tava seja ir simtreiz svarīgāka nekā viedoklis. Neko daudz gan par reklāmas projekta tēmu, gan realizāciju man neteica, bet doma, ka varēšu pavērot, kā mani kolēģi strādā un iegūt papildus ienākumus, man šķita saistoša.

Īpaši neanalizējot savas rīcības sekas, piedalījos izcili tendenciozas diskusijas filmēšanā, pēc tam fiksā fotosesijā un skrēju tālāk savā vāveres ritenī, lielā mērā aizmirstot par šo faktu. Realitātē raibi savāktajai publikai viedokli neprasīja, uzdeva jautājumus, jau zinot, kādām jābūt atbildēm, parādot fotogrāfijas ar tumsnējas dabas personu, uzdodot jautājumu – “šie cilvēki ir dzīvi, vai tu gribi, lai viņi mirst” – nē, ziniet, jā, es gribu, lai bērni, kucēni un neaizsargātas sievietes mirst.

Reālais viedoklis par šo komplicēto mūslaiku situāciju – bēgļiem, teroristu grupējumiem, apdraudēto veco Eiropu, karu un citiem ar to saistītiem tematiem, nevienu neinteresēja. Kā jau jebkura reklāmas projekta gadījumā aģentūrai tika dots mesidžs, kas jebkādiem līdzekļiem tad nu ir jāiebaro sabiedrībai. Tāpēc dēvēt to par fokusgrupas diskusiju būtu gaužām muļķīgi.

Kad pēc laika man draugi sāka sūtīt vēstules ar manu portretbildi no Rīgas pieturām, TV ekrāna un citiem kanāliem, sapratu, ka projekts ir izvērties daudz plašāks, nekā būtu domājusi. Kad pamanīju milzīgi negatīvo ažiotāžu, sev svēti nosolījos, ka nelasīšu ne rakstus, ne Delfu komentārus, lai nepiesārņotu savu prātu ar viedokļiem, kas realitātē nav saistīti ar mani. Jo arī L’oreal šampūna modele neatbild par to, ka kādai no šī šampūna izkrīt mati.

Es gan pilnībā uzņemos atbildību par pašas pieņemtajiem lēmumiem, mācos no savām kļūdām, jo, ziniet, ir tik grūti līgani pāriet no meitenes, kas visam teica “nē” un baidījās no dzīves izaicinājumiem, uz sievieti, kas visam saka “jā”, kas mīl dzīvi līdz tās kodolam. Ja tu kusties, vienmēr sanāk sasisties…

Ceturtdaļu no šīs sēdēšanas starp pilsētas mūriem es vienkārši jūku prātā, man ir tik grūti nebūt kustībā, tik grūti nebūt cilvēkos, tik grūti vienkārši blenzt sienā, datorā vai grāmatā – gaidīt, kad paliks labāk, rīt miljons baltas ripiņas un apzināties, ka manos spēkos ir visai maz, lai vērstu lietas par labu.

Es gribu izveseļoties līdz Dzejas dienām, lai rudeni varu sagaidīt atvasaras saulē, kas zaigojās zeltītās lapās, un apkārt skan dzeja… es gribu tik daudz no šīs dzīves, dažreiz laikam vienkārši par daudz.

Pārpublicēts no https://pretruna.wordpress.com

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Valstsgribas valstsnegribas ēstgriba

FotoSaruna par reālo “valstsgribu” un “valstsgribas” iluzoriskumu ir aktuāla visu laiku. Taču 18. novembra kontekstā tāda saruna ir īpaši aktuāla, atsedzot patiesību un melus nošķirot no patiesības. Pašlaik šajā procesā valdnieks ir “nācijas tēvs” ar savu ārēji izskaistināto, bet mazsaturīgo daiļrunību. Tā palīdz atgādināt par patiesību un nosodīt melus. 
Lasīt visu...

10

Mucā

FotoPadomju valstī dzīvojušie izstrādāja tikai šim režīmam atbilstošu «dzīvesziņu». Šodien mēs to dēvētu par «Kā labāk dzīvot». Kā labāk, kā gudrāk, kā pareizāk, kā izdevīgāk un citus «kā» padomju pilsoņi apvienoja vienā, un oriģinālvalodā tas skanēja tā: «Солдат спит, а служба идет!» «Kaut kareivis guļ, tā dienesta laiks virzās uz priekš un tuvojas beigām».
Lasīt visu...

21

Politiskai intrigai – birokrātisks restarts

FotoCitur Latvijā šo ziņu pat nepamanīja, taču jūrmalniekus tā nervozē: oktobra sākumā ģenerālprokuratūra atjaunoja apsūdzību Gatim Truksnim par Zaļo un zemnieku savienības "iespējamu nelikumīgu finansēšanu”.
Lasīt visu...

18

Gribētos zināt, kuram gan šādai nelietībai pacēlās roka

FotoPadsmit gadus nostrādājot PR jomā un daļēji tieši tādēļ no tās aizejot, šādas metodes (skat. zemāk), protams, nepārsteidz. Tomēr gribētos zināt, kuram gan šādai nelietībai pacēlās roka. Neba nu žurnālists pats iedomājās. Kuram šķiet, ka tiem, kas var glābt veselību un pat dzīvības ikvienam no mums (tai skaitā arī ikvienai no 100 "gudrajām galvām"), nevajadzētu nodrošināt jau apsolīto? Jo šis jau nav stāsts par to, ko dara un kā ārstē kāds konkrēts ārsts, bet gan pretsitiens tam, par ko Dr. Aizsilniece cīnās visu mediķu vārdā. Un tas ir nožēlojami.
Lasīt visu...

21

Var gadīties, ka vienu rītu Šveices advokāts būs "pārdozējis" viagru un viņam blakām gauži raudās skaists puisītis

FotoNav tālu tā dieniņa, kad visiem „arestētās mantas afēras” dalībniekiem, jumtotājiem un labuma guvējiem nāksies atbildēt. Visiem, izņemot vienu - galveno beneficieri, smagos noziegumos apsūdzēto Lembergu.
Lasīt visu...