Pleša ministrija nespējot nieka divās nedēļās savākt ziņas par ministra daudzskaitlīgā biroja atalgojumu, funkcijām un izglītību
PIETIEK03.02.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Divas nedēļas esot nepietiekami ilgs laiks, lai Attīstībai/Par pārstāvja Artūra Toma Pleša vadītā Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija spētu savākt ziņas par ministra daudzskaitlīgā biroja atalgojumu, funkcijām un izglītību, - tas nepārprotami izriet no ministrijas oficiālās atbildes.
„Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija informē, ka atbilde uz Jūsu 2022. gada 22. janvārī saņemto vēstuli ar pieprasījumu sniegt informāciju par katru no vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra biroja darbiniekiem, ņemot vērā nepieciešamo informācijas papildu apstrādi, tiks sniegta saskaņā ar Informācijas atklātības likuma 14. panta pirmās daļas trešo punktu – līdz 2022. gada 21. februārim,” skaidro A. Pleša vadītā ministrija.
Kā zināms, A. Plešs jau nedēļām ilgi cenšas neatbildēt ne uz vienu jautājumu par apstākļiem un vajadzībām, kuru dēļ par viņa komunikācijas padomnieci bez konkursa ir iecelta viņa pārstāvētās Attīstībai/Par finanšu donora Aināra Ščipčinska sievas, bijušās rakstnieces un tagadējās Saeimas deputātes, tāpat Attīstībai/Par pārstāvošās Daces Rukšānes meita Annemarija Sofija Rukšāne.
Līdz šim ne pats ministrs A. Plešs, ne kāds no viņa biroja darbiniekiem nav vēlējušies atbildēt uz Pietiek un citu mediju uzdotajiem jautājumiem par to, kad tieši jaunā padomniece ir stājusies pie darba pienākumiem, kādi tieši tie ir, kāda mēnešalga viņai ir noteikta un cik liels bijis konkurss uz šo amatu, kurā viņa uzvarējusi.
Tikmēr nu jau droši zināms, ka nekāds konkurss vispār nav rīkots, - Annemarija Sofija Rukšāne par ministra padomnieci iecelta pēc Ščipčinsku ģimenes lūguma partijas kolēģim, un arī ar reāliem darba pienākumiem ministrijas labā viņa netiek pārslogota.
Zīmīgi, ka deputātes D. Rukšānes meita iekārtota amatā, kas nav valsts amatpersonas postenis, līdz ar to Attīstībai/Par pārstāvji atbrīvojušies no nepatīkamās situācijas, ka Annemarijas Sofijas Rukšānes amatalga tiktu atspoguļota viņas publiskajā deklarācijā.
Annemarija Sofija Rukšāne ir D. Rukšānes trešā meita, pašlaik viņa ir 24 gadus veca, un viņas LinkedIn profilā minēts, ka līdz pagājušā gada aprīlim viņa bijusi Latvijas Attīstībai sociālo tīklu menedžere, bet tagad strādājot „dažādiem klientiem”.
Tikmēr ir kļuvis zināms, ka tieši A. Plešs sava biroja 13 darbinieku algām visu ministru vidū pērn no nodokļu maksātāju naudas ir saņēmis visiespaidīgāko summu – gandrīz 350 000 eiro, kas nozīmē, ka ikviena biroja darbinieka mēnešalga vidēji ir būtiski pārsniegusi 2000 eiro. Turklāt lielākā daļa biroja darbinieku acīmredzami ir saistīti ar A. Pleša pārstāvēto partiju.
Šīs ir ziņas, kas tagad pieprasītas par katru no vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra biroja darbiniekiem un kuru sagatavošanai ar divām nedēļām neesot pietiekami:
„1) vārds, uzvārds, precīzais amata nosaukums,
2) darba pienākumu pildīšanas sākuma datums,
3) amata apraksts,
4) persona, kas pieņēmusi darbā,
5) persona, pēc kuras iniciatīvas darbinieks pieņemts darbā,
6) ziņas par to, vai attiecīgais darbinieks ir pieņemts darbā atklāta konkursa rezultātā,
7) noteiktais mēneša pamata atalgojums,
8) noteiktās papildu piemaksas un to pamatojums,
9) noteiktais darba laiks,
10) pārskats par paveikto 2021. gada novembrī,
11) pārskats par paveikto 2021. gada decembrī,
12) saņemtās prēmijas, naudas balvas un citas neregulārās piemaksas 2021. gada un 2022. gada janvārī,
13) iegūtā izglītība,
14) darba pieredze, kas padara darbinieku piemērotu pašreizējam amatam.”
Seko mums 
Mani sauc Evija Rača. Šobrīd man ir 36 gadi. Esmu, pirmkārt, jau mamma, sieva un Latvijas iedzīvotāja, kas cīnījusies ar vēzi. Izgājusi cauri vairāk nekā 40 ķīmijterapijām un kaulu smadzeņu transplantācijai. Un jau vairāk nekā piecus mēnešus es cīnos ne tikai par savu dzīvību, bet arī par taisnīgumu VISU PACIENTU VĀRDĀ!
Cenšos skatīties Latvijas valsts propagandas kanālus cik reti vien var, bet… 18. jūnija rīta ziņās manas valsts pārstāvis Izraēlā. Pretīgs, melīgs, pastulbs radījums.
Pretēji ekspertiem, kas pēc aizvadītajām vēlēšanām pauž skepsi par iespēju "integrēt krievus", es redzu, ka ir tieši tagad ir pavēries iespēju logs. Krieviskais piedāvājums pašlaik ir tik ļoti sadrumstalots, vēlētāji ir vīlušies savās iepriekšējās simpātijās. "Stabilitāte" ir smagi aplauzusies, kurinot neapvaldītu radikālismu. Krievu elektorāts ir izgājis separācijas procesu - sadalījies radikāļos, mērenajos un liberāļos.
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
