Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Ārpusģimenes aprūpē Latvijā atrodas 6252 bērni, no kuriem vairāk nekā 600 dzīvo bērnu namos. 2018. gadā Jāņa Reira vadībā tika veiktas izmaiņas likumdošanā, ar ko tika aizliegta bērnu adopcija uz ārvalstīm no audžuģimenēm, bet tika saglabāta iespēja adoptēt bērnus no bērnu nama.

Pēc pieņemtajiem grozījumiem vairāki pusaudži paši lūdza sevi pārvietot no audžuģimenēm uz bērnu namu, lai viņus varētu adoptēt. Šī informācija nonāca Tiesībsarga redzeslokā, un, pamatojoties uz šādu „likuma apiešanu”, tika ierosināts veikt grozījumus.

J. Reira laikā ministra biroja vadītāja bija Linda Baļčūne, kura ir biedrības „Zvannieki” pārstāve un cieši saistīta ar Juri Cālīti. Ministrijas darbinieki vēlāk pauda, ka L. Baļčūne ir apzināti kavējusi ārvalstu adoptētāju dokumentu parakstīšanu un līdz ar to adopcijas procesus kopumā.

J.Reira padomniece tobrīd bija Karina Ploka, kura šobrīd ir J. Reira padomniece Finanšu ministrijā, taču vēl joprojām aktīvi piedalās ārvalstu adopcijas jautājuma izskatīšanā.

Pagājušajā gadā uz ārvalstīm tika adoptēti tikai 42 bērni, pārsvarā pusaudži un bērni ar veselības problēmām, kuriem šeit Latvijā vairāku gadu garumā nebija izdevies atrast ģimenes.

2019. gada 31. decembrī Labklājības ministrijas datu bāzē bija ziņas par 1140 adoptējamiem bērniem, kas palikuši bez vecāku gādības, no kuriem 74.7% bija 9 gadus veci un vecāki. Latvijā 2019. gadā bija 4 adoptētāji, kuri bija izrādījuši vēlmi adoptēt bērnu, kurš būtu šajā vecumā, tātad no 852 bērniem 4 bērniem teorētiski ir iespēja atrast savu pastāvīgo ģimeni Latvijā.

2019. gadā 26 ārvalstu adoptētāji (81%) vēlējās adoptēt bērnu, kas būtu vecumā no 9 līdz 18 gadiem. Nesakārtojot sistēmu un aizliedzot ārvalstu adopciju, faktiski tiks liegta iespēja bērniem nokļūt pastāvīgās ģimenēs vispār, jo Latvijā šobrīd pusaudžus adoptēt nevēlas.

 2009.gadā Latvija pievienojās Hāgas konvencijai, un visu šo laiku uz ārvalstīm varēja adoptēt tikai bērnus, kas ir 9 gadus veci un vecāki, lielas brāļu/māsu grupas un bērnus ar īpašām vajadzībām. Nekad uz ārvalstīm nav adoptēti veseli un mazi bērni, jo viņiem adoptētājus meklē tikai Latvijā.

Tagad Saeimā uz 1.lasījumu tika virzīts projekts par ārvalstu adopcijas moratoriju jeb nekavējošu aizliegumu. Tiek nevis virzīti grozījumi adopciju reglamentējošajos normatīvos aktos, kas sistēmu sakārtotu, bet pasludināts aizliegums turpmāk adoptēt uz ārvalstīm vispār.

Vispirms tas nozīmē Hāgas konvencijas pārkāpumu, jo netiek paredzēts pārejas laiks, bet, pats galvenais, tiek liegta iespēja pusaudžiem, kuri Latvijā nevienam nav vajadzīgi, nokļūt pastāvīgā ģimenē. Ja varētu atrast visiem bērniem ģimenes Latvijā, ārvalstu adopcija atkristu pati par sevi, jo uz ārvalstīm var adoptēt TIKAI tad, ja bērnam Latvijā atrast ģimeni nav iespējams.

Pašreiz par PILNĪGU ārvalstu adopcijas aizliegumu (moratoriju) ļoti asi iestājas Artuss Kaimiņš, kuram šī, iespējams, ir vienīgā tēma, lai sabiedrība viņu sadzirdētu. Diemžēl šajās politiskajās spēlēs pilnīgi netiek ņemtas vērā bērnu intereses. Kaimiņa kunga un domubiedru mērķis nav izsludināt moratoriju, lai sakārtotu sistēmu (kā tiek apgalvots), bet gan pilnībā slēgt ārvalstu adopciju.

Lemjot šo jautājumu, Saeimas Cilvēktiesību komisijas sēdē, kuras vadītājs ir A. Kaimiņš, vārds tika dots tikai vienai NVO un domubiedru grupai (Cālīša kunga „Zvanniekiem”, SOS ciematu asociācijai, biedrībai „Azote”), kas aktīvi iestājas pret ārvalstu adopciju, jo paši saņem valsts finansējumu par saviem pakalpojumiem kā atbalsta centrs, aizbildņi un audžuģimenes.  Netiek uzklausīts bērnu namu vadītāju, bāriņtiesu, sistēmas bērnu, audžuvecāku un citu NVO viedoklis. ZOOM sapulcēs Kaimiņa kungs atslēdz pretējās puses mikrofonus, liedzot iespēju izteikties.

Aiz šīs aizlieguma iniciatīvas galvenokārt ir Juris Cālītis, kurš publiskajā telpā uzstājas kā ārvalstu adopcijas eksperts, taču pilnībā nepārzina šo procesu un izplata nepatiesus apgalvojumus.

J. Reira kā labklājības ministra vadībā DI (deinstitucionalizācijas) plāna ietvaros tika publiski un skaļi slēgts Jelgavas pilsētas bērnu nams, tā vadītāja tika apvainota smagos noziegumos, tika izpostīta viņas karjera un izteiktas nepamatotas apsūdzības. Viņa tika atstādināta no amata.

Pagājušā gada oktobrī Rīgas kapseļu ielas bērnu namā, kur vadītāja kopš DI plāna ieviešanas ir Cālīša kunga cilvēks, tika konstatēti ļoti nopietni bērnu tiesību pārkāpumi, taču vadītāja vēl joprojām ir savā amatā un neuzņemas atbildību par notikušo.

Tikai pateicoties ārvalstu adoptētājiem, kuri bija ieradušies adoptēt smagi slimu bērnu invalīdu (Dauna sindroms, pārciests insults, barošana caur zondi, nerunā, nestaigā, slikta redze, iedzimta sirds kaite), bērns tika burtiski izglābts no nāves. Ģimene ir vērsusies Veselības inspekcijā, Tiesībsarga birojā, u.c. Bērnu nama vadītāja vēl joprojām ir savā amatā.

Cālīša kungs apgalvo, ka viņi savā biedrībā neatsakās ne no viena bērna un par visiem spēj parūpēties, taču pirms mēneša vienu 15 gadus vecu pusaudzi centās ievietot Jelgavas psihoneiroloģiskajā slimnīcā, iepretim ārstu komisijas apgalvojumam, ka jaunietis ir psihiski vesels. Kad šis gadījums tika aktualizēts Saeimas komisijas sēdē, Kaimiņa kungs brutāli pārtrauca runātāju, slēdzot šo tēmu.

Katram bērnam ir primāras tiesības uzaugt ģimenē, un vislabāk, ja šī ģimene ir Latvijā, taču, ja mēs šobrīd nespējam parūpēties par saviem pusaudžiem un bērniem ar īpašām vajadzībām, tad mums nav tiesību aizliegt viņam iegūt ģimeni ārpus Latvijas. Saeimai tas būs tikai balsojums, bet dažiem bērniem tā būs pārvilkta svītra pāri viņa sapnim uzaugt ģimenē, jo mums šis bērns nav vajadzīgs.

Ārvalstu adopcijas aizliegums nav atbalstāms, jo:

- netiek pietiekami strādāts preventīvi ar to, lai bērni nebūtu jāizņem no bioloģiskajām ģimenēm;

- Latvijā NAV sakārtota ārpusģimenes aprūpes sistēma:

- audžuģimenes netiek pienācīgi izvērtētas un uzraudzītas, 

- ievietojot bērnus audžuģimenēs, netiek izvērtēta šīs ģimenes un bērna saderība,

- liels vairums audžuģimeņu uzņem savās ģimenēs audžubērnus tikai un vienīgi finansiālas ieinteresētības dēļ, un par audžubērnu aprūpi saņemtie pabalsti ir viņu vienīgie ienākumu avoti;

- ir gadījumi, kad gan audžuģimenēs, gan aizbildnībā esošie bērni tiek fiziski, emocionāli un seksuāli izmantoti, taču šie gadījumi tiek slēpti no sabiedrības;

- ir audžuģimenes, kurās ir antisanitāri apstākļi, bērni netiek motivēti mācībām, tiem tiek liegta iespēja piedalīties pasākumos, kas prasa nelielu finansiālu līdzdalības maksu, kaut gan visas audžuģimenes saņem šiem mērķiem līdzekļus no pašvaldībās;

- ir audžuģimenes, kuras uzņem audžubērnus, lai nodrošinātu bezmaksas darbaspēku savās saimniecībās;

- sasniedzot pilngadību, liela daļa no audžuģimenēs dzīvojošajiem bērniem ar niecīgu pabalstu nonāk uz ielām, ir pašvaldības, kurās bērni gadiem gaida rindu uz dzīvokli, daļa šo bērnu iesaistās noziegumos, pārceļas uz citām valstīm, kur kļūst par lēto darbaspēku;

- liela daļa ārpusģimenē esošo bērnu ir sociālo dienestu redzeslokā jau vairākās paaudzēs;

- nav piemērotas izglītības sistēma bērniem ar mācību un veselības traucējumiem;

- nav sakārtota medicīniskā aprūpe, nav pieejami pienācīgi sagatavoti speciālisti darbam ar traumētiem bērniem, Medicīniskie pakalpojumi ir jāgaida mēnešiem, un tas ietekmē bērnu attīstību;

- neeksistē bērns kā indivīds, ar savām vajadzībām, tiesībām un brīvībām. Netiek izvērtēta katra bērna interesēm atbilstoša aprūpes forma.

Ārvalstu adopcijas aizliegums liedz iespēju slēgt bērnunamus un bērniem uzaugt ģimenēs. Pašreiz iestādēs esošie bērni ir tie, kurus neizvēlas neviena no Latvijas ģimenēm, jo tie ir bērni ar veselības vai uzvedības problēmām vai pusaudži.

Arī vietējie adoptētāji un audžuģimenes atsakās no bērniem, un bērni nonāk atpakaļ „sistēmā”. Par to neviens nerunā.

Daudziem bērniem ārvalstu adopcija ir vienīgā un pēdējā cerība uz ģimeni un bērna interesēm atbilstošu aprūpi un dzīves kvalitāti.

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...