Iesaki rakstu: 
Trīs lietas kultūras skapītī stāv - porcelāns, skandāli un Nacionālā apvienība (NA)… Tādi ir mani iespaidi par pēdējo laiku spilgtākajiem notikumiem kultūras nozarē, kuras politisko vadību NA īsteno jau kādus 12 gadus.
Epizode Nr.1
Latvijas ekspozīcija Venēcijas biennālē 2022 (Skuja Braden), kur NA biedrs un kultūras ministrs Nauris Puntulis lepni grozījās starp peņu saišķiem un vagīnu čupām. Porcelāna, protams. Uz Ukrainā notiekošo kara noziegumu – mežonīgu grupveida izvarošanu, karagūstekņu kastrēšanas fona tas izskatījās pat ne piedauzīgi, bet vienkārši barbariski. Nepiedienīgi un necienīgi.
Par izstādīto darbu māksliniecisko vērtību… Atsaukšos uz laikmetīgās mākslas grandiem. Vienā no pasaules labākajiem laikmetīgās mākslas muzejiem Londonas Tate Modern es redzēju bundžiņu Nr. 4…
Merda d'artista
1961.gadā Piero Manzoni savāca savas fekālijas, safasēja tās 90 konservu bundžās, katra 30 gramu svarā. Uz katras bundziņas četrās valodās (itāļu, angļu, franču un vācu) ir uzrakstīts - 100% dabīgi mākslinieka mēsli. Cenu mākslinieks noteica identisku tādas pat masas zelta cenai. Visas bundžiņas tika izpirktas pāris dienu laikā. 2016.gadā mākslas priekšmetu izsolē bundziņa Nr.69 tika pārdota par 220 tūkstošiem euro.
Laikmetīgā māksla ir konceptuāla māksla. Piero Manzoni paskaidroja, ka viņa projekta mērķis bija pievērst uzmanību mākslas pircēju lētticībai, citējot - visām šīm Milānas buržuāziskajām cūkām patīk tikai mēsli.
Par Latvijas izstādi Venēcijas biennālē 2022 precīzāk par Piero Manzoni nepateiksi… Buržuāzijas diskrētais šarms uz kara šausmu un sāpju fona… Seksšopu asortimentu porcelāns par mākslu nepadara.
Epizode Nr.2
Sabiedrībā uzjundīja kaislības ap Krievijas miljardiera, zem Rietumu sankcijām esoša Putinam pietuvināta oligarha un pie reizes arī Latvijas pilsoņa Pjotra Avena mākslas darbu kolekcijas “Rīgas mākslas porcelāns. 1925 – 1940” paredzēto izstādi Ogres muzejā.
Par kolekcijas augsto māksliniecisko kvalitāti šaubu nav. Latvijas pirmās brīvvalsts laikam raksturīgi izcili Art Deco stila mākslas un dizaina darbi. No arhitektūras līdz traukiem. Un oligarham ir pietiekami naudas gan mākslas priešmetu iepirkšanai, gan kvalificētu ekspertu algošanai. Ja par privātās kolekcijas izstādīšanu netiek maksāts, tad personīgi es nemocītos ar morāliem pārmetumiem, šo izstādi apmeklējot.
Daudz nopietnāka lieta ir E.Helmaņa konfidenciālā viesošanās zem sankcijām esošā oligarha privātajā īpašumā. Nu neticu, ka viņi par mākslu runāja… Ir lietas, ko vēlētājs nepiedod. JKP samaksāja par Civilās savienības (vai kā nu to sauca) likumprojekta atbalstīšanu, ko konservatīvais vēlētājs nepieņēma. Tāpat nacionālais vēlētājs var nesaprast NA politiķu draudzēšanos ar Krievijas oligarhiem.
Bet no visiem pārējiem progresīvajiem un principiālajiem izstādes apkarotājiem būtu jauki saņemt informāciju par aktuālo stāvokli ar P.Avena Latvijas pilsonību. Kas un kā tur notiek? Ja vispār notiek.
Jo es, vienkāršs pilsonis, gribētu no atbildīgajām amatpersonām un institūcijām saņemt skaidrojumu, kā šī pilsonība vispār varēja tikt piešķirta? Latvijas pilsoņiem nav atļauta Krievijas dubultpilsonība. Krievijas pilsonim vispirms ir jāiziet procedūra par iziešanu no šīs valsts pilsonības, un tikai pēc tam viņam var tikt piešķirta Latvijas pilsonību. Tā ir parastā procedūra visiem Krievijas vai Baltkrievijas pilsoņiem, kas naturālizācijas ceļā iegūst Latvijas pilsonību.
P.Avena gadījumā ir iespējami divi varianti 1) pretendents ir sniedzis nepatiesu informāciju par savu Krievijas pilsonības statusu, tad tas ir pamats anulēt Latvijas pilsonību, 2) atbildīgās amatpersonas un institūcijas ir apzināti ignorējušas normatīvo aktu prasības. Tā teikt, viens likums, viena taisnība, bet… tie zelta rubuļi, tie valda pasauli… Varbūt ir vēl kāds variants, ar ko atbildīgās amatpersonas sabiedrību iepazīstinās?
Jebkurā gadījumā neticu, ka Latvija atņems P.Avenam pilsonību. Līdz ar to nesaprotu, kāpēc vajadzētu liegt tiesības cilvēkiem redzēt Latvijas pilsoņa mākslas kolekcijas, ja viņš laipni ir gatavs tās publiski izstādīt. Jo, ja mūsu varasvīriem kukuļi un otkati par lietu kārtošanu un bīdīšanu, tad tauta varētu vismaz acis papriecēt… Katram savs!
Rezumējot.
Sekss ne vienmēr ir mīlestība, gadās, ka vienkārši m…cība. Porcelāns ne vienmēr ir māksla, gadās, ka vienkārši mēsli. Gan tiešā, gan pārnestā nozīmē.
Seko mums 
Laikā, kad tik daudz emociju un spraigu cīņu uz ledus, sāncensības gars pēkšņi pārņēmis arī gluži negaidīti saformējušos komandu – Latvijas psihiatrus. Lai arī patīkamāk noteikti būtu svinēt Latvijas svarīgāko uzvaru, diemžēl nāksies brīdi uzkavēties arī šajā publiskās diskusijas laukumā, īsi atvairot izdarītos metienus pa maniem vārtiem.
Tā vien izskatās, ka pašreiz izvirzītajiem valsts prezidenta amata kandidātiem nav cerību iekarot Rīgas pili, jo nevienam nav nav tik liela atbalsta, lai saņemtu ievēlēšanai nepieciešamo balsu skaitu. To lieliski apzinās arī politiķi.
Kas notiek, kad civilā vara netiek galā ar tiem, kuru rokās ir ieroči? Sākas haoss, un taisnība ir tam, kurš stiprāks.
Pēc pēdējā nedēļā izskanējušajiem Nila Saksa-Konstantinova apgalvojumiem presē, šo rakstu vēlamies sākt ar diviem būtiskiem jautājumiem. Kurš ir atbildīgs par ekspertu ekspertīzes kontroli, un kā pasargāt mūsu bērnus un sabiedrību no stigmatizējošu un veselību apdraudošu naratīvu veidošanās sabiedriskajā domā?
“Nav īstais brīdis eksperimentiem ar koalīciju,” teic Uldis Pīlēns, Valsts prezidenta amata kandidāts, skaidrodams savu pārliecību par to, ka pēc prezidenta ievēlēšanas nevajadzētu veidot citu koalīciju. To viņš uzsver “Neatkarīgās” raidījumā, kurā piedalās visi trīs prezidenta amata kandidāti un kā eksperts – bijušais Valsts prezidenta kancelejas šefs Mārtiņš Bondars (Vairas Vīķes-Freibergas laiki). “Prezidenta dēļ koalīcija sastrīdas? Tas nav nopietni,” Pīlēns pabeidz domu.
Grūti pateikt, kāpēc tieši Saeimas kontekstā Latvijas valsts prezidents Egils Levits ieraudzīja kaut ko tādu, ko nosauca par prokremlisku – proti, nedraudzīgu mūsu kopējam stāstam. Kāpēc neko tādu mēs no viņa nedzirdējām iepriekšējos četrus gadus, lai gan utaino šovinistu grūpijas un virsvadītāji tāpat darīja savu darbu. Un – ne tikai Saeimas namā.
Latvijā virmo diskusijas par vēsturi un tās mācīšanu skolās. Pēc jaunās Skola 2030 programas ieviešanas Latvijas skolās vēsture netiks mācīta atsevišķi no citām disciplīnām/zinātnēm. Arī atsevišķa Latvijas vēsture ne, bet tā tiks mācīta pasaules vēstures kontekstā. Lai plašākai publikai palīdzētu saprast diskusiju, vēlētos dalīties ar to, kas ir vēsture, kāpēc tā jāmāca un kādu vēsturi vajadzētu mācīt mūsu skolās.
Personīgi man nešķiet būtiski, lai valsts prezidents vaļējā automašīnā trauktos pa valsti un sveiktu ceļmalā stāvošos zemniekus vai teiktu iedvesmojošas runas meijām greznotos tautas namos. Pats galvenais ir, lai nākamais prezidents būtu spējīgs vadīt Latviju iespējamā Trešā pasaules kara apstākļos. Lai viņam būtu izveidoti labi personiskie kontakti ar visiem Eiropas, ASV un NATO līderiem un lai viņam vienmēr būtu iespēja ar tiem sazināties un paust savas bažas par Eiropā un pasaulē notiekošo. Un arī lai ārvalstu partneri savukārt cienītu mūsu prezidentu un zinātu, ka viņa domās ir vērts ieklausīties.
