Iesaki rakstu: 
Jaunais prezidents Egīls Levits ir viens humora vecis. Viņam patiešām ir smalka vācu, drīzāk pat britu melnā humora sajūta. Saeimā uzstājoties, viņš savā uzrunā skarbi norādīja: “Latvija ir viena no visnevienlīdzīgākajām valstīm Eiropas Savienībā.” Ko tur liegties, patiesi - tā tas ir! Tikai tas sen vairs nav nekāds jaunums. Bet kāpēc sen vispārzināmu lietu vēlreiz nepasniegt kā atklājumu? Valdošā elite šo joku izspēlē jau gadiem ilgi.
Un ar ko sāk jaunais prezidents? Sarīko par nodokļu maksātāju naudu vērienīgu ballīti, kurā dominē nevienlīdzības treknākā burbuļa pārstāvji - valsts uzņēmumu vadītāji un pusvadītāji ar miljonāru vai pusmiljonāru statusu, gadiem ilgi ļoti treknos politiskajos amatos ieperinājušās politiskās piepes. Tādas, kuras maina partiju piederības, bet ne siles treknumu.
Un tad prezidents savā uzrunā Saeimai un tautai teica vārdus, kuru vērts citēt pilnībā: “Ir jāņem rokās slota un jāizmēž māja. No tiem mēsliem, kas ir sakrājušies trīsdesmit gados, kas velkas mums līdz, un kas mūs šodien šķir no augsti attīstītas, tiesiskas demokrātijas, piemēram, krāpšanās iepirkumos, partiju atkarība no ziedotājiem, korupcija, nodokļu nemaksātāji, kur blēži saņem daļu no kopējā labuma, bet nepiedalās tā vairošanā, ēnu lobijs un tamlīdzīgi.”
Mediji un tauta sajūsmā noelsās - tas ir tik viens taisns vīrs! Un nākošais, ko viņš izdarīja - slotas vietā saaicināja lielāko daļu no tieši atbildīgajiem par šiem mēsliem Gaismas pilī. Vai nav smalka humora sajūta?
Protams, ka pilī bija uzaicināta arī virkne patiesi godprātīgu ļaužu, kuriem ar šiem mēsliem ir maz vai nekāda sakara. Bet kārtīgam prezidentam ir jāspēj rūpēties, lai lielgabarīta mēsliem būtu sabiedrība, ar ko kopā bildēties un izlikties, ka viņi nesmird pēc alkatības, bet gan pēc intelektuālām maijpuķītēm. Šādu kombinācija labi piedien vienam kārtīgam humora vecim.
Bet ar to joki vien nebeidzās. Prezidents savā Saeimas runā viedi norādīja: “Lai gan mums ir labas iestrādes, tomēr pagaidām visai samērā bāli sevi iezīmējam kā līdzdomātājus kopīgajā Eiropas un Rietumu intelektuālajā telpā.” Atkal - viedi, viedi vārdi, prezidenta kungs!
Humora sajūtu viņš drīz nodemonstrēja, iepazīstinot sabiedrību ar savu padomnieku korpusu. Par padomnieku nacionālās drošības jautājumos tika iecelts Jānis Kažociņš, kurš pazīstams kā izcili vājš un nesekmīgs Satversmes aizsardzības biroja vadītājs. Tieši viņa laikā SAB turpināja dalīt pielaides valsts augstākajiem noslēpumiem ļoti apšaubāmām personām. Šie fakti vēlāk izrādījās ļoti nepatīkams pārsteigums stratēģiskajiem sabiedrotajiem. Prezidentam noteikti bija vēlme pajokoties ,ieceļot personu ar šādu reputāciju par nacionālās drošības padomnieku. Acīmredzot ar nesekmīgo Kažociņu prezidents centīsies iezīmēt Latviju kā atbildīgu līdzdomātāju valsti tik aktuālajos drošības jautājumos.
Bet vislielāko joku prezidenta kungs izspēlēja ar sava kancelejas vadītāja Andra Teikmaņa izvēli. Viņš šobrīd ir Latvijas vēstnieks ASV un līdzīgi savam priekšniekam, Edgaram Rinkēvičam izrādījies ļoti taupīgs vīrs - valsts maizē raudamies, spējis uzkrāt iespaidīgu ceturtdaļmiljonu eiro.
Prezidents Levits acīmredzot novērtējis Teikmaņa spēju veidot košu Latvijas tēlu ārvalstīs. Pavisam nesen - 2018. gadā LSM raidījums “Aizliegtais paņēmiens” ziņoja par vēstniecību, kurā kopš 2016. gada saimniekojis vēstnieks Teikmanis.
Sabiedriskais medijs informēja: “Latvijas vēstniecībā ASV Vašingtonā žurnāliste atklājusi, ka tā ir nevīžīga un nekopta.” Žurnāliste un arhitekte Baiba Vērpe raidījumam atklāja: “Kad es atnācu pie vēstniecības ēkas, es to vēstniecības ēku faktiski neredzēju. Tā bija aizsegta ar milzīgiem kokiem, koki bija nekopti, ar sausiem zariem. Tad celiņš bija nenovākts, ar sausām lapām, zālājs bija izdilis, pie fasādes karājās valsts karogs, kas jau bija izbalējis, violetīgs, krāsa no karoga bija notecējusi pa fasādi līdz pat vēstniecības plāksnei. Un tādu šo vēstniecību es ieraudzīju.” Nekopts arī izrādījies dārzs pie vēstniecības, pie ēkas cokola bija atkritumu kaudzes, veci televizori, kastes, kāpņu margas izpuvušas.
Prezidentam nudien ir smalka humora sajūta, jo pats no vienas puses atzīst, ka mēs sevi bāli iezīmējam intelektuālajā telpā, bet pats par savu kancelejas vadītāju ieceļ vienu no ietekmīgākajiem diplomātiem kopš 90. gadiem. Personu, kura zināmā mērā veidoja mūsu valsts tēlu, kurš izrādījies bāls. Vai arī, kā redzējām LSM, - nevīžīgs un nekopts burtiskā nozīmē.
Un, protams, laikā, kad tika ievārīti prezidenta pieminētie mēsli, Teikmanis raudāja mājās spilvenā. Kaut ko tādu, protams, varēja iedomāties tikai viens jokupēteris. Jo ne jau tikai ar vienu nolaistu vēstniecību Teikmanis ir bijis saistīts - viņš ir bijis ļoti ietekmīgs vīrs Latvijas politiskajā elitē un līdz ar viens no līdzatbildīgajiem.
Bet vispār nav smieklīgi. Un, protams, ar smalku humora sajūtu tam visam nav nekāda sakara. Cilvēki, kuri gadiem ilgi ir dzīvojuši noslēgtā burbuļa pasaulē, reizēm notic, ka šis viņu šaurais burbulis arī ir visa pasaule. Pārējiem gan tas viss izskatās pēc kārtējā cirka stikla burkā.
Seko mums 
Kā tā var būt, ka mūsu valstī, kas savai aizsardzībai tērē 3% no IKP, Valsts policijas krāsās daiļotā braucamrīkā pa Tēvijas ārēm laiski vizinās 46 migranti, bet varbūt ienaidnieka speciālo uzdevumu kaujinieki? Kā tā var būt, ka mēs tērējam milzu naudu robežas aprīkošanā ar žogiem, sietiem un betona bluķiem, bet tā dēvētie migranti brīvi maršē tam visam pāri? Kā tā var būt, ka parlamentārā uzrauga, Saeimas atbildīgās komisijas priekšsēdētāja rīcībā vairāk nekā diennakti pēc notikušā nav pilnas informācijas par šī vājprāta iemesliem? Atkal izrādīsies, ka neviens ne par ko nav atbildīgs? Vainīgais būs kāds nošļucis pierobežas kaprālis? Te ir valsts vai kas?
Pirmdien tīmeklī Aizsardzības ministrijas parlamentārais sekretārs Atis Švinka (“Progresīvie”) publicēja savu tvītu: “Šodien paiet gads kopš dienas, kas satricināja pasauli, kad Hamas realizētais terorisms atņēma dzīvības tik daudziem nevainīgiem cilvēkiem Izraēlā un daudzi tika saņemti par ķīlniekiem. Terorisms ir noziegums, nevainīgu civiliedzīvotāju nogalināšana ir noziegums, ķīlnieku sagrābšana ir noziegums. Šodien pieminam 7. oktobra nevainīgos upurus!”
Fragments no Rišarda Legutko 2012. gadā iznākušās grāmatas Ierindas cilvēka triumfs (Triumf człowieka pospolitego), kas angļu un citos tulkojumos pazīstama ar nosaukumu Dēmons demokrātijā. Totalitārisma tendences brīvajās sabiedrībās.
No 2024. gada 30. jūlija līdz 5. augustam Lielbritānijā notika protesti un nemieri, kas vērsti pret imigrāciju. Šie notikumi masu medijos tika interpretēti pamatā kā “galēji labējo” protesti, kurus izprovocējušas “viltus ziņas” par 29. jūlijā Sautportā notikušo slaktiņu, kur imigrantu izcelsmes vīrietis nodūra trīs bērnus. Tāpat tika uzsvērts protestu destruktīvisms un vardarbība.
Kur palikuši strīdi, cik ilgam laikam palicis dažnedažādo resursu, ar ko māte Zeme mūs baro? Piemēram, tā pati nafta. Tie, kam virs 40, noteikti atceras, ka tā bija top tēma 90. gados un šī gadsimta sākumā. Patiesībā tā bija tēma un dažādu zinātnisko prognozētāju maize jau krietni senāk.
Finanšu nozares asociācija (FNA) neatbalsta valdības ieceri samazināt iemaksas pensiju 2.līmenī par 1%, jo ar šādu soli valdība risina šodienas problēmas uz nākotnes pensionāru jeb šodienas strādājošo rēķina.
Ar ko maza pozitīva inflācija, kuras dēļ visu naudas vienību (eiro, ASV dolārs u.c.) pirktspēja visās pasaules valstīs laika gaitā nemitīgi samazinās, ir labāka gan par nemainīgām cenām, gan arī par deflāciju jeb cenu kritumu? Ja cenu kāpums padara mūs nabadzīgākus, vai cenu kritums mūs padarītu bagātus? Vai patiesība, ka no inflācijas visvairāk cieš bagātie, jo inflācija taču samazina uzkrājumu vērtību un nabadzīgiem nav ko uzkrāt? Kāpēc inflācija Latvijā bija un arī paliks nedaudz lielāka nekā vidēji eirozonā, un kāpēc tas ir pat labi?
Pēteris Birkerts (1881–1956), pazīstamā arhitekta Gunara Birkerta tēvs, bija latviešu folklorists un literatūrzinātnieks, tautas parunu, sakāmvārdu, mīklu un anekdošu vācējs. Viņa apkopotā “Birkerta folkloras krātuve” (BFK) ir otra lielākā pēc Latviešu folkloras krātuves. Atšķirībā no citiem folkloristiem, P. Birkerts šim materiālam mēģināja pieiet ne tikai zinātniski, bet arī filozofiski, piedāvājot savu tautas gudrības filozofiskās struktūras versiju. Viņa mūža nogalē iznāca apjomīgs pētījums Latvju tautas estetika divos sējumos. Pirmajā sējumā viņš aplūko “cilvēka auguma, fiziskā ķermeņa un viņa kustību estetiku”, analizējot fizisko daiļumu un nedaiļumu “tautas prātojumos” jeb parunās.
Ir taču jābūt kādam noslēpumam vai būtiskai atšķirībai, kāpēc igauņi var izdarīt pie mums neiespējamo - samazināt savu politiķu ambīcijas, kā arī biznesmeņu alkatību un uzbūvēt "Rail Baltica" staciju gandrīz divas reizes lētāk, nekā sākotnēji plānots.
