
„Prihvatizatora” Loginova atlaišana no Privatizācijas aģentūras vadītāja amata bijusi tikai fikcija
PIETIEK03.12.2020.
Komentāri (0)
Nu jau bijušā ekonomikas ministra Ralfa Nemiro šā gada februārī skaļi izziņotais lēmums atlaist par AS Possessor pārdēvētās Privatizācijas aģentūras vadītāju, bēdīgi slaveno Citadele bankas „prihvatizatoru” Vladimiru Loginovu ir izrādījies fikcija, - lai gan V. Loginovs atlaists no šīs valsts kapitālsabiedrības valdes priekšsēdētāja posteņa, viņš ir saglabājis tās reālo vadību kā Possessor izpilddirektors.
„Es kā ekonomikas ministrs pieņēmu lēmumu izstrādāt AS Possessor darbības izbeigšanas plānu un šī plāna ietvarā kā pirmo soli nolēmu veikt AS Possessor valdes locekļu skaita samazināšanu no trim uz vienu un diviem valdes locekļiem pilnvaru termiņu nepagarināt,” šā gada februārī paziņoja R. Nemiro.
Tika paziņots, ka amatus zaudēs ne tikai Possessor valdes priekšsēdētājs V. Loginovs, bet arī valdes loceklis Juris Vaskāns un ka viņiem abiem pēdējā pilnvaru diena ir 27. februāris.
Taču tagad ir izrādījies, ka V. Loginovs nebūt nav zaudējis ne reālo ietekmi bijušajā Privatizācijas aģentūrā, kas pašlaik neveic faktiski nekādu reālu darbību, ne arī savus iespaidīgos ienākumus, - tagad viņš faktiski vada AS Possessor kā tās izpilddirektors un arī paraksta dažādus oficiālus dokumentus valsts kapitālsabiedrības vārdā.
Jāatgādina, ka kādreizējais Parex bankas darbinieks V. Loginovs Privatizācijas aģentūras valdes priekšsēdētāja amatu, kas 2018. gadā viņam nodrošināja nepilnus 107 tūkstošus eiro lielus ienākumus vai vidēji 8900 eiro mēnesī, ieguva 2014. gada beigās, kad Privatizācijas aģentūras vadītāja postenī bija nepieciešams cilvēks, kurš būtu gatavs parakstīt nepieciešamos dokumentus Citadele bankas valstij piederošās akciju kontrolpaketes pārdošanas sakarā.
Ļoti neglaimojošs V. Loginovam kā Privatizācijas aģentūras vadītājam bija tiesas spriedums 2018. gada oktobrī, kad saistībā ar AS Grindeks akciju pārdošanu par ārkārtīgi zemu cenu tiesa konstatēja, ka aģentūra „nav rīkojusies kā krietns un rūpīgs saimnieks, jo ir apzināti pieļāvusi akciju atsavināšanu par neatbilstoši zemu cenu”, un ka tā ir „rīkojusies nolaidīgi un nesaimnieciski, atsavinot savas akcijas par cenu, kas ir zemāka par jebkuru objektīvi nosakāmu akciju vērtību”.
Gadījumā, ja atsāktos jebkāda jauna Latvijas valstij finansiāli neizdevīgās Citadele bankas akciju paketes pārdošanas izvērtēšana, tieši V.Loginovs būtu viens no tās centrālajiem objektiem: viņš ir publiski minēts kā Citadeles jautājuma Project Centurion un faktiskais sarunu vedējs ar Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banku un potenciālajiem pircējiem. Viņš pats par šo tēmu klusē, aizbildinoties ar informācijas slepenību.
„Tā nebūtu nekāda slepena informācija, ja es teiktu, ka no sešiem reālākajiem piedāvājumiem tas pretendents uz Citadele bankas akciju paketi, kuram valdība pielēma, ka viņam jāpārdod tā banka, viņa cenas piedāvājums bija otrais zemākais,” tagad atzīst kādreizējais ekonomikas ministrs Vjačeslavs Dombrovskis. Fakti un dokumenti skaidri atklāj, ar kādām metodēm Vienotības pārstāves Laimdotas Straujumas valdībai un uzticības personām, tostarp V. Loginovam, izdevās uz valsts rēķina atbrīvot ceļu vienīgajam „pareizajam” pretendentam.
„Piesaistītais finanšu konsultants Société Générale veica tam dotos uzdevumus atbilstoši starptautiskai nozares praksei. Lai saglabātu maksimāli elastīgu pieeju, tika īstenots divu ceļu akciju pārdošanas process, kas paredzēja veikt investoru intereses izpēti attiecībā uz valstij piederošo akciju tiešās pārdošanas darījumiem, vienlaicīgi izvērtējot iespējas organizēt akciju sākotnējo publisko piedāvājumu biržā,” – tā valdības oficiālo stratēģiju oficiāli skaidro toreizējais projekta faktiskais vadītājs, vēlākais Privatizācijas aģentūras valdes priekšsēdētājs V. Loginovs.
Oficiālā versija joprojām ir tā pati, kas pirms sešiem gadiem, – šī esot bijusi labākā no iespējamām pieejām: „Atzīmējams, ka divu ceļu procesa priekšrocība ir iespēja vienlaicīgi uzrunāt lielu skaitu un dažāda veida potenciālos investorus, lēmumu par konkrētu modeli pieņemot pēc investoru intereses noskaidrošanas. Šāda pieeja nodrošina vislielāko investoru savstarpējo konkurenci.”
Taču investoru konkurence varēja būt liela tad, ja tie vispār tiktu meklēti. Ilgu laiku tas vispār netika darīts. Iepriekšējā valdības konsultanta Nomura veiktā izpēte bija likusi Valda Dombrovska Ministru kabinetam 2011. gada beigās atlikt Citadeles akciju pārdošanu, jo esot „nepiemērota situācija šādu darījumu veikšanai starptautiskajos finanšu tirgos”. Vēl viens tā paša Valda Dombrovska vadītās valdības lēmums par atlikšanu tika pieņemts nepilnu gadu vēlāk.
Tikai 2013. gada jūlijā Valda Dombrovska Ministru kabinets nolēma atsākt Citadeles akciju pārdošanu, un arī tad pagāja trīs mēneši, kamēr lēnīgā valdība atbalstīja finanšu konsultanta atlases komisijas ieteikumu slēgt līgumu ar starptautisko investīciju banku Société Générale, kuras uzdevums bija noteikt valstij labāko investoru piesaistes modeli, kā arī veikt pašu investoru piesaisti.
Konsultanti Project Centurion ietvaros kopā uzrunāja aptuveni simt pretendentus – vai arī, kā parāda vēlākie tiesu materiāli, atsevišķi pretendenti paši uzrunāja konsultantus. No šī skaita četrpadsmit potenciālie investori „izrādīja interesi”, pēc konfidencialitātes līgumu parakstīšanas un iepazīšanās ar informācijas memorandu astoņi iesniedza nesaistošos piedāvājumus, bet pieci uzsāka bankas padziļināto izpēti un iesniedza pēcizpētes piedāvājumus. Izvērtējot šos piedāvājumus, Ministru kabinets apstiprināja sarunu turpināšanu ar trim pretendentiem, kuriem tika dota iespēja veikt bankas apstiprinošo padziļināto izpēti.
Šī ir oficiālā versija par notikumiem 2014. gada pirmajā pusē, kad pretendentu atlase vēl notika salīdzinoši godīgi – atbilstoši noteiktajai procedūrai. Taču tad pienāca brīdis, kad pretēji jebkādiem konkursa noteikumiem tika dota skaidra „rekomendācija” – nekādus vietējos investorus. Tieši šī iemesla dēļ sešu pretendentu vietā palika pieci.
„No visiem sešiem pretendentiem viens bija vietējais, kuram bija viszemākais cenas piedāvājums. Un viņš tika izslēgts,” tagad atklāti saka V. Dombrovskis. Tas nozīmē: palika pieci ārvalstnieku piedāvājumi, katrs ar saviem plusiem un mīnusiem, kā arī – kas daudziem pārdošanas iznākuma noteicējiem šķita, bet daudziem arī nešķita vissvarīgākais, - katrs ar savu piedāvāto cenu un tai komplektā nākošajiem nosacījumiem.
Katram no beigu beigās atlikušajiem trim pretendentiem bija sava stratēģija. Norvik bankas piedāvājums beigu beigās ar atsauci uz Finanšu un kapitāla tirgus komisiju tika novērtēts kā blefs, - piedāvātājiem nemaz neesot pietiekami līdzekļu.
Otram pretendentam līdzekļi neapšaubāmi bija, un tie arī tika piedāvāti: 2014. gada 17. martā oficiāli izteiktais Vladimira Putina nedraugam un Krieviju pametušajam Jurijam Šefleram piederošās SPI Group piedāvājums bija – 115 miljoni eiro par 100% Citadele bankas akciju. Par 75% tātad sanāktu 86 miljoni eiro.
Trešais pretendents bija amerikāņu Ripplewood Advisors LLC. V. Dombrovskis apgalvo, ka šis pretendents ar savu otru zemāko cenas piedāvājumu būtu izkritis jau „pirmajā raundā”, taču „visi pārējie bija tā vai citādi saistīti ar Austrumiem, un tas arī bija iemesls, kāpēc es atstāju Ripplewood”.
„Es atstāju Ripplewood dēļ tā, ka es uzskatīju, ka tas veidos veselīgu konkurenci, ja es komunicēšu visiem citiem pretendentiem, ka šajā ģeopolitiskajā situācijā jūs saprotat, ka pie vienādām cenām Amerikas investoram būs priekšrocības. Tāpēc, ja jūs vēlaties uzvarēt, jūsu interesēs ir piedāvāt pēc iespējas augstāku cenu. Uz otru pusi es komunicēju tieši pretējo,” tagad skaidro V. Dombrovskis.
Taču pašam Ripplewood un tā pārstāvim Timotijam Kolinsam bija pilnīgi cits skatījums uz to, kā pareizi rīkoties Eiropas Savienības nomales valsts rīkotā konkursā, pretendējot uz tai piederošas bankas iegādi.
„Jā,” V. Dombrovskis lakoniski atbild uz jautājumu - vai 2014. gadā, pretendējot uz Citadele bankas akciju paketes iegādi, Ripplewood pieprasīja nodrošināt tam ekskluzīvas tiesības piedāvājuma iesniegšanai. Citiem vārdiem sakot, - eksministrs apstiprina, ka ASV vēstniecības balstītais (kā to Diena jau aprakstījusi) uzņēmums Latvijas valstij skaidri un nepārprotami pieprasīja pārkāpt izsludinātā konkursa noteikumus tam par labu.
„Viņi sūtīja vēstules. Société Générale kontaktējās ar Privatizācijas aģentūru un tad aģentūra ar mums. Tādi bija tie līmeņi. Mēs no Societe bijām nodalīti ar aģentūru. Tad mēs gājām uz valdību. Viņi, visticamāk, sūtīja vēstules Société Générale. Jā, pieprasīja, protams. Vēstules formā. (..) Viņi prasīja ekskluzivitāti, atteicās iesniegt piedāvājumus,” skaidro V. Dombrovskis.
Līdz noteiktam brīdim Privatizācijas aģentūra gan šīs prasības noraidīja – līdz pienāca brīdis, kad L. Straujumas valdība tajās sāka ieklausīties. „Es neatceros,” – tieši tik izteiksmīga ir bijušā ekonomikas ministra atbilde uz jautājumu, kā tieši uzņēmumam izdevās panākt, ka šī prasība tiek apmierināta. Vai Ripplewood vai varbūt ASV vēstnieks sāka apstaigāt politiķus? „Pie manis Kolinss nav bijis...”
Formāli gan viss ritēja atbilstoši konkursa nosacījumiem līdz pat brīdim, kad atlikušajiem pretendentiem vajadzēja iesniegt savus saistošos piedāvājumus bankas iegādei, un šeit tad arī sākās īstās dīvainības.
„Vēršam jūsu uzmanību, ka Eiropas Komisijas lēmuma pilnā versija, kurā ir norādīts konkrētais termiņš, ir ierobežotas pieejamības informācija,” – vēl tagad, četrus gadus vēlāk, nekādus sīkākus paskaidrojumus nesniedzot, atcērt Privatizācijas aģentūras valdes priekšsēdētājs V. Loginovs.
Augstajai amatpersonai ir pamats būt izvairīgai, - gadījumā, ja atsāktos jebkāda jauna Citadeles akciju paketes pārdošanas izvērtēšana, tieši šis ierēdnis būtu viens no tās centrālajiem objektiem. Viens no toreizējās valdības ministriem, lūdzot saglabāt viņa anonimitāti, vēlākā Privatizācijas aģentūras valdes priekšsēdētāja lomu norisēs galīgo piedāvājumu iesniegšanas raksturo šādi:
„Faktiski visu kūrēja bijušais augsta ranga Parex bankas darbinieks ar tuvu pieeju iepriekšējiem īpašniekiem, pēc tam Vienotības pārstāvju, manuprāt, pārpirktais, precīzāk, vienlaikus piesegtais un iebiedētais Loginovs.
Viņš bija Citadeles jautājuma Project Centurion vadītājs, un tieši viņš bija tas, kas piedalījās visās Valdības sēdēs, kā arī visās darba grupās, kur lēma stratēģiskus un pat ikdienas jautājumus no valsts un Privatizācijas aģentūras puses attiecībā uz Citadeli. Tāpat Loginovs bija faktiskais sarunu vedējs ar ERAB un potenciālajiem pircējiem.
Un tieši caur Loginovu arī tika īstenotas patieso Citadeles kontrolētāju un arī pircēju vēlmes, intereses un projekti. Uz Loginovu vismazāk krita aizdomas gan no masu mediju, gan politiķu puses, kas viņam deva plašu iespēju „neformālās apspriedēs” regulāri baudīt “dienas piedāvājumus” Antonijas ielas, Vīlandes ielas un atsevišķos Vecrīgas elitāros restorānos.”
Nozīmīgākie valdības dokumenti par šo lietu joprojām ir noslepenoti.





Šodien nedaudz pastāstīšu par sudrabu. Notiek globāla histērija, tāds kā finanšu pasaules atomsprādziens.
Nesenā intervijā Valdis Birkavs aprakstīja pašreizējo valsts pārvaldes sistēmu kā faktiski pirms 30 gadiem radītu. Daudzas lietas un iestādes ir nokalpojušas savu laiku, pārbarojušās un pārpildījušās. Ir laiks to visu pārskatīt. Un to mēs arī darīsim.
Vai esat kādreiz aizdomājušies, kāpēc daudzi cilvēki, kuri pārkāpj uzticības robežas partnerattiecībās, neizjūt ne mazāko vainas apziņu? Atbilde slēpjas nevis nekaunībā vai amorālismā, bet gan spējā radīt sev un apkārtējiem nevainojamu psiholoģisko konstrukciju. Tas ir stāsts par pašattaisnošanos, sociālo validāciju un mērķtiecīgu realitātes pārrakstīšanu.
Diskusijās par ekonomiku Latvijā bieži tiek apspriests jautājums – kādēļ Latvija ir nabadzīgākā no trim Baltijas valstīm un vai tā varētu/vai tai ir reāli pakāpties uz otro vai pat pirmo vietu?
Ilgi neko nebiju rakstījusi, bet aizķēra… Šobrīd mediji aktīvi reklamē Alvi Hermani, viņa idejas, partiju maiņas… Arī viņš ir ļoti aktīvs sociālajos tīklos, cilvēks, pār kuru ir nākusi apgaismība, ka tālāk vairs nav kur… Kārtējais Saulvedis latviešu – ne Latvijas – tautai! Profils, kurs mani nobloķēja, kad pajautāju, kur viņš bija 20+ gadus… Tas tā, vilks viņu rāvis – to Hermani un viņa mērķus, aizmuguri vai virzītājus! Mediji viņu reklamē, sabiedrībā populāras personas uzsver vajadzību pēc jaunas, spilgtas partijas… Latvijā ar to ir izteikts viss!
Viņnedēļ latvieši dzīvojās pa skatuvēm. Protams, tas viss bija nosacīti, jo darbinātas tika skatuves mākslas problēmas. Latgales pusē ļaudis skatījās uz lielo garu (Gors), kam trūkst naudas, bet galvaspilsētā vēroja monoizrādi par darba devēja un ņēmēja attiecībām. Tā kā abos gadījumos tas ir publiskais finansējums, skatītājam nevajadzētu apmierināties tikai ar priekšnesumu pirmizrādēm un programmiņām.
Par būtisko finanšu pasaulē. Situāciju varētu raksturot kā diezgan dramatisku - procentu likmes ASV saglabājas ļoti augstas, tas žņaudz ekonomiku un daudzu cilvēku maciņus. Ne tikai ASV, jo dolāra sistēma ir globālās finanšu sistēmas mugurkauls.
Tālajos padomijas laikos, studējot vēsturnieku pirmajos kursos, neformālās kursabiedru sarunās spriedām par to, ir vai nav bijis PSRS-Vācijas pakta slepenais pielikums. Tie, kas klausījās Rietumu radiobalsis, nešaubījās par tāda eksistenci, tie, kuri klausījās, bet neieklausījās tur teiktajā, un tie, kas klausījās mazāk vai nemaz, apgalvoja, ka pakta pielikums esot sazvērestības teorijas piekritēju izdomājums. Tikai pamuļķīši ticot šīm naivajām pasaciņām.
Piedāvājums, tātad: Latvija sadalīta 17 vēlēšanu iecirkņos, katrā jāievēlē 5-7 deputāti. Balsojot par individuāliem kandidātiem un nevis partijām, ārpus Rīgas iedzīvotājiem šī metode ir daudz izdevīgāka, jo:





































