Iesaki rakstu: 
Par samērā negaidītu pēcvēlēšanu drāmu ir izvērtusies “Progresīvo” iespējamā dalība koalīcijā. No “Vienotības” puses mērķis ir nojaušams – iekšēji pretrunīgākā koalīcijā ļaut politiskajiem konkurentiem vienam otru noēst, kamēr pašiem būt labajiem šķīrējtiesnešiem. Ko “Vienotības” ierindas biedri domā par šo polittehnoloģiju? Diez vai kāds viņiem to ir prasījis.
No Nacionālās apvienības puses tiktāl ir izskanējis skaidrs “nē”. Jau koalīcija ar “Attīstībai/Par!” raisīja neviennozīmīgas atsauksmes, kā arī koalīcija ar “Progresīvajiem” Rīgā bija grūti izskaidrojama. Pašsaglabāšanās instinkts un acīmredzamās lamatas liek novilkt “sarkano līniju”.
Problēma ar “Progresīvajiem” ir fundamentāla. Šeit mums ir politisks spēks, kas savā muldēšanā un boļševistiskā varas kārē, kurā visi līdzekļi labi, mēģina iestāstīt, ka viss, ko tas ir darījis un teicis līdz šim, nav aktuāli, jo visi taču tagad pārstāv valstisku pozīciju. Brīžam tas izskatās amizanti, kad “Progresīvo” pārstāvji vienlaikus turpina lamāt Nacionālo apvienību un uzsvērt, ka viņi ir tieši tādi paši un pretrunu jau nemaz nav.
Taču pretrunas ir. Tā ir partija, kuras jaunieši savu mājaslapu rotā ar komunistes Rozas Luksemburgas citātiem, jūsmo par anarhokomunistiem “Antifa” un “Black Lives Matter”.
“Progresīvo” priekšsēdētāja Antoņina Ņenaševa ir bijusī “Saskaņas” jaunatnes organizācijas vadītāja un deputāta Alekseja Holostova palīdze (šis deputāts 2013. gadā attīstīja ekociematu tīklu un nosauca tos par “Putinku” un “Medvedevku”).
Vēl pavisam “Progresīvie” par vienu no saviem dibināšanas pamatuzdevumiem definēja balsstiesību piešķiršanu nepilsoņiem pašvaldību vēlēšanās, kas praksē novestu pie ģeopolitiskas katastrofas jau tā pārkrievotajā Latgalē un Rīgā.
Bet, pirms Krievijas pilna apmēra karš Ukraināpiespieda politiskos spēkus odarboties ar nacionālistiskas retorikas akrobātiku, “Progresīvo” jaunieši stāstīja par to, ka latviešiem būtu jāpieņem nepieciešamība pēc krievu valodas darba tirgū un krievvalodīgo vēlme svinēt 9. maiju, salīdzinot to ar 11. un 18. novembri.
Es varētu turpināt ar izklāstu par “Progresīvo” narkotiku legalizācijas un bērnu dzimuma maiņas propagandu, bet problēmu sākat apjaust. Koalīcijā nedrīkst pieļaut galēji kreisu un antinacionālu organizāciju atrašanos – it īpaši mūsu ģeopolitiskajā situācijā. Latvijai pietiek īstu izaicinājumu, lai apzināti atvērtu iekšējo fronti, kas mūs vājina pret ārējo draudu – Krieviju.
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
