Publiskā sektora izdevumi jāsamazina, nevis jātērē 20 000 par vietas izveidi pirmsskolā

Pašlaik, kad Eiropas ekonomika neattīstās tik strauji, kā cerēts, arī Latvijas valsts kase nepildās tik veiksmīgi, kā bija gaidāms, un 2025. gada budžeta sastādīšana valdībai ir liels izaicinājums, publiskajam sektoram būtu jāsamazina izdevumi, nevis jāveic būtiskas investīcijas jaunu ēku būvniecībā.

Pašreizējos ekonomiskajos apstākļos būtu svarīgi tieši samazināt saimnieciskos izdevumus un rīkoties ļoti racionāli. Domājot par izglītības sistēmu visos tās līmeņos, laba pārvaldība jeb saimnieciska pieeja nozīmētu vispirms konstatēt, ka dzimstības rādītāji ir samazinājušies, un tuvākajā laikā dažādām izglītības iestādēm aizvien mazāk būs nepieciešamas jaunas un plašas telpas. Racionāla rīcība nozīmē izmantot jau esošos resursus.

Pirmsskolu izglītības jomā pašlaik ir divi būtiskākie resursi – viens no tiem ir privātās pirmsskolas, kas pašas ir investējušas savā attīstībā, arī telpu nodrošināšanā un darbojas, lai sniegtu pakalpojumus. Pašvaldības varētu sadarboties ar privātajām pirmsskolām, veidojot pasūtījumu par attiecīgu vietu skaitu konkrētā brīdī. Savukārt reģionos, kuros nav privāto pirmsskolu, vispirms būtu jāraugās uz esošo telpu racionālu izmantošanu.

Jaunu pirmsskolu būvniecība šobrīd ir pēdējais solis, kas sperams tikai tad, ja neviena privātā pirmsskola nevar nodrošināt nepieciešamās vietas vai arī esošās pašvaldību ēkas ir kritiskā stāvoklī.

Jāpiezīmē, ka arī šādos gadījumos būvniecībai jābūt ļoti racionālai, izvērtējot, kādi tagad un nākotnē būs dzimstības rādītāji attiecīgajā reģionā. Ņemot vērā statistiku, jaunas ēkas noteikti ir jābūvē tā, lai pēc tam tās varētu pārdot vai pielāgot citiem mērķiem un vajadzībām.

Ikdienā strādājot ar dažādu nozaru uzņēmējiem, esmu pārliecinājies, ka būvniecības jomā Latvijā ir ļoti spēcīga politbiznesa ietekme, un virknē pašvaldību jauni būvniecības projekti tiek veidoti ar mērķi nodrošināt pasūtījumus pietuvinātiem būvniekiem.

Ar pielāgotām iepirkumu specifikācijām, piemēram, nosakot, ka jaunās ēkas var būvēt tikai kompānijas, kas jau iepriekš būvējušas pirmsskolas, tiek radītas mākslīgi uzpūstas tāmes un īstenoti projekti, izsaimniekojot nodokļu maksātāju līdzekļus.

Lai gan pagājuši 30 gadi kopš neatkarības atgūšanas, politiskajā domāšanā nekas daudz nav mainījies, īpaši attiecībā uz racionālu rīkošanos ar valsts un pašvaldību līdzekļiem. Arī izglītības nozare nav izņēmums. Pēc Padomju Savienības sabrukuma mēs kā sabiedrība paudām gatavību pāriet no plānveida ekonomikas uz tirgus ekonomiku, kas iedeva milzīgu grūdienu.

Taču pašlaik, raugoties uz daudzām nozarēm, ir sajūta, ka strādājam PSRS 2.0 modelī. Tā vietā, lai racionāli izlietotu resursus un radītu tādus apstākļus, lai privātā sektora uzņēmēji investētu savus līdzekļus un valsts vai pašvaldības varētu pasūtīt pakalpojumus, kā rezultātā daudzi pakalpojumi būtu augstākā kvalitātē un par mazākām izmaksām, tiek darīts pretējais.

Publiskais sektors – tie, kuri pārvalda nodokļos samaksāto naudu, joprojām daudzas lietas vēlas darīt paši. Paši būvēt un paši mācīt, kā rezultātā tas ir daudz dārgāk un neefektīvāk. Šādi pirmsskolu būvniecības projekti patiešām liek domāt par politbiznesa ietekmi – ja pirmsskolas izglītības pakalpojumu nodrošina privātais sektors, vairs nav iespējas no finansējuma “nozāģēt” sev kādu gabaliņu. Ja būvē pašu spēkiem, tad ir arī iespējas uzpūst tāmes.

Privātā izglītība (no pirmsskolas līdz augstskolām) Latvijā piedāvā arī augstas kvalitātes pakalpojumus, tomēr valsts un pašvaldības aizvien kavējas sadarboties, kā rezultātā izglītībā aizvien pastāv nevienlīdzīgi tirgus noteikumi privātajam un publiskajam sektoram. Daudzi uzņēmēji, kuri darbojas izglītības nozarē, ir radījuši konkurētspējīgas izglītības iestādes, kas varētu augt un attīstīties daudz straujāk, nekā tas notiek pašlaik.

 Lai gan privātās pirmsskolas saņem valsts un pašvaldību līdzfinansējumu, lielākā daļa investīciju tomēr nāk no pašu uzņēmēju līdzekļiem, no finansējuma, ko viņi ir spējuši piesaistīt, bet publiskais sektors darbojas tikai no dotācijām. Nereti to pavada arī vēlme saglabāt arī nemainīgi augstu darbinieku skaitu, jo visam pamatā ir arī politika un vēlme tikt pārvēlētiem, bet pašvaldību izglītības iestāžu darbinieki vienlaikus ir arī potenciālie vēlētāji, kuri turpina atbalstīt līdzšinējo pašvaldību vadību.

Ar ekonomikas modeli PSRS 2.0 mēs tikai sekmējam nekonkurētspējīgas sabiedrības daļas paplašināšanos un patiesie labuma guvēji nav iedzīvotāji un nodokļu maksātāji, bet tie, kuri atbild par līdzekļu pārdali un viņiem pietuvinātās personas. Šādi turpinot, nav jābrīnās, ka Latvijas ekonomika ir viena no nabadzīgākajām Eiropā.

* Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras padomes priekšsēdētājs

Novērtē šo rakstu: