Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

2004. gada grāmatā “The Wisdom of Crowds” Džeimss Suroveckis (James Surowiecki) min virkni dažādu piemēru, kas rāda, ka sabiedrība kopumā nereti spēj novērtēt lietas daudz labāk nekā pat attiecīgās jomas eksperti.

Slavenākais piemērs šeit ir Čārlza Darvina brālēna un slavena Viktorijas laikmeta zinātnieka Frānsisa Goltona (Francis Galton) novērotā izprieca gadatirgos –  vērša svara noteikšana. Cilvēkiem tika lūgts noteikt, cik, viņuprāt, sver netālu redzamais vērsis. Gadatirgus apmeklētāji tika lūgti uzrakstīt vērša svaru uz lapiņas, kura vēlāk piedalījās loterijā un varēja iegūt sīkas balvas. Cilvēku minējumi, saprotams, bija visdažādākie, taču, saskaitot visās lapiņās minētos skaitļus un izdalot ar dalībnieku skaitu, izrādījās, ka ir iegūts teju pilnīgi precīzs vērša svars. Precīzāks, nekā bija prognozējis eksperts, pieredzējis buļļkopis.

Psiholoģijā kopš tiem laikiem šis eksperiments ir atkārtots daudzkārt, gan lūdzot noteikt, cik daudz konfekšu ir stikla traukā, gan ar neskaitāmiem līdzīgiem uzdevumiem. Secinājums – pūlis kopumā izdara pārsteidzoši pareizus spriedumus. Vēl vairāk, nereti pūlis ir spējīgs izdarīt gudrākus slēdzienus un labāk prognozēt nākotnes notikumus nekā gudrākais tā loceklis vai jomas eksperts atsevišķi, un labāk nekā algoritmi, kuru pamatā ir big data

Pētījumi gan rāda, ka, lai tā notiktu, ir jābūt virknei priekšnosacījumu – dalībniekiem ir jābūt pieejamai visai informācijai, grupai jābūt decentralizētai, tajā jāvalda pēc iespējas lielākai dažādībai, cilvēkiem jābūt neatkarīgiem un apstākļiem jābūt tādiem, lai izslēgtu tiekšanos pēc vienprātības. Citiem vārdiem sakot, dalībniekiem nav jāzina pārējo dalībnieku viedoklis, jo tas apzināti vai neapzināti liek viņiem koriģēt savas domas.

Vēlams arī, lai dalībniekiem būtu zināšanas par jomu, par kuru viņi izsakās, jo pūlim varbūt arī piemīt gudrība, bet zināšanas nebūt ne vienmēr. Ja šie noteikumi ir izpildījušies, tad gan, pat esot pašam gudrākajam, kādas grupas pārstāvim var sanākt palikt muļķos, ja šīs pūļa īpašības netiek ņemtas vērā.

Cits leģendārs un saistībā ar pūļa gudrību teju vienmēr minēts gadījums, kuru atstāsta arī Suroveckis savā grāmatā, ir pazudušās ASV zemūdenes Scorpion atrašana. ASV armija 1968. gadā pazaudēja sakarus ar vienu no savām zemūdenēm. Nebija nekādas informācijas, kas ar to noticis kopš pēdējās zināmās tās atrašanās vietas. Lai iegūtu idejas par to, kur zemūdeni meklēt, flotes virsnieks Džons Kravens (John Craven) pielietoja neparastu metodi. Viņš savāca visdažādāko kompetenču speciālistu komandu. Tur bija matemātiķi un glābēji, zemūdeņu inženieri un okeanogrāfi, un tā vietā, lai lūgtu viņiem, kopīgi apspriežoties, nonākt pie kāda secinājuma, Kravens lūdza viņiem katram atsevišķi izteikt savu iespējamo notikumu attīstības scenāriju, tad novērtēja šo scenāriju varbūtību ar Beiesa teorēmas (Bayes’ theorem) palīdzību.

Beiesa teorēma ir brīnišķīgs skaistas un noderīgas matemātikas gabaliņš. Vienkāršākā mācību grāmatas ilustrācija Beiesa teorēmai ir šāda. Ja narkotiku tests ar 99% precizitāti nosaka, kurš ir lietojis un kurš nav lietojis narkotikas, un ja pieņem, ka no 1000 cilvēkiem 995 nelieto narkotikas, bet 5 lieto, kāda ir varbūtība, ka, nejauši izvēloties indivīdu no šiem tūkstoš cilvēkiem, tests pareizi noteiks, vai viņš ir vai nav lietojis narkotikas? Varbūtība, ka 99% precīzais tests starp tūkstoš cilvēkiem pareizi noteiks, kurš ir vai nav lietojis narkotikas, ir tikai 33,2%. 

Patiesībā tas ir vienkārši –  piecus lietotājus tests atpazīs, bet uz 995 nelietotājiem tests kļūdīsies 1% reižu un tātad uzrādīs, ka desmit cilvēki ir lietojuši narkotikas, lai arī viņi to nebūs darījuši. Kopā no tūkstoš testētiem cilvēkiem tests tātad uzrādīs 15 lietotājus, no kuriem patiesībā lietojuši būs tikai pieci. Šo atcerieties, kad tiksiet pakļauts narkotiku vai vienalga kādam citam testam.

Lai vai kā, Kravens, meklējot zemūdeni, šādi nonāca pie vietas, kurā ar visaugstāko varbūtību atrodas zemūdene, un nogrimušais Scorpion tiešām tika atrasts 20 metrus no vietas, kur Kravens bija prognozējis, ka tas būs.  20 metru precizitāte! Okeānā!  

Pūļa gudrības aizstāvjiem netrūkst citu skaistu un spēcīgu stāstu. Piemēram, GoogleGoogle izstrādātais meklēšanas algoritms ļauj mums sekundes laikā atrast mūs interesējošus dokumentus pat tad, ja mēs tikai visai aptuveni mākam noformulēt, ko tieši meklējam. Google piedāvātie rezultāti ļoti reti liek mums vilties, un šis neticamais rezultāts katru reizi tiek panākts, pateicoties pūļa gudrībai. Sergejs Brins un Lerijs Peidžs (Lawrence “Larry” Page) to apraksta 1998. gadā rakstā “The Anatomy of a Large-Scale Hypertextual Web Search Engine”. Google interpretē saiti no lapas A uz lapu B kā lapas A balsojumu par lapu B. Piedevām Google izvērtē par lapu B balsojušo lapu nozīmīgumu un piešķir lielāku svaru tām, kas savukārt ir saņēmušas vairāk balsu no citiem. Jebkurā gadījumā visu nosaka anonīmais un milzīgais visu interneta lietotāju pūlis. Tā ir pūļa gudrība darbībā, kas nodrošina mums vienu no izcilākajiem pakalpojumiem cilvēces vēsturē. 

1986. gada 28. janvārī amerikāņu daudzkārt izmantojamais kosmosa kuģis Challanger eksplodēja nepilnu minūti pēc starta. Akciju tirgus, kā ierasts, reaģēja momentā, un, kā varētu arī sagaidīt, to kompāniju akcijas, kas kaut kā bija iesaistītas kosmosa kuģa būvniecībā, piedzīvoja ievērojamu kritienu. Starp tām bija Rockwell International, kas ražoja dzinēju, Lockheed  Corporation, kas nodrošināja palaišanas tehnoloģijas uz zemes, ārējo degvielas tvertņu ražotājs Martin Marietta – visu šo kompāniju akcijas uzreiz piedzīvoja lejupslīdi, taču līdz dienas beigām kritums ne tikai apstājās, bet cenas sāka atjaunoties.

Izņēmums bija kompānija Morton Thiokol, kuras akciju cena dienas beigās bija nokritusi par iespaidīgiem 12%. Nav nekādā veidā iespējams, ka tirgus dalībnieki jau pirmajās stundās pēc katastrofas būtu varējuši zināt, ka kosmosa kuģa avārijā ir vainīga detaļa, kuru, kā vēlāk izrādījies, ir ražojusi tieši kompānija Morton Thiokol. Nebija nekādu publisku izteikumu vai informācijas, kas saistītu katastrofu ar šo piegādātāju, to noskaidroja izmeklēšana tikai daudzus mēnešus vēlāk. Izmeklējot Morthon Thoikol akciju cenu svārstības, netika atklātas nekādas insider trading pazīmes vai kādas citas neatļautas vai aizdomīgas darbības.

Šo gadījumu pētījuši un apraksta divi amerikāņu zinātnieki Michael T. Maloney un J. Harold Mulherin. Tirgus dalībnieki bija nodemonstrējuši neizskaidrojamo pūļa gudrību bez nekādām speciālām zināšanām un spējuši identificēt atbildīgo uzņēmumu praktiski uzreiz. 

Arī bukmeikeru prognozes ļoti bieži tiek piesauktas kā pierādījums pūļa gudrībai. Gandrīz vienmēr, kad likmju licēju skaits ir pietiekami liels, ilgākā laika periodā kolektīvais likmju licēju prāts prognozē spēļu vai zirgu skriešanās sacīkšu iznākumus labāk nekā atsevišķi attiecīgā sporta eksperti tajā pat laika nogrieznī.

Likmju likšanai, tajā skaitā uz politisku notikumu iznākumiem, ir sena vēsture. Ir zināms, ka jau 1419. gadā Venēcijā tika aizliegta likmju likšana uz pāvesta vēlēšanu rezultātu, un līdzīgi aizliegumi citur Eiropā fiksēti gan piecpadsmitajā, gan sešpadsmitajā gadsimtā. Mūsdienās dažādas prognožu biržas sasniedz labus rezultātus attiecībā uz visdažādākajiem scenārijiem, sākot no tā, kā veiksies tai vai citai Holivudas filmai, beidzot ar prognozēm par nākotnes atklājumiem zinātnē. Pūļa gudrību izmanto gan lielas korporācijas, cenšoties prognozēt to vai citu notikumu attīstību, gan spēlētāji spēlē “Gribu būt miljonārs”, kad izvēlas nevis zvanu draugam, bet gan zāles palīdzību. 

Jau pieminētajā grāmatā “The Wisdom of Crowds”, analizējot gadījumus, kad sabiedrība pieņem acīmredzami negudrus un tuvredzīgus lēmums, Džeimss Suroveckis norāda, ka tie ir klasiski manipulācijas gadījumi, kad vai nu vienam harizmātiskam līderim, vai viedokļu līderu grupai izdodas panākt, lai sabiedrība seko viņiem.

Pūļa gudrības fenomenam ir daudz implikāciju, kad mēs domājam par mūsdienu sabiedrību un viedokļa veidošanos tajā. Viena no tām ir saistīta ar masu mediju lomu sabiedrībā. Ja Suroveckim ir kaut nedaudz taisnības, tad gadījumā, ja ietekmīgākie masu mediji nodrošinātu pietiekami lielu viedokļu dažādību, nevis uzspiestu savu redakcionālo viedokli un nevis censtos veidot, viņuprāt, pareizo viedokli un apkarot, viņuprāt, nepareizo, ja tie tādējādi iedrošinātu cilvēkus nevis sekot autoritātei un vairākumam, bet būt neatkarīgiem savā domāšanā, visticamāk mēs daudz biežāk piedzīvotu gudrus kolektīvus lēmumus arī politikā, vēlēšanās un referendumos.

Taču, lai tas notiktu, medijiem (sabiedriskajiem) būtu jāveicina visu to nosacījumu izpildīšanās, kas nepieciešami pūļa gudrības fenomena nostrādāšanai. Tātad jānodrošina, lai sabiedrībai ir pieejama tiešām visa informācija, tajos jāvalda pēc iespējas lielākai dažādībai, un atšķirīgie viedokļi jāiedrošina, lai cilvēki nebaidītos vai netiktu sociāli sodīti par atšķirīgu, pretēju vai netradicionālu viedokli. Tikai sekojot šiem principiem, varam cerēt, ka mediju darbības rezultātā sabiedrība kopumā pieņems gudrus lēmumus. Tikai tā mediji var sniegt kādu pienesumu sabiedrības demokrātiskai attīstībai, pretējā gadījumā tie ir tikai propagandas rīki kāda, piemēram, pašu tur strādājošo žurnālistu rokās.

Diemžēl Latvijā medijos neviens neaizstāv tādas vērtības un pat necenšas (varbūt nav spējīgi zemā intelekta un iedibināto žurnālistikas standartu dēļ) nedz panākt pilnu informētību kā pamatu lēmumu pieņemšanai (piemēram, var pasekot, kādu informāciju sniedz mediji, lai pamatotu prasību palielināt algas Latvijas Radio ziņu dienesta darbiniekiem par 30%), nedz nodrošināt un iedrošināt atšķirīgus viedokļus, nedz izvairīties no savu un savu draugu pareizo un nekļūdīgo viedokļu uzspiešanas.

Mediji līdzās politiķiem ir otrs svarīgākais pīlārs, kas nosaka sabiedrības attīstību burtiski visās jomās. Mediji veido sabiedrisko dienaskārtību, sabiedrisko domu, ietekmē vēlēšanu rezultātu, to, kādi politiķi ir pie varas, ko viņi tur dara, kādas problēmas un kā risina, ko un kā sabiedrība par to uzzina, vai šie politiķi tiek pārvēlēti, utt. Mediji tādējādi izšķirīgi ietekmē to, kādā valstī mēs dzīvojam.

Politiķi gandrīz trīsdesmit gadu laikā kopš neatkarības atjaunošanas Latvijā ir mainījušies neskaitāmas reizes, lielas partijas dibinātas un pagaisušas nebūtībā, veselas politiķu paaudzes mainījušās, ko nevar teikt par lielāko daļu ietekmīgāko žurnālistu un redaktoru. Nekāda mediju kritika Latvijā nepastāv vispār, žurnālistu darbu nevērtē neviens, nekur un nekad. Iedomājieties – mediji, otrs svarīgākais sabiedrības attīstību ietekmējošais spēks, kura nozīme it katrā sabiedrības attīstības aspektā, ir vismaz tikpat liela kā politiķiem, bet to kritika un vērtēšana nepastāv vispār (Rožukalnes pašnosaukšanās par mediju kritiķi un daži tekstiņi zem šāda nosaukuma, ir drīzāk parodija un tieši atsedz visu situācijas bēdīgumu).

Es esmu pilnīgi pārliecināts – kamēr sabiedrība uzskatīs, ka šī žurnālistikas kvalitāte, ko saņemam no sabiedriskajiem medijiem, ir laba, tikmēr pat teorētiski Latvijā nav iespējamas pārmaiņas uz labo pusi nevienā sabiedrības attīstības aspektā – vai tā būtu veselības aprūpe, vai nodokļu maksāšana vai izglītības kvalitāte.

Tieši otrādi – mediji Latvijā ir tieši veicinājuši politisko debašu debilizāciju, kā rezultātā katrs nākamais parlaments ir izglītības, intelekta un kultūras ziņā vājāks par iepriekšējo, un, ņemot vērā, ka medijos nekas nemainās, tas pilnīgi noteikti tā arī turpināsies.

Sabiedriskie mediji ir gadiem ilgi ikdienā nenogurstoši strādājuši pie tā, lai pazeminātu publisko debašu kvalitāti tik zemu, ka nu jau šīm kvalitātes prasībām atbilst gan Petraviča un viss KPV LV zieds, gan JKP, un patiesībā Saeimā vairs nav tādas partijas, kurā vairākums vai tuvu tam nebūtu pilnīgi šim darbam nepiemēroti un nekompetenti cilvēki.

Nevienai partijai, nevienam politiķim nekad nav bijuši kaut tuvu pielīdzināmi resursi un iespējas ietekmēt sabiedrību un politiku, kā tas ir sabiedrisko mediju žurnālistiem. Desmitiem gadu laikā ar Latvijas televīzijas un radio daudzu desmitu miljonu resursiem var panākt ļoti daudz – kas ir panākts, mēs visi zinām. Daudzējādā ziņā izniekots laiks un nauda.

Sabiedriskie mediji ir bijuši vienīgi negatīvu pārmaiņu nesēji. Kopš iestāšanās Eiropas Savienībā un NATO Latvijas valsts un sabiedrība nav sasniegusi neko, ar ko lepoties. Un, ja kaut ko ir, tad tas ir atsevišķu indivīdu nopelns, kas to sasnieguši par spīti valstij, nevis pateicoties tai – sabiedriskajiem medijiem par to ir vistiešākā atbildība.

Laikos, kad, piemēram, Centrālās vēlēšanu komisijas vadītāju atlaižam no darba tikai par to, ka viņš ir “aizsēdējies”, tāpat daudzus augstākos ierēdņus rotējam ar šādiem pašiem argumentiem, es domāju, ka sabiedriskajos medijos aizsēdējušies ir kādi 80% žurnālistu un redaktoru.

Es pilnīgu piekrītu tam, ka Latvijas Radio valde ir atlaižama, un arī televīzijas valdē, protams, vajag izmaiņas – jo šie mediji ir jāvada cilvēkiem, kuri, Valsts prezidenta vārdiem runājot, spētu paņemt rokās slotu un trīsdesmit gadus sakrājušos sārņus izslaucīt. Pretējā gadījumā mēs turpināsim slīdēt tikai zemāk ikvienā sabiedriskās dzīves aspektā.

Pārpublicēts no puaro.lv

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Augstskolas autonomijas anatomija: brīvā Latvijā brīva Universitāte

FotoLatvijas kā nacionālas valsts ar parlamentāru valsts iekārtu pamatus veido Vilhelma fon Humbolta idejas par zinātnes un izglītības vienotību un izglītības kā personas un tātad arī valsts veidotāju.
Lasīt visu...

21

Akadēmiskās sabiedrības atbaidošās tirādes

Foto2019.gada 17.augustā medijos bija lasāma informācija par t.s. akadēmiskās sabiedrības atklāto vēstuli premjerministram (vēstules tekstu publicēja šajā portālā). To parakstījuši augstskolu vadītāji, un vēstule pamatā ir vēlēšanās dot savu artavu LU pseidorektora Muižnieka mahināciju aizstāvēšanā. Taču reizē vēstule raksturo akadēmiskās sabiedrības drausmīgo stāvokli.
Lasīt visu...