Iesaki rakstu: 
Krievu valodā ir labs vārds “pokazuha”. Šim vārdam tiešu tulkojumu pagrūti atrast. Piemēram, vārda “izrādīšanās” nozīme ir lielīties ar to, kas ir, bet blefot, kā zināms, nozīmē – melot. Vārds “pokazuha” sevī ietver abu minēto vārdu nozīmju sakausējumu.
Paskaidroju, ka padomju laikos armijā dienējošajiem, gatavojoties pārbaudēm, ir nācies zāli krāsot zaļā krāsā – lai viss no attāluma būtu pa smuko. Tā arī ir šī vārda būtība – no attāluma vai ārpuses viss izskatās skaisti, bet, pieejot tuvāk, var nepārprotami redzēt, ka viss ir pavisam citādāk.
Problēmas rodas tad, ja “pokazuha” tiek īstenota valstiskā līmenī. Šādas valstis, kā likums, ilgi nepastāv. Agri vai vēlu viss nedabiskais apmirst. Spilgtākais piemērs – PSRS sabrukšana. No ārpuses izskatījās stipra un varena lielvara, bet iekšpusē – pilnīgi satrunējusi sistēma. Atlika tik kādam uzsist pa varu – un viss sabruka.
Arī Putina Krievijā “pokazuha” ir lielā cieņa, un viss sākas no pašas augšas. Sākot no Putina “mačo” bildēm, kuras tiek publicētas gandrīz katru gadu, beidzot ar pussabrukušo māju fasādēm, kas tiek uzprišinātas ik reizi līdz ar Putina atbraukšanu, bet jau pēc nepilniem pieciem vai sešiem mēnešiem ēku fasādes ir atgriezušās tām ierastajā stāvoklī.1 Reizēm viss tiek izdarīts pat vēl daudz vienkāršāk – aizklājot tās ar baneriem.2 Kā sacīt jāsaka, no tāluma izskatās skaisti, bet – tuvumā labāk nenākt.
Visa Putina Krievija faktiski ir uzpūsta ilūziju valsts. Kur vienīgais īstenais ir Putins, bet viss pārējais kā Džanni Rodāri grāmatā “Dželsomīno melu zemē”.
Runājot par tuvākām un tālākām ilūzijām, jāsaka, ka Krievija pēc tās konstitūcijas skaitās federatīva, demokrātiska, tiesiska valsts ar republikānisku pārvaldes formu.3 Vārds “demokrātija” sevī ietver plašu saturu, bet divi pazīstamākie tās stūrakmeņi ir iedzīvotāju tiesības ievēlēt savus pārstāvjus un vārda brīvība.
Jūs teiksiet, ka Krievijā tās pilsoņiem ir tiesības ievēlēt savus pārstāvjus, bet es atbildēšu – tiesības vēlēt ir, bet, ko ievēlēs un kā ievēlēs, tas jau ir cits stāsts. Tātad tā ir tikai un vienīgi ilūzija. Tālāk nemaz neturpināšu, katrs pats var apskatīties neskaitāmos interneta avotos, kā centīgie vēlēšanu komisijas locekļi urnās ievieto “pareizi” aizpildītos biļetenus.4 Līdz ar to visa Krievijā ievēlētā vara ir ar nelikumīgu leģitimitāti. Faktiski starp Putina un Lukašenko vēlēšanām var likt vienlīdzības zīmes – abi savu varu ieguvuši vēlēšanu rezultātu falsifikācijas rezultātā. Kā jau teicu – ilūzija.
Ja runājam par vārda brīvību, tad tur viss kārtībā – tās tur vienkārši nav. Ja sāksi runāt to, kas nepatīk varai, – ātri vien nonāksi cietumā vai kapos. Viss normatīvais regulējums tiek pakārtots vienas personas un tās grupiņas interesēm. Līdz ar to par tiesisku valsti pēc būtības arī nav iespējams runāt. Tātad jau atkal ilūzija.
Līdz ar to Krievijas konstitūcijas pirmais pants realitātē (ne)darbojas tieši tāpat kā savulaik PSRS konstitūcijas 7. nodaļa “PSRS pilsoņu pamattiesības un pienākumi”5. Jāatzīmē, ka konstitucionālajās tiesībās ir tāds jēdziens kā “fiktīva konstitūcija”, kurš sevī ietver tādas konstitūcijas, kurās deklarētās tiesības nemaz netiek īstenotas. Tātad – ilūziju saraksts.
Viens no piemēriem ir jau piesauktā PSRS konstitūcija. Kā PSRS laikos, tā arī pašlaik Krievijā konstitucionālā līmenī iedzīvotājiem ir noteikta vārda brīvība, bet realitātē viņiem būtu labāk paklusēt, ja nevēlas nonākt cietumā. PSRS laikos cietumā varēja nonākt par izstāstītu anekdoti par valdību. Kas tagad mainījies? Nekas. Ja tā paskatāmies – juridiski nosaka vienu, realitātē notiek pavisam kas cits.
Paskatīsim citu ilūziju. Viena no pēdējā laika lielākajām aktualitātēm – Covid – 19. Vēl nesenā pagātnē visi atceras, ka Putins (arī Lukašenko) sākotnēji teica, ka Covid – 19 nav, viss ir tikai Rietumu propagandas izdomājums. Kas notika pēc tam, kad Krievija sāka „vislabāk” tikt galā ar saslimstību un „pirmā” paziņoja par vakcīnas izgudrošanu un vakcinēšanas sākumu? Sākums bija labs ar gaišu perspektīvu, Sputnik-V visus izglābs! Bet čiks vien sanāca – šobrīd citās valstīs jau notiek ierobežojumu mazināšana, bet Krievijā pretēji – notiek to pastiprināšana.6 Krievijā, kur tika izgudrota vakcīna un uzsākta tās ražošana, līdz 2021. gada jūnijam bija savakcinēti tikai 12,82% iedzīvotāju, tikmēr, piemēram, Latvijā, kur vakcīna netika ne izgudrota, ne saražota – 32,79% iedzīvotāju.7 Piekritīsiet, kaut kā neiet kopā šī brīža Krievijas rezultāti Covid – 19 apkarošanas jomā ar tās sākotnējiem paziņojumiem. Tātad tā ir tikai ilūzija.
Paskatīsim citu ietvaru – Krievijas paziņojumi militāro tehnoloģiju jomā. Piekritīsiet, paziņojumi šajos jautājumos no Putina ir bijuši skaļi un dažādi. Realitātē viss solītais kaut kur izplēn jeb labākajā gadījumā parādās ar n-to gadu nobīdi un daudz mazākā skaitā. Piemēram, Krievijas piektās paaudzes iznīcinātāja izstrāde un ieviešana dzīvē.
Ko ar visu iepriekš uzskaitīto vēlējos pateikt? Pavisam vienkārši – ja jau vairākās jomās redzams, ka Putina teiktais neatbilst īstenībai, tad varam pieņemt, ka arī pārējās jomās ir pavisam citādāk, nekā tas tiek apgalvots.
Ja atceramies vēsturi, tad savulaik Hruščovs visai pasaulei paziņoja un visi domāja, ka PSRS ražo starpkontinentālās raķetes kā desas. Pamatā viss bija pareizi – desas bija deficīts, starpkontinentālās raķetes arī. Realitātē PSRS bija tikai viena darboties spējīga raķete, kuru notriektu vēl tālu no ASV krastiem. Savukārt aina bija uzburta tāda, ka lielākā daļa domāja, ka PSRS bruņojumā ir daudzas starpkontinentālās raķetes. Patiesībā nāca gaismā tikai pēc vairākiem gadiem.
Teikšu jums vienu – Putina nostalģija pēc PSRS ir fenomenāla, līdz ar to arī viņš pēc būtības turpina piekopt tā laika ieražas. PSRS un šī brīža Krievijas izgājieni ir līdzīgi kā divas ūdens piles. Iedomājos, nez, ka tik Putins jau nav rezervējis sev vietiņu blakus vienam Sarkanajā laukumā guļošam vīrelim.
Tagad nopietnāk, faktiski visās jomās Putina Krievija parāda divas dažādas sejas. Pirmā, ko Putins vēlas parādīt, – liela, spēcīga un varena, bet otra – nu, paši saprotat, kas atrodas pretējā pusē. It kā kaut kas ir, bet tas, kas tiek rādīts, tikai no attāluma izskatās labi. Nu gluži kā manis sākotnēji pieminētā nokrāsotā zālīte. Jeb vienkāršāk – „pokazuha”.
2 https://novayagazeta.ru/news/2019/11/01/156583-vlasti-omska-maskiruyut-bannerami-nedostroennye-i-avariynye-doma-pered-priezdom-putina
3http://www.consultant.ru/document/cons_doc_LAW_28399/b57f514e606ee66a6f97d072551b16a416610dfc/
4 https://www.youtube.com/watch?v=Xzl2UXV1U_A
5 http://www.hist.msu.ru/ER/Etext/cnst1977.htm#7
6 https://www.lsm.lv/raksts/zinas/arzemes/maskava-pastiprina-covid-19-izplatibas-ierobezojumus.a408808/
Seko mums 
Latvijas izaugsmes un labklājības atslēgvārds ir konkurētspēja, bet galvenais valsts konkurētspēju veicinošais faktors ir produktivitāte. Latvijā produktivitāte uz vienu nodarbināto veido tikai aptuveni 60% no Eiropas Savienības (ES) vidējā līmeņa. Viens no mūsu būtiskākajiem izaicinājumiem, saskaroties ar riskiem, ko rada ģeopolitiskā nestabilitāte, sabiedrības novecošanās, straujais tehnoloģiju progress un nepieciešamība palielināt ar klimata pārmaiņām saistītus ieguldījumus, ir ievērojami kāpināt produktivitātes un konkurētspējas pieaugumu.
“Tas viennozīmīgi ir valsts drošības jautājums,” pēc notikušā konkursa vērtējot atteikumu reģionālajiem medijiem piešķirt Eiropas Savienības Atveseļošanas fonda līdzekļus digitalizācijai, teic Latvijas preses izdevēju asociācijas (LPIA) valdes priekšsēdētāja vietnieks un atbildīgais par reģionālajiem medijiem Guntars Līcis. Daudziem medijiem tas nozīmēs darbības pārtraukšanu. Taču bez reģionālajiem medijiem veidosies dezinformācijas zonas, ko ar savu saturu piepildīs ienaidnieki. Un to mums ir daudz.
Kā tā var būt, ka mūsu valstī, kas savai aizsardzībai tērē 3% no IKP, Valsts policijas krāsās daiļotā braucamrīkā pa Tēvijas ārēm laiski vizinās 46 migranti, bet varbūt ienaidnieka speciālo uzdevumu kaujinieki? Kā tā var būt, ka mēs tērējam milzu naudu robežas aprīkošanā ar žogiem, sietiem un betona bluķiem, bet tā dēvētie migranti brīvi maršē tam visam pāri? Kā tā var būt, ka parlamentārā uzrauga, Saeimas atbildīgās komisijas priekšsēdētāja rīcībā vairāk nekā diennakti pēc notikušā nav pilnas informācijas par šī vājprāta iemesliem? Atkal izrādīsies, ka neviens ne par ko nav atbildīgs? Vainīgais būs kāds nošļucis pierobežas kaprālis? Te ir valsts vai kas?
Pirmdien tīmeklī Aizsardzības ministrijas parlamentārais sekretārs Atis Švinka (“Progresīvie”) publicēja savu tvītu: “Šodien paiet gads kopš dienas, kas satricināja pasauli, kad Hamas realizētais terorisms atņēma dzīvības tik daudziem nevainīgiem cilvēkiem Izraēlā un daudzi tika saņemti par ķīlniekiem. Terorisms ir noziegums, nevainīgu civiliedzīvotāju nogalināšana ir noziegums, ķīlnieku sagrābšana ir noziegums. Šodien pieminam 7. oktobra nevainīgos upurus!”
Fragments no Rišarda Legutko 2012. gadā iznākušās grāmatas Ierindas cilvēka triumfs (Triumf człowieka pospolitego), kas angļu un citos tulkojumos pazīstama ar nosaukumu Dēmons demokrātijā. Totalitārisma tendences brīvajās sabiedrībās.
No 2024. gada 30. jūlija līdz 5. augustam Lielbritānijā notika protesti un nemieri, kas vērsti pret imigrāciju. Šie notikumi masu medijos tika interpretēti pamatā kā “galēji labējo” protesti, kurus izprovocējušas “viltus ziņas” par 29. jūlijā Sautportā notikušo slaktiņu, kur imigrantu izcelsmes vīrietis nodūra trīs bērnus. Tāpat tika uzsvērts protestu destruktīvisms un vardarbība.
Kur palikuši strīdi, cik ilgam laikam palicis dažnedažādo resursu, ar ko māte Zeme mūs baro? Piemēram, tā pati nafta. Tie, kam virs 40, noteikti atceras, ka tā bija top tēma 90. gados un šī gadsimta sākumā. Patiesībā tā bija tēma un dažādu zinātnisko prognozētāju maize jau krietni senāk.
Finanšu nozares asociācija (FNA) neatbalsta valdības ieceri samazināt iemaksas pensiju 2.līmenī par 1%, jo ar šādu soli valdība risina šodienas problēmas uz nākotnes pensionāru jeb šodienas strādājošo rēķina.
