Putins ir bezemocionāls spēlmanis – blefotājs, kurš pēc dabas ir tirgotājs – avantūrists
Alvis Hermanis02.07.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Mana režisora profesija un ikdienas darbs ar aktieru pārtapšanu lomā (ar kuru nodarbojos jau 30 gadus) uztrenē spējas ielīst cita cilvēka psihofiziskā stāvokļa un uzvedības loģikas iekšpusē. Citiem vārdiem, – iztēloties sevi viņa vietā un modelēt viņa nākamos soļus. Varu pastāstīt par maniem “panākumiem”, daudz un dikti domājot par šo gadījumu.
Uzreiz teikšu, ka prognozes nav iepriecinošas. Putins ir cilvēks, kurš 23 gadu garumā bauda absolūtu un neierobežotu varu, plus totāla vientulība. Tas noved pie neatgriezeniskām izmaiņām smadzenēs, kurām vajadzīgi arvien lielāki kairinātāji. Neizbēgami viņš pašreiz nonācis pilnīgi fantastiskā iekšējās apziņas stāvoklī “es pret visu pasauli”, turklāt nevis pārnestā, bet viskonkrētākajā šo vārdu nozīmē.
Viņu šobrīd vada prātam neaptverams draivs, misija un azarts izmainīt visu pasaules kārtību pēc savas saprašanas un vēlmes. Un tieši šai brīdī viņu vada tāda milzu iedvesma un adrenalīns, kādu piedzīvo, iespējams, tikai kazino apmeklētājs, palielinot likmes līdz bezgalībai, vai Formulas-1 braucējs, kuram prātā stāv: visu vai neko.
Un šeit nāk pats svarīgākais, lai saprastu viņa loģiku. Putins ir bezemocionāls spēlmanis – blefotājs, kurš pēc dabas ir tirgotājs – avantūrists. Katrs viņa nākamais gājiens ir domāts, lai pretinieku psiholoģiski pakļautu. Ar to, piemēram, izskaidrojams it kā neloģiskais iebrukums Ukrainā un it kā bezjēdzīgi nežēlīgā kara taktika. Raķešu šāvieni (kura katra izmaksā it kā 3 miljonus) Kremenčugas supermārketam nav nekāds pārpratums, piemēram. Tas ir ļoti apzināts psiholoģiskais vēstījums, kurš perfekti iekļaujas viņa taktikas loģikā.
Un viņa spēles loģika balstās uz nemitīgu likmju celšanu, un tās kļūs arvien sāpīgākas. Tas turpināsies pa augšupejošu līkni, un to apturēt var tikai un vienīgi Putina personas likvidācija. Viņš pats to labi zina. Tieši tāpēc viņam atpakaļceļa vairs nav. Arī apstāšanās vairs nav iespējama, – tikai uz priekšu.
Sen zināms, ka priekšrocība cīņā par dzīvību un nāvi ir tam, kurš nebaidās mirt. Putinam un viņa sekotājiem, kurus tas pārliecinājis ar propagandas un baiļu maisījumu, šobrīd ir šī priekšrocība. Plus mazvērtības kompleksa mākto pasionārisms. Līdz ar to viņiem katra nākamā likme nāk ar arvien lielāku pārliecību un viņiem šai spēlē pieder iniciatīva.
Piemēram, ziņa par Somijas iestāšanos NATO no vienas puses mums ir prieka vēsts, jo Somijai ir ļoti, ļoti stipra armija. Bet no otras puses Baltijas reģiona spēles laukumā sekos atbildes gājiens. Arī tas būs it kā neloģisks un iracionāls. Jo tādi ir viņa spēles noteikumi. Viņš gaida, kad pretinieks psiholoģiski salūzīs. Salūzt mēs arī gan negribam, gan nevaram. Tāpēc šo vilcienu nevar vairs apturēt.
Putina pašreizējais psiholoģiskais stāvoklis ir pielīdzināms ekstāzei, un savukārt mūsu racionālais un emocionālais vērtējums tam visam ir tikpat bezjēdzīgs, cik bezjēdzīgi ir spēlēt ar pretinieku basketbolu, ja viņš ar tevi spēlē pēc volejbola noteikumiem. Kaut laukums un bumba it kā izskatās līdzīgi.
Seko mums 
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
