Iesaki rakstu: 
Politisko intrigu aizrautīgiem vērotājiem tiek kompensācija par fiksajām un samērā pliekanajām jaunā Valsts prezidenta raudzībām: krāšņi sazeļ kaislības ap Latvijas Universitātes rektora vēlēšanām, tām izvēršoties vairāksēriju epopejā.
Trauksmainās sāgas būtību jau raiti un dziļi atsedza Jurģis Liepnieks, tomēr man traki gribas piemest savas "piecas kapeikas" prognozēm, kur tas viss novedīs.
Šķiet, visa ļaunuma sakne slēpjas tīri cilvēciskā cīņas azartā: vēlēšanu uzvarētāja Indriķa Muižnieka, tagadējā rektora, gūto balsu pārsvars (141 pret 128) zaudētājam nešķita pietiekami liels, lai pārliecinātu samierināties. Gundars Bērziņš, LU Biznesa vadības un ekonomikas fakultātes dekāns, izmisīgi vēlas gūt revanšu un panākt pārvēlēšanas, cenšoties piesaistīt palīgā spēkus ārpus augstskolas sienām un graut savu oponenta reputāciju sabiedrības acīs.
Pretējās puses "delikātie" draudi, ka viņa doktora darbu var pamatoti atzīt par plaģiātu, tāpat kā nedrošā atrašanās mantinieku plosītā Olainfarm padomes priekšsēža amatā, tikai uzkurbulē cīņas sparu. Turklāt te "trofeja" nozīmē ne tikai prestižu un stabilu posteni – arī tiesības pārzināt daudzmiljonu īpašumus un daudzmiljonu būvdarbus.
Bordānieši-potāpovieši, kā jau teikts pirms manis, savas bezkompromisa tiesiskuma izpratnes vārdā labprāt iejauktos strīdā, taču viņiem traucē (pagaidām?) augstskolas autonomija. Strīķesprāt, tāds LU statuss droši vien ir nesakauto oligarhu sadomāta viltība, taču diez vai tieslietu ministrs par to pārliecinātu visu koalīciju.
Muižnieka anonīmi aizstāvji noorganizēja Bērziņam precīzu un, manuprāt, pilnīgi apsveicamu sitienu zem jostas vietas. Žurnālistiem tika izplatīts ekrānšāviņš, kurā pildot dekāna gribu, fakultātes PR cilvēks mudina Bērziņa atbalstītājus turpināt celt skandālu sociālajos tīklos un piedāvājot tiem tiražēt vairākus trafaretus vēstījumus par notikušo vēlēšanu negodīgumu.
Manuprāt, ir lieki piebilst, ka saceltā jezga vairāk izposta nevis Muižnieka (kurš sabiedrībai cieši asociējas ar iespaidīgajām ēkām Torņkalnā), bet gan LU reputāciju. Cīņa par pili pamazām vien pārvēršas kautiņā par to, kam piederēs pilsdrupas. Tāpēc e-vēstules publiskošana trāpa mērķi, jo tā noteikti nepavairos Bērziņa piekritēju skaitu augstskolas mācībspēkos un studentos. Tiesa, esošie droši vien kļūs vēl kareivīgāki.
[Oponenta e-sarakstes publiskošana tiešām ir efektīvs un mūsu politiskajās cīņās sen akceptēts līdzeklis. To 1996.gadā ieviesa Olafs Brūveris, toreiz Saeimas svaigi ievēlēts Valsts cilvēktiesību biroja vadītāja – tiesībsarga amata priekšteča – amatā. Viņa vietniece Kaija Gertnere, vēloties šo krēslu sev, sāka dzīt intrigas, viņasprāt, lēnprātīgā un mīkstmiesīgā teologa noēšanai. Brūveris izrādījās gana ciets un paštaisns: viņš preses konferencē pats izdalīja žurnālistiem biezus žūkšņus ar jau padzītās dumpinieces un viņas "tīklojuma" lielmanīgās e-sarakstes – veiktas no darba e-adresēm un datoriem – izdrukām. Brūveris amatā netraucēti nostrādāja divus termiņus un, ja gribētu, tiktu ievēlēts vēlreiz.]
Ņemot vērā zem Muižnieka karoga pulcējušās LU Satversmes sapulces daļas strikti pausto apņēmību nosargāt viņa palikšanu amatā, drīzumā šajā konfliktā varētu sākties bērziņiešu inspirēta sadaļa "Ja netiek man, tad lai netiek nevienam". Tā, baidos, varētu būt jau tik interesanta, ka neviens Alma Mater absolvents vai tās kādreizējais students šajā apokalipsē nevarēs noraudzīties bez asarām.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.