Reirs tagad konsultēs Melbārdi, jo, kā saka Rinkēvičs, savējos nepamet. Savējos – iekārto

Vai tad nav skaistāks strukturālās korupcijas piemērs par Jāņa Reira iekārtošanu darbā. Novilcis ar mīksto deputāta mandātu vairākus rudeņus, viņdien puika palika bez darba, jo Saeimā atgriezās partijas biedri ar cietajām sejām un papīriem. Un tā vietā, lai Jānis ietu strādāt, jo tautsaimniecība prasās pēc konkurētspējīgiem kadriem – formāli viņu pat partijas birojā varēja iekārtot par bumbiera dauzītāju, jo partiju finansēšanas modelis to atļauj – viņš slaidi ierotēja Izglītības un zinātnes ministrijā pie Dacītes. Jo izrādās, ka ministre, kas šajā postenī nokļuva no ārlietām – pirms tam viņai bija Eiropas misija, citas partijas uzmešana un darbs kultūras nozarē –, ir pilnīgā apjukumā, ja runājam par finansēm. Tieši tāpēc Reirs tagad būs ministres finanšu konsultants un – ne jau par skaistām acīm. Tā kā viņš ir savējais, kā saka prezidents, tad savējos JēVē (JV) nelaimē nepamet.

Savējie netiek pamesti arī citās ministrijās un komplektos, jo izrādās – neskatoties uz fiskālās discpilīnas zvērestiem, ka šogad valsts pārvaldē atlīdzības pieaugums nebūs lielāks par 2,6 procentiem, šī gada pirmajā ceturksnī desmit ministrijās no piecpadsmit šādu apņemšanos mierīgi ignorē. Valsts kasē tik mirkšķina actiņas no naudas plūsmām šajā sakarā, kur Labklājības ministrija jau piekampusi klāt sev atlīdzībās 24,6 procentus, Izglītības un zinātnes ministrija – 15,1 procentu, bet Veselības ministrija – 13,4 procentus.

Aiz procentiem slēpjas miljoni… Grabulīši no tirdzniecības un rūpniecības kameras, kā arī no darba devējiem mēģināja sadusmoties par šo nekaunību, taču tālāk par saviem sejas pantiem netika. Viņi tā kā Rinkēvičs, kas saka – “Tas būs/ir skandāls” – bet kopumā šodien laiciņš foršs… Tikmēr paklusām savējais no Satiksmes ministrijas jau saiņo atlīdzības fonda pieaugumus kapitālsabiedrībās, kur jāpalīdz grūtdieņiem no Latvijas valsts radio un televīzijas centra, Ceļu satiksmes drošības direkcijas un Autotransporta direkcijas, un – vēl n-tajām rīklēm, kas kaut ko stāsta par konkurētspējas spiedienu darba tirgū. Kā jums šķiet – viņi līdz šim pārtika no minimālās algas un no sociālajiem pabalstiem?

Savējie spēj sakārtot sev visu. Tāds politiskā ķēķa postenis kā ministrijas parlamentārais sekretārs lēnām no pieticīgiem šortiem ir pārvērties par dārgu bikškostīmu – pārfrazējot padomju kino klasiku. Un tad jau nav nekāds brīnums, ka šo kārti savējie izspēlēs pēc akūtās vajadzības. Vai tad brašais kareivis un deputāts Igors Rajevs savu politisko grupu uzmeta tikai tāpēc, ka viņam nepiesprauda pareizā vietā partijas nozīmīti? Muļķības!

Savējie – tie, kas privatizējuši siles – Igoram piedāvāja par atbalstu savējiem nonākt Iekšlietu ministrijas štatā, kur viņš, paliekot arī deputātos, mēnesī kā parlamentārais sekretārs ceļ ārā divas reizes vairāk kāposta jeb, runājot zvejnieku valodā, – strādā ar tīkliem… Nepilni 80 tūkstoši gadā – tāda ir šīs intīmās kolaborācijas cena. Un nav teikts, ka savējie nevar dabūt vēl vairāk. Ja budžetā ir iegrāmatotas ministru algas 7474 eiro mēnesī, kas gada griezumā ir 89 700, tad gada deklarācijas viņiem visiem uzrāda atalgojuma mistisko pieaugumu no 10 līdz pat 30 tūkstošiem. Bet Kulbergs no opozīcijas brīnās, ka budžetā nav iegrāmatots “Rail Baltica” saistību miljards.

Tur vēl daudz kas nav iegrāmatots, jo mums ir viena no spēcīgākajām birokrātijām pasaulē. Politiskā elite, kas futbolā būtu salīdzināma ar Latvijas futbola virslīgas klubu potenciālu, mēģina apspēlēt Barselonu vai Čelsiju – ko pārstāv ierēdniecība.

Ja viņi visi grib palikt savējie, tad tie pirmie – tie politiķi – nemaz nedrīkst domāt, ka viņiem vajadzētu vairāk trenēties, lai tos otros apspēlētu vai vismaz izrautu bezvārtu neizšķirtu.

Tas, kāds izskatās birokrātu kakla saitē paņemts savējais, labi bija redzams viņnedēļ – Latvijas Fiskāli strukturālā plāna 2025.-2028. gadam Progresa ziņojuma apspriešanā Saeimā. Finanšu ministrs Ašeradens tiktāl ir sapinies, ka tagad valsts parādu jau sauks ja ne par miesīgo, tad adoptēto brāli. Ja pirms diviem gadiem valdības deklarācijā viņš ierakstīja, ka valsts parāds nedrīkst būt lielāks par 40 procentiem no IKP, tad divos gados atkal ir pamainījies eleganto šortu izmērs.

Tagad normāli esot, ja parāds pieaugs līdz 55 procentiem. Tā kā sen nebiju kutināts, pamatīgi izsmējos pie finanšu ministra apņēmībām: nākamajos gados publiskajam sektoram jāietaupa vismaz 450 miljoni, kas varētu notikt, ja valsts pārvaldi sašaurina, un, iespējams, te fonā labi iederētos “virs galvas mūžīgs Piena ceļš” melodija – apvienos arī kādas ministrijas. Tas, ka finanšu ministrs varētu būt mazliet konkrētāks par birokrātijas samazināšanas plāna fiskālo ieguvumu jau šī gada griezumā, ko pilnīgi noteikti var aprakstīts konkrētos skaitļos – ja vien ir politiskā griba un ekonomiskā vajadzība –, tas Arvilam kaut kā neliekas aktuāli. Samazinās ministriju skaitu? Tas nāk no tām pašām savējo aprindām, kas šajā sasaukumā ministriju skaitu ir palielinājuši. Ar to viņi laikam grib teikt, ka šogad Jaunava Marija debesīs nebrauks? Vai, ja brauks, – tad bentliju nomainīs pret mersedesu.

Tā sauktajā minētajā Progresa ziņojumā Finanšu ministrija ir ņēmusi datus tikai par 2024. gada pirmajiem trīs ceturkšņiem, kas velk tā kā uz Martina Gausa pusi, kad viņam pavaicāja – kā iet? Kā budžets? Kā rādītāji? Nepieskaitot pēdējo ceturksni, “Air Baltic” vispār ir projekts, kas piedāvā ne tikai lidot, bet arī izkaisīt lieko naudu virs kontūrkartēm. Bet, kā lidsabiedrībia tika noapaļots gads, tā mēs uzreiz pārcēlāmies uz Blaumaņa “nāves ēnu” – uz ledus gabalu jūrā… Un te izskatās, ka ar valsts tautsaimniecību ir kaut kas līdzīgs.

Pēdējais ceturksnis tā kā vēl netiek pieskaitīts, bet runas, ka liels piķis aizies drošībai un ka nevar jau zināt, kā Tramps ar ASV tirdzniecības tarifiem beigs, – tas gan tiek pakots kā baigais attaisnojams komēdijai “A ja nu sanāk?”… Pirmā ceturkšņa nodokļu neizpilde rāda, ka nesanāk. Tie, kas domā, ka JēVē (JV) zina, ko dara, jo nav pirmo reizi ar pīpi ielīduši degošā krāsnī, parasti atsaucas uz citu savējo – uz Valdi Dombrovski, kas devītajā gadā “tika galā ar lielo krīzi”. Maz kāds no savējiem gan stāsta, ka Valdis D. toreiz pozitīvi novibrēja nevis tāpēc, ka kaut ko saprata un gribēja darīt, bet gan tāpēc, ka atbrauca starptautiskie auditori un nolika viņu kaktā… Ko nu?

Mēs visi esam savējie. Ja tā, tad pēdējais laiks Rinkēvičam saprast, ka mēs visi kopā būsim arī priekos un bēdās, nevis kā tagad – kad vieniem savējiem ir savas lielās siles, bet citiem savējiem tās nezin kāpēc ir regulāri jāpiepilda.

Starp citu, kāpēc Reirs ar savējiem izdomāja, ka ministrei Melbārdei vajag finanšu konsultantu, bet ministrs Ašeradens bez tā var iztikt?

Novērtē šo rakstu: