Iesaki rakstu: 
Kādu laiku nebiju braukusi pa Rīgu, taču aizvadītajās brīvdienās pabraukāju pa vairākiem mikrorajoniem (man gan labāk patīk teikt apkaimēm). Ticiet man – šajās pāris stundās no sirds varēju uz savas ādas izbaudīt to, par ko beidzamajā laikā žēlojas šoferīši – un viņus var labi saprast! – par absolūti sabrukušajām Rīgas ielām.
Dažviet tā vien likās, ka sniegs ir ne tikai nokusis ar visu asfaltu, bet izkausējis caurumus un pat 20 centimetrus dziļas bedres. Jāteic atklāti – lai gan beidzamajos gados pat salīdzinoši nesen asfaltētu un renovētu ielu stāvoklis nav diez cik spožs, tas, ko redzēju sestdien, no Pļavniekiem braucot uz “Alfu”, pārspēja visu, ko jebkad biju redzējusi.
Jā, ir gana daudz dzirdēts par to, ka temperatūras maiņu ietekmē asfaltā veidojas bedres, taču diez vai tas ir mierinājums, piemēram, tam šoferim, kurš mašīnai nolauza riteni bedrē kādā no Āgenskalna ielām, vai dāmai, kuras auto tādas pašas ķibeles dēļ piektdienas rītā bez riteņa palika uz Zemitāna tilta.
Kas ir visfascinējošākais? Protams, atbildīgo dienestu ieteikums ievērot atbilstošu ātrumu, solījums “nopietni ķerties pie bedrīšu remonta”, tiklīdz būs piemēroti laikapstākļi, un vēl visas citas iespējamās atrunas. Taču, kamēr visu šo demagoģiju (piedodiet, bet nekā citādi to nosaukt nevar!) klausāmies, šoferi riskē ar saviem braucamajiem, vagojot arvien neizbraucamākās Rīgas ielas. Par līdera godu var sacensties Čaka iela, Ulbrokas un Dzelzavas ielas stūris, kur asfalta vairs nav vispār, un tā šo sarakstu varētu turpināt...
Man rodas patiešām naivs jautājums atbildīgajiem dienestiem, ceļu būvētājiem un līdzpilsoņiem: kāpēc nav iespējams ielu noasfaltēt tā, lai jau neilgu laiku pēc darbu pabeigšanas tā nekļūtu par braucēju lamatām?! Kas traucē – līdzekļu trūkums, paviršība, nepilnīgas tehnoloģijas?
Visspožākais attieksmes piemērs, protams, ir jau pieminētais Zemitāna tilts – objektīvi novērtējot tā tehnisko stāvokli, kāds inženieris “Twitter” rakstīja, ka labāk pār to nebraukt vispār. Tikmēr tā vietā, lai uzsāktu tilta remontu, Rīgas domes Satiksmes departaments paziņojis, ka ir atrasts situācijas risinājums – kopš pagājušās nedēļas uz tilta ir stājies spēkā ātruma ierobežojums, un turpmāk pār to varēs pārvietoties ar ātrumu 30 kilometri stundā. Par daudzviet netīrītajām ietvēm, kur sabristais sniegs un devīgi izbērtais sāls veido neizbrienamu žļurgu, un neizvestajām sniega kupenām arī laikam vairs nav vērts runāt...
Kas atliek rīdziniekiem? Mēs varam mētāties ar ironiskām piezīmēm sociālajos tīklos, varam ziņot Satiksmes departamentam par ieraudzītajām bedrēm uz ielām, lai vismaz uz dažām stundām vai dienām tās tiktu aizlāpītas ar aukstā asfalta tehnoloģiju. Var arī, protams, brīvdienā sapulcēties Rātslaukumā, lai atbalstītu mēru par viņa labajiem darbiem un aizstāvētu pret nepamatotajiem pārmetumiem korupcijā, izliekoties, ka viss taču ir kārtībā.
Tikai mana, tava un mūsu Rīga ar katru gadu kļūst aizvien pelēkāka, noplukušāka un aizdomīgi sāk atgādināt kādas kaimiņvalsts pilsētu, nevis skaistu, sakārtotu un brīnišķīgu Eiropas pilsētu, kādai tai patiesībā būtu jābūt… Bet vēl jau ir kāda cerība, jo tā, kā zināms, mirst pēdējā.
Pārpublicēts no aprinkis.lv
Seko mums 
Vēlos padalīties ar sajūtām un lieliem novērojumiem par to, kas notiek, - par reālo situāciju Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas (JVLMA) skandālā un to. kā jūtas studenti un arī nesenie/senie katedras absolventi
Drošības eksperti vienbalsīgi norāda uz to, ka pēc kara sākuma Krievijas izlūkošanas un hibrīdoperāciju mērogs Eiropā ir krasi pieaudzis, ieskaitot operācijas, kuru agresivitāte ziņā pārspēj aukstā kara līmeni, - tādas kā sabotāžas, fiziskas provokācijas un tamlīdzīgi.
Deklarētais mērķis - atbalsts Ukrainai Latvijas ostu paralizēšanai - šķiet šizofrēnisks, jo kā gan tas saskan ar to, ka Ukraina pati joprojām saņem naudu no Krievijas un ļauj Krievijai transportēt gāzi caur Ukrainas teritoriju, bet neviens latvju bāleliņš par to pat nav iepīkstējies ES parlamentā?
Atsaucoties uz 2024. gada 18. aprīļa publikāciju "Aicinājums valsts amatpersonai Kristovskim: pirms publicēt ziņas par svešām algām, atklājiet savus ikmēneša ienākumus!" vietnē, informēju, ka saskaņā ar spēkā esošo likumu algu publiskošanas lietā Saeimas deputāti rāda priekšzīmi un Saeima Ģirta Valda Kristovska kā tautas priekšstāvja atlīdzību - tāpat kā visu citu tautas priekšstāvju Saeimā atlīdzības - publicē katru mēnesi internetā.
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
