Iesaki rakstu: 
2017. gadā Latgale atzīmēs Latgales 1. kongresa simtgadi. Neskatoties uz kongresa neviennozīmīgajām sekām uz latgaliešu valodas un kultūras stāvokli laika periodā, kas seko kongresam un kongresa rezolūcijas ieviešanas dzīvē problemātiku, šis notikums ir latgaliešu nacionālās pašnoteikšanās akts, nozīmīgākais brīdis latgaliešu jaunāko laiku vēsturē.
Jautājums, uz kuru gribu vērst uzmanību, ir valoda, kurā paredzēts uzraksts uz kongresa piemiņas objekta Rēzeknē. Pašlaik publiski ieejamajā informācijā par pieminekli ir redzams uzraksta variants lejaslatviešu, vai "baltiešu izloksnē", kā Rēzeknes kongresa delegāti to nosauktu, - “I Kurzeme, i Vidzeme, i Latgale mūsu” (Rainis).
Par valodas izvēli
Uzrakstam uz pieminekļa ir jābūt Latgales latviešu, t.i. latgaliešu literārajā rakstu valodā. Par labu šādai valodas izvēlei ir vairāki argumenti:
- Rēzeknes kongresa darba valoda bija latgaliešu valoda;
- Kongresa rezolūcija ar lēmumu par Latvijas apvienošanos tika uzrakstīta latgaliešu valodā;
- Valsts valodas likums aizsargā latgaliešu valodu un veicina tās lietošanu (un kur vēl, ja ne uz šī pieminekļa ir pareizā vieta latgaliešu valodas lietošanai);
- Latgaliešu valodas lietošana uz šī pieminekļa ir latgaliešu tiesību un pašcieņas jautājums;
- Nepastāv nekādi valodnieciski vai juridiski šķēršļi latgaliešu valodas lietošanai šī pieminekļa gadījumā.
Mums diemžēl nav iespējas pajautāt Kongresa delegātiem viedokli par to, kādā valodā uz šī pieminekļa ir jābūt uzrakstam, taču jebkuram cilvēkam, kurš pārzina vēsturi, atbilde ir skaidra - delegāti, kuri kongresu noslēdza ar prasību "paturēt tiesības valodas jautājumā", iestātos par latgaliešu valodas izmantošanu.
Šis piemineklis būs Rēzeknes, Latgales galvaspilsētas, pilsētvides objekts. Ņemot vērā tā vēsturiski politisko kontekstu, tieši valodas pielietojums uz pieminekļa piešķirs tam vienu no iespējamām semantiskajām slodzēm:
Piemineklis ar uzrakstu LATGALIEŠU valodā būs kā vēstule gadsimta garumā no latgaliešiem, kas lēma Kongresā latgaliešiem mūsdienās ar atgādinājumu par latgaliešu pašnoteikšanās aktu, kas lika pamatus valsts izveidei, apliecinājums, ka kongresa rezolūcija nebija tukši vārdi un latgaliešu valoda dzīvo.
Piemineklis ar uzrakstu LATVIEŠU valodā būs nekas vairāk kā neokoloniālisma totēms, Rīgas centrālās varas administratīvs "kilometru stabiņš" provincē, kurā tiek iegūti kvalitatīvi cilvēkresursi. Uzraksts latviešu valodā uz šī konkrētā pieminekļa būs klaja necieņas izrādīšana Kongresa dalībniekiem, kuri valodas jautājumu lika pamatu pamatos. Piemineklis, no kura būs izdzīta latgaliešu valoda, būs spilgts, vienmēr blakus esošs apliecinājums tam, ka Kongresa rezolūcija netiek pildīta un, iespējams, 1917. gadā tika pieļauta kļūda.
Par saturu
Latgales kongresa virsuzdevums bija tikt ārā no Krievijas impērijas. Drukas aizliegums, melnsimtnieki, rusifikācija un vēl 101 iemesls tam, lai izdevīgā ģeopolitiskā situācijā atvadītos no “lielā brāļa”. Blakus guberņā arī dzīvoja latvieši, bija loģiska izvēle apvienot centienus ar radniecīgiem ļaudīm. Bet - kas ir ļoti svarīgi - latgalieši nekad nenāca ar uzstādījumu ievest savu kārtību kopējā mājā. Mums bija sava valoda, kultūra, sociālās tradīcijas un cilvēkresursi - latgalieši 1917. gadā bija pašpietiekami un gatavi tautas izaugsmei, līdzīgi kā liela daļa no impērijām atšķēlušos etnosu.
Latgaliešiem bramanīties par to, ka “Kurzeme un Vidzeme ir mūsu”, nebija ne vajadzības, ne vēlēšanās, tāpēc mēģinājums ielikt frāzi “I Kurzeme, i Vidzeme, i Latgale mūsu” 1917. gada latgaliešu mutēs ir maigi sakot, “diezgan liela mākslinieciskā brīvība”. Vēl jo vairāk - latgalieši nogura cīnīties ar “mūsistiem”, kas visu zināja labāk un jau drīz sāka aplaimot Latgali ar linu monopolu, latgaliešu izstumšanu no valsts pārvaldes, latgaliešu valodas izdzīšanu no Latgales skolām un citām iniciatīvām. Frāze ar teritoriju uzskaitījumu un īpašumtiesību pieteikumu drīzāk piestāv metropoles ierēdnim, un Latgale šajā frāzē ir objekts, kas ir skumjā pretrunā kongresa pamatidejai.
Piedāvātais uzraksts atstāj telpu arī kurioziem. “I Kurzeme, i Vidzeme, i Latgale mūsu”. Kā pieminekļa autori Zemgales brāļiem skaidros viņu kultūrvēsturiskā novada ignorēšanu? Sūtīsiet pie Pliekšāna, kurš nevar aizstāvēties?
Ja kāds no idejas autoriem būtu parūpējies pārtulkot piedāvāto uzrakstu latgaliski, tiktu iegūta frāze “I Kūrzeme, i Vydzeme, i Latgola myusu”. Ironiskā kārtā, tā kā “myusa” latgaliešu valodā nozīmē “muša”, tad paralēli nozīmei, kas frāzei ir latviešu valodā, latgaliešiem tā var nozīmēt arī “Gan Kurzeme, gan Vidzeme, gan Latgale pieder mušām”. Esmu drošs, ka Jānis Skutelis savā humoršovā novērtēs joku plēsējus no Rēzeknes, tāpat ir diezgan liela varbūtība, ka pieminekļa nosaukums latgaliešu kultūrvidē, līdzās “Goram” un “Zeimuļam”, nogravitēs līdz koncentrētam “Mušu piemineklis”. Bet ko gan citu var sagaidīt, ja latgalieši tā vietā, lai būtu saimnieki savā vēsturē, pilsētā un kultūrtelpā, ļauj svešiniekiem rakstīt savus pieminekļus.
Akmenī iecirsta Latgales kongresa rezolūcija par latgaliešu tiesībām - tas ir vienīgais leģitīmais piemiņas zīmes formāts Kongresa vietai. Viss pārējais var izrādīties vien patvaļīga kādas „Saskaņas Centra” pašvaldības un kādas sabiedriskas organizācijas rebīte, kam ar Latgales kongresu ir visai attāls sakars.
* biedrības "Latgolys Saeima" valdes priekšsēdētājs
Seko mums 
Kā top Latvijas Televīzijas (LTV) sižeti? Kāds ir viņu uzmanības fokuss? Divi piemēri.
Brīvdienu maģija – izlasīt kādu grāmatu. Beidzot izlasīju “Iznireļus” - paldies Lato Lapsam: obligātā lasāmviela tiem, kas interesējas par politiku un procesiem Latvijā.
Latvijas Televīzijas (LTV) lēmums nerīkot priekšvēlēšanu debates krievu valodā sabiedrisko mediju portālā rus.lsm ir skaista dāvana Rosļikovam un politiskajām partijām, kuras koncentrējas uz to, lai savus vēlētājus pamatā uzrunātu krievu valodā. Tieši šīs partijas būs lielākie ieguvēji.
Mēs uzskatām, ka aizliegums lietot Latvijas mazākumtautību valodas politiskās diskusijās neveicinātu ne piederības sajūtu Latvijai, ne vārda brīvību, ne mūsu valsts demokrātisko iekārtu.
Pēdējā pusgada laikā Latvijas politiskā vide, sabiedriskie mēdiji, sociālie mediji un portāli pārlieku bieži un radikāli ieņem konservatīvu vai pat negatīvu nostāju klimata izmaiņu apturēšanas un dabas daudzveidības saglabāšanas jautājumos. Pat brīdī, kad Latvijas Satversmes tiesa pieņēma vēsturisko un viedo spriedumu, ar kuru atcelta norma par mazāka caurmēra koku ciršanu, politiskajā retorikā un mediju slejās skanēja tikai apšaubāmu mežcirtēju asociāciju viedoklis, ka šie nepadošoties un darīšot visu, lai Latviju pārvērstu par izcirtumu (varbūt ne gluži šādiem vārdiem, bet šādu ideju).
Latvijas Žurnālistu asociācija (asociācija) aicina politiķus atturēties no mediju un žurnālistu diskreditācijas, apzināti vai neapzināti veidojot nepamatotu viedokli par žurnālistiem, jo īpaši sabiedrisko mediju, kā valsts nodevējiem. Tāpat asociācija aicina sabiedriskos medijus sabiedrībai plašāk skaidrot savas redakcionālās izvēles.
Latvijas Radio galvenās redaktores Anitas Braunas ieraksts sociālajos tīklos sacēla lielu diskusiju vētru sociālajos tīklos. Viņai aizrādīja, ka minētais raidījums Somijā nebija partiju kandidātu priekšvēlēšanu debates krievu valodā, bet gan raidījums, kurā par politiku tika iztaujāti emigranti. Situācijas nav salīdzināmas, jo Somijas sabiedriskais medijs politiķu debates svešvalodā nerīko.
Rīgas domes priekšsēdētāja Rīgas domes priekšsēdētājam Vilnim Ķirsim – aicinājums izkārt varavīksnes karogu pie Rīgas rātsnama no 6. jūnija līdz 15. jūnijam.
