Rīgas valstspilsētas kapitālsabiedrības “Rīgas meži” skandalozajam miljonāram Ramoliņam pārdotās kokzāģētavas “Norupe” darbinieku atklātā vēstule par masveida piespiedu atlaišanām pretēji publiskajam apsolījumam
Kokzāģētavas Norupe darbinieki07.06.2024.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Pretēji SIA “Rīgas meži” valdes priekšsēdētājas Anitas Skudras publiski medijos dotajam solījumam, ka visi pārdotās kokzāģētavas “Norupe” darbinieki varēs saglabāt darbavietas pie jaunā īpašnieka, kapitālsabiedrības vadība ar nekorektām metodēm masveidā atbrīvojās no mums kā darbiniekiem vēl līdz uzņēmuma pāriešanai pie jaunā īpašnieka.
Šī gada 4.aprīlī “Rīgas meži” paziņojumā medijiem un sabiedrībai par “veiksmīgi” noslēgto pārdošanas darījumu uzsvēra: “…Savukārt otrs būtisks nosacījums no SIA “Rīgas meži” puses bija kokzāģētavas “Norupe” esošo darbinieku interešu ievērošana gan pārdošanas procesā, gan pēc tam. Kokzāģētavas pircējs šī darījuma ietvaros turpinās darba attiecības ar visiem 35 kokzāģētavas darbiniekiem[1], ņems vērā viņu darba stāžu, uzkrātos atvaļinājumus, kā arī ievēros SIA “Rīgas meži” Darba koplīgumā noteiktos darba devēja pienākumus.” Šo pašu faktu “Rīgas mežu” valdes priekšsēdētāja uzsvēra arī citos medijos, piemēram, valsts mēroga televīzijās, radio, vadošajos interneta medijos.
Mēs kā darbinieki tam noticējām, jo to apstiprināja arī kokzāģētavas vadība, atsaucoties uz valdes solīto. Pēc tam pretēji medijos izplatītajai informācijai, ka “Rīgas mežu” valde ir nodrošinājusi vienošanos ar jauno īpašnieku, ka tas “ņems vērā viņu (darbinieku) darba stāžu, uzkrātos atvaļinājumus”, mums visiem bija piespiedu kārtā “palūgts” tūlīt izņemt visu aktuālo atvaļinājumu. Pēc atgriešanās no atvaļinājuma tikām nosūtīti strādāt uz kapitālsabiedrībai piederošo “Norupes kokaudzētavu” Ogrē, neskatoties uz to, kādus darba pienākumus pildījām kokzāģētavā. Argumenti bija, ka tas ir uz laiku, kamēr kapitālsabiedrību pārņem jaunais īpašnieks.
Savukārt jau pēc vairākām dienām sagaidīja nākamā “Rīgas mežu” valdes “cūcība” – visiem tika pateikts, ka turpmāk darba vieta neatradīsies Ogrē, kokzāģētavā, bet būs jābrauc strādāt uz Kuldīgu, darbs būs vairākās maiņās, tostarp nakts maiņās – vienu nedēļu 12 h dienas maiņas, otru nedēļu 12 h nakts maiņas. Protams, šie it kā jaunie darba nosacījumi ar “iebiedēšanas” taktiku radīja neapmierinātību, jo, pirmkārt, mūsu ģimenes pārsvarā dzīvo Ogres tuvumā, Rīgā un Pierīgā. Otrkārt, līdz šim mūsu darba apstākļi paredzēja normētu 8 h darbadienu no pirmdienas līdz piektdienai (ne nakts maiņas).
Kad vaicājām paskaidrojumu un “Rīgas mežu” vadības atbildības uzņemšanos par publiski izteikto solījumu, tad kokzāģētavas vadītājs Helvijs Gūtmanis ar vietnieku Kalvi Kiesneri, pārstāvot uzņēmuma valdi, individuālās sarunās aicināja parakstīt darba tiesisko attiecību izbeigšanu uz pušu vienošanos (ar tekstu, ka ir divas ziņas – “viena laba un viena slikta”. Sliktā - “Rīgas meži” pārtrauc darba attiecības, bet labā - vari doties strādāt uz Kuldīgu. Pretējā gadījumā te jau sagatavota abpusēja vienošanās, jāparaksta, un saņemsi 2 mēnešu kompensāciju. Pretējā gadījumā tikai viena mēneša apmērā).
Nevienam no mums netika piedāvātas kādas citas darba iespējas ne “Rīgas mežu”, ne citu Rīgas pašvaldības kapitālsabiedrību struktūrā. Netika rīkota arī valdes un darbinieku tikšanās, kur atbildētu uz darbinieku jautājumiem par nākotni. Nebija arī sarunas ar jauno īpašnieku vai tā pārstāvjiem.
Kopumā šādā veidā notikusi atbrīvošanās no vismaz 20 darbiniekiem, kuri nepiekrita darbam Kuldīgā. Ja uzņēmums būtu ievērojis procedūru par “kolektīvo atlaišanu”, kāda šajā gadījumā bija jāpiemēro, tad būtu jāziņo attiecīgajās valsts institūcijās un būtu jāizmaksā lielākas kompensācijas, kas abu pušu vienošanās gadījumā nebija jādara.
Uzskatām, ka “Rīgas meži” pārkāpa mūsu kā darba ņēmēja tiesības saistībā arī ar izmaksātajiem pabalstiem – to aprēķināja nevis pēc vidējās izpeļņas (ko veidoja arī atalgojums par izstrādi), bet gan pamatalgas apmērā. Tāpat uzņēmumā bija grāmatvedības sistēma, kurā katrs varēja redzēt, cik atvaļinājuma dienas viņam uzkrātas. Diemžēl brīdī, kad bija jāizņem piespiedu atvaļinājums, šī sistēma bija nobloķēta, lai neredzētu patieso dienu skaitu.
Zinot, kāds ir darbinieku trūkums Ogres pusē, jautājums ir, vai vispār tiek plānots saglabāt “Norupes kokzāģētavu” un kāds bijis patiesais pirkuma mērķis?!
Mēs uzskatām, ka šāda “šantāžas” forma un apzināta melošanu medijiem un sabiedrībai ar “blefošanu” TV kamerās nav atbilstoša augstiem korporatīviem standartiem, par kuru esamību apgalvo “Rīgas meži” padome un valde. Vēlamies piebilst, ka šai kapitālsabiedrībai jau kopš valdes nomaiņas 2021.gadā publiskais tēls nesaskan ar darbiem dzīvē. Mēs kā darbinieki šo uzņēmuma valdi nekādi nevaram nosaukt par sociāli atbildīgu, godprātīgu un ilgtspējīgu. Valdes stils ar darbiniekiem ir arogants, iebiedējošs un ar raksturīgu “izrēķināšanos” un “bosingu”.
Šobrīd mēs jūtamies ne tikai nodoti, bet arī piekrāpti. Uzskatām, ka kapitālsabiedrības vadībai nebija tiesību melot sabiedrībai, lai tikai attaisnotu darījuma esamību un radītu ilūziju, ka rūpējas par darbiniekiem pat pārdošanas darījumā. Mēs jau vairākus gadus, kopš uzzinājām par kokzāģētavas pārdošanas plāniem, dzīvojām ar domu, ka ziņa par pārdošanu mums nozīmēs darba zaudēšanu. Tāpēc tikai publiskas “slavas” dēļ radīt mums liekas cerības par darba saglabāšanu nav pieņemami un norāda uz negodprātīgu un pat ļaunu rīcību. Daļa darbinieku šajā kokzāģētavā strādā no tās pirmsākumiem un ir to ļoti iemīļojuši.
Šo vēstuli neparakstām oficiāli, jo jāatzīst, ka šīs “Rīgas mežu” valdes, it īpaši tās priekšsēdētājas Anitas Skudras atriebība darbiniekiem ir ļoti raksturīga arī pēc darba attiecību izbeigšanas. Aicinām pievērst uzmanību, ka šajā kapitālsabiedrībā pēc viņas stāšanās priekšsēdētājas amatā tika atlaisti vai notika “atbrīvošanās” no vairāk nekā 40 darbiniekiem.
Toreiz darbinieki parakstīja ar vārdiem, uzvārdiem kopēju vēstuli[2] un vērsās pie Tiesībsarga un darba inspekcijā, kā arī izmantoja “trauksmes cēlāja” opciju. Diemžēl neviena iestāde neizrādīja interesi pat uzklausīt darbinieku stāstu un pievērst uzmanību “bosingam” un emocionālam teroram. Algas atlaistajiem vai iebiedētajiem darbiniekiem ir zem vidējām valstī, līdz ar to iespējas izmantot advokāta vai jurista palīdzību mums nav opcija. Līdz ar to paliek beztiesiskuma sajūta, ka ļauns, negodprātīgs, nekompetents vadītājs nekad netiek sodīts.
Mēs šo vēstuli esam nosūtījuši prezidentam Edgaram Rinkēvičam, premjerei Evikai Siliņai, Saeimas priekšsēdētājai Daigai Mieriņai, labklājības ministram Uldim Augulim, VARAM ministrei Ingai Bērziņai, tieslietu ministrei Inesei Lībiņai – Egnerei, ekonomikas ministram Viktoram Valainim, Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas vadītājai Leilai Rasimai, kā arī Rīgas mēram un vicemēriem.
Mūsu aicinājums valsts amatpersonām ir pilnveidot normatīvo aktu bāzi un tiesību praksi, lai neaizsargātajai sabiedrības daļai (kam nav zināšanu, prasmju un finanšu iespējas uz juristu un advokātu piesaisti) būtu arī vienlīdzīgas tiesības uz aizstāvību pret darba devēju visatļautību publiskajā pārvaldē. Kā arī aicinām rūpīgi izvērtēt, vai kapitālsabiedrība “Rīgas meži” var sevi dēvēt par gādīgu saimnieku, sociāli atbildīgu un ilgtspējīgu uzņēmumu, kā to pauž tā vadība valdes (Anita Skudra, Jānis Ģērmanis, Valdis Vasiļevskis) un padomes (Toms Auškāps, Aigars Ģērmanis, Viktors Troicins) sastāvā. Tāpat aicinām Rīgas mēru un vicemērus izvērtēt šo personu atbilstību ieņemamajam amatam.
[1] https://lvportals.lv/dienaskartiba/362104-rigas-mezi-paraksta-ligumu-par-kokzagetavas-norupe-pardosanu-2024
[2] https://www.zemeunvalsts.lv/-rigas-mezu-bijuso-un-vel-esoso-darbinieku-vestule-
Seko mums 
Mani sauc Evija Rača. Šobrīd man ir 36 gadi. Esmu, pirmkārt, jau mamma, sieva un Latvijas iedzīvotāja, kas cīnījusies ar vēzi. Izgājusi cauri vairāk nekā 40 ķīmijterapijām un kaulu smadzeņu transplantācijai. Un jau vairāk nekā piecus mēnešus es cīnos ne tikai par savu dzīvību, bet arī par taisnīgumu VISU PACIENTU VĀRDĀ!
Cenšos skatīties Latvijas valsts propagandas kanālus cik reti vien var, bet… 18. jūnija rīta ziņās manas valsts pārstāvis Izraēlā. Pretīgs, melīgs, pastulbs radījums.
Pretēji ekspertiem, kas pēc aizvadītajām vēlēšanām pauž skepsi par iespēju "integrēt krievus", es redzu, ka ir tieši tagad ir pavēries iespēju logs. Krieviskais piedāvājums pašlaik ir tik ļoti sadrumstalots, vēlētāji ir vīlušies savās iepriekšējās simpātijās. "Stabilitāte" ir smagi aplauzusies, kurinot neapvaldītu radikālismu. Krievu elektorāts ir izgājis separācijas procesu - sadalījies radikāļos, mērenajos un liberāļos.
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
