Robežbūves traucēšana – nejēgu vai piektās kolonnas “kurmju” darbs?
Pietiek lasītājs26.03.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Krievijas iebrukums Ukrainā jau ir izgaismojis daļu piektās kolonnas mūsu valstī, kas pati izlīda dienasgaismā. Neko daudz gan tai paveikt nav izdevies – no Ukrainas karoga noņemšanas mēģinājumiem un agresora noziegumu attaisnošanas publiskajā telpā līdz bubināšanai, ka ”viena pagale jau nedeg” un Ukraina ir līdzvainīga kara uzsākšanā. Tomēr izteikšu pieņēmumu, ka tā ir tikai piektās kolonnas dumjākā un nenozīmīgākā daļa. Nopietnākā un bīstamākā joprojām sēž un gaida savam iznācienam piemērotāku laiku. Un ne tikai sēž, bet arī, ja rodas iespēja, kaitē Latvijai.
Vajag pierādījumus? Atcerēsimies kaut vai epopeju ar Krievijas un Baltkrievijas robežu izbūvi, kas kara notikumu gūzmā tagad palikusi kaut kur otrajā vai trešajā plānā. Jāsaka gan – nepelnīti palikusi.
Tātad, spriežot no publiski pieejamās informācijas, uz Krievijas robežas palikuši nepabeigti darbi, bet uz Baltkrievijas robežas uzbūvēti vien daži tilti. Robežu bija paredzēts iekārtot par aptuveni 22 miljoniem eiro un darbus pabeigt jau šogad.
Taču 2019. gadā sākās attiecību kārtošana starp Iekšējās drošības biroja (IDB) un Valsts robežsardzes vadību, kuru starpā, ja avoti nemelo, valdīja savstarpēja nepatika un spriedze, tika aizturētas un apsūdzētas visaugstākā līmeņa robežsargu amatpersonas, bet robežas izbūve apturēta, jo esot nepamatoti un pat noziedzīgi tēriņi, tāpēc jāpanāk, ka robežas iekārtošanas izmaksas samazinās.
Tika uzsāktas krimināllietas, no kurām daļa jau izčākstējušas, bet citas nav pabeigtas vēl šodien. Protams, ka brīdī, kad bija jādomā par krimināllietām, nebija laika domāt par robežas izbūvi, un nekādi darbi, loģiski, nav notikuši. Kā mēdz teikt politiķi un ierēdņi – bija citas prioritātes.
Atcerēsimies, ka, spriežot no publiski pieejamās informācijas, par 22 miljoniem tika paredzēts izbūvēt 173 kilometrus robežas, attīrot teritoriju, noņemot apaugumu, uzstādot žogu, izbūvējot ceļus un tiltus un veicot virkni citu darbu. Cenu indeksācija, cik zināms, netika paredzēta, viss paredzētais bija jāuzbūvē bez iespējas palielināt nolīgto summu. Viena kilometra izbūve izmaksātu aptuveni 127 tūkstoši eiro.
Ko jau tagad ir panācis IDB un Marijas Golubevas „vadītās” Iekšlietu ministrijas struktūras? Vispirms, varas iestādēm pilnīgi negaidīti sākoties migrācijas krīzei uz Baltkrievijas robežas, radās nepieciešamība uzstādīt pagaidu žogu - uzlikt dzeloņdrātis. Negāja viegli, jo pirmais iepirkums beidzās ar to, ka uzvarētājs atteicās piegādāt preci. Nākamajā reizē gāja jau labāk, dzeloņdrātis tika uzliktas. Tas varētu izmaksāt kādus 2,5 miljonus eiro. Ļaunas mēles gan melš, ka daļu dzeloņdrāts iegādājās no iepriekšējo būvnieku (sadomātu iemeslu dēļ atraidītu) noliktavām, protams, neaizmirstot par papildu uzcenojumu.
Tad tika uzsākts jauns robežas izbūves iepirkums, lai beigās uzstādītu arī pastāvīgu žogu. Iepirkumā uzvarēja Latvijas valstij daļēji piederošā kompānija “Citrus Solutions”, kas piedāvā veselu virkni dažādu pakalpojumu. Starp tiem ir arī vispārējā būvniecība, lai gan bez iedziļināšanās grūti pateikt, ko nozīmīgu tā līdz šim ir uzbūvējusi. Slēgtās cenu aptaujas uzvarētāja piedāvātā cena gan bija nevis mazāka nekā iepriekš, bet pieauga līdz 31,4 miljoniem eiro par nepilnu 84 kilometru izbūvi.
Taču drīz vien izrādījās, ka summa tomēr ir daudz par mazu un līgums netika noslēgts. Valsts notiekošo uzņēma ar apbrīnojamu izpratni, atšķirībā no neveiksmīgā dzeloņstieples iepirkuma pat neprasīja samaksāt soda naudu, bet tūlīt izsludināja jaunu slēgtu cenu aptauju. Kāds pārsteigums – atkal uzvarēja “Citrus Solutions”, šoreiz jau ar cenu 53,57 miljoni eiro ar PVN jeb aptuveni 42,3 miljoni eiro bez PVN. Tas nozīmē, ka nu jau kilometra izmaksas būs teju 504 tūkstoši eiro. Protams, ja vien nesekos kārtējais sadārdzinājums.
Taisnības labad jau tagad jāpieskaita mums nezināmas izmaksas par teritorijas atmežošanu, mērniecību un citiem darbiem, ko veic valsts uzņēmumi un kas nav ieskaitītas šajos 53,57 miljonos. Tāpat jāatceras, ka visdārgākie objekti – tilti – jau ir uzbūvēti.
Kādi tad pašlaik ir visas epopejas rezultāti?
Pirmkārt, Latvijas – Baltkrievijas robeža, kurai šogad bija jau jābūt gatavai, nav izbūvēta un labākajā gadījumā būs gatava līdz 2025. gadam. Lukašenko režīmam nekas netraucē turpināt sīkās riebeklības ar migrantu iesūtīšanu Latvijā un citas ne tik sīkas provokācijas.
Otrkārt, robežbūves cena jau ir vismaz četrkāršojusies. Droši vien pieaugs vēl, kā rezultātā būs mums īsta zelta robeža, kas, paldies Dievam, aizēnos zelta tilta afēru.
Treškārt, klusi, klusi tiek izbeigtas lietas pret virkni aizdomās turēto robežsargu, tajā skaitā skaļākās – pret Valsts robežsardzes priekšnieku Gunti Pujātu un viņa vietnieku Juri Martukānu. Iespējamā grēkāža lomu vēl mēģina piemeklēt bijušajam robežsargu šefam Normundam Garbaram un varbūt kādam trešā – ceturtā līmeņa darbiniekam. Vai izdosies – redzēsim.
Vai ir izdarīti secinājumi?
Protams, ka ne, amatpersonas izliekas, ka viss notikušais ir bijis kā nenovēršama dabas parādība, kas uzkritusi viņu kuslajiem pleciem un ar ko nav bijis iespējams tikt galā. Par IDB nepatikas pret robežsargiem rezultātā valstij nodarīto kaitējumu neviens nebūs atbildīgs - ne IDB priekšnieks Valters Mūrnieks, ne bijušais iekšlietu ministrs Sandis Ģirģens, ne pašreizējā ministre Marija Golubeva, ne kāda cita amatpersona. Neviens.
Kāpēc tā ir noticis? Iespējamās atbildes var būt tikai trīs.
Pirmā – parastā nekompetence un neizdarība. Mēģināja ietaupīt eiro, pazaudēja miljonus (uzrakstīju un sapratu, cik smieklīgi skan - ierēdņi un politiķi mēģināja ietaupīt). Ja nu tas tomēr ir tā, tad visi iesaistītie mūrnieki, ģirģeni un golubevas jāatzīst par neglābjamiem nejēgām un nespējniekiem un vismaz jāsūta darīt tos darbus, ko prot labāk – par miesassargiem, namu pārvaldniekiem un klerkiem bezjēdzīgās organizācijās.
Otrā – gribēja palielināt leģendāro „procentu bāzi”, bet kaut kas sanāca ne tā. Bez komentāriem.
Trešā – tas tomēr ir raksta sākumā minētās piektās kolonnas darbs, un “kurmji” nemaz nav ne tik dumji, ne neizdarīgi, bet ir panākuši to, ko saimnieki no viņiem prasījuši. Robeža ir vaļā, nauda notriekta. Darbs būtu “kompetentām iestādēm”, bet fantastiskie sižeti reti piepildās.
Seko mums 
Rīgas centra renesanse ir sākusies – centrā aizvien vairāk parādās jauni restorāni un veikaliņi, iedzīvotāju skaits lēnām, bet pieaug, un tūristu skaits uzņem apgriezienus!
Vara Latvijā 2025.gadā bruks kopā. Iekšējā politiskā krīze un šķelšanās. Jaunas vēlēšanas, izmaiņas valsts pārvaldē. Visdrīzāk prezidents pieņems lēmumu atlaist Saeimu!
2022. gadā līdz ar grozījumiem Konkurences likumā tika stiprinātas Konkurences padomes pilnvaras, neatkarība un resursi. Tika stiprināta arī iestādes lēmējinstitūcija – padome, palielinot tās locekļu skaitu no trim uz pieciem, kā arī padomes pilnvaras, kas sniedz iespēju tai aktīvāk iesaistīties iestādes iekšējo jautājumu apspriešanā, visiem padomes locekļiem ieņemot vienlīdzīgu statusu, tādējādi nodrošinot iestādes darba nepārtrauktību, caurspīdību un tiesiskumu.
Izpļāpājās. Faktiski apstprināja manu kompānijas vērtējumu - ap 300 miljoniem eiro. Formulējumā figurē daudziem neskaidrs „ja vērtējums ir nulle, tad 25% saglabāšanai valstij jāiegulda 75 miljoni”. 75 reiz 4 ir tie 300 miljoni.
Pirms diviem gadiem bērnu ārste Anda Čakša kļuva par izglītības un zinātnes ministri, un viņa skaidri apzinājās, ka bērni jāapmāca peldētprasmē, jo tas glābj bērnu dzīvību. Un vēl viņa apzinājās un deklarēja, ka bērniem jāapmeklē peldēšanas nodarbības, jo tas nostiprina veselību, samazina aptaukošanos un nostiprina stāju. Man ir šo solījumu videoieraksti. Pagājuši divi gadi, bērnu peldētprasmes veicināšana palikusi tukšu solījumu un birokrātisku atskaišu līmenī. 
Šis būs hrestomātisks pastāsts par ierēdņu un politiķu attiecībām. Un te pat nav runa par to, ka konkrētais politiķis ir bijis gana vājš, lai konkrētajā attiecību partijā tiktu apspēlēts, bet gan vairāk to, kādā varas, nesodāmības un ārēju stimulu (?) paralēlajā universā mēdz dzīvot ierēdņi, kuriem mēs visi maksājam algu un esam pastarpināti deleģējuši milzu varu.
Politologs Jānis Ikstens šajās dienās ir paudis, ka lielā problēma ir nevis reisu atcelšana, par ko tagad liela ažiotāža, bet gan tas, ka pretēji solījumiem “airBaltic” joprojām nav izdevies piesaistīt investoru. Precīzi! Bet kāpēc nenāk investors? Jo redz, ka investora piesaiste ir izmisuma solis, lai izdzīvotu, tāpēc vēl nogaida, līdz varēs, tā teikt, savākt par sviestmaizi? Iespējams.
