Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

„Mārtiņa Bunkus slepkavība ir saistīta ar ABLV Bankas un tās klientu, iespējams, prettiesisko interešu aizsardzību un ABLV Bankas pašlikvidācijas plāna apstiprināšanu. Mārtiņa Bunkus slepkavība varēja novērst iespējamos draudus, kurus ABLV Bankai un tās klientu interesēm varēja radīt Mārtiņa Bunkus rīcībā esošie materiāli. Savukārt M. Bunkus proaktīvā rīcība, oponējot ABLV Bankaspašlikvidācijas plānam, varēja liegt iespējas minēto informāciju slēpt vai iznīcināt,” – ar šādu paziņojumu šodien klajā nākuši pērn nošautā maksātnespējas administratora Mārtiņa Bunkus radinieki. Tikmēr Pietiek šodien ekskluzīvi publicē dažus fragmentus no jaunā politiskā trillera „Nauda” („Bailes-3”), kuri apraksta „pilnīgi izdomātus notikumus” saistībā ar „tikpat izdomāta maksātnespējas administratora Mārtiņa Runkus” slepkavību un tās iemesliem.

***

„Bija skaidrs, ka, neraugoties uz mēnešiem, kas bija pagājuši kopš slepkavības, Runkus ģimene joprojām dzīvo bailēs.

Resursu šai ģimenītei pilnīgi noteikti netrūka. Starpnieks sarunā bija cita starpā ieminējies par apmēram miljonu skaidrā naudā, kas bija atrasts Mežaparka mājas slepenajā seifā un ko, protams, pilnīgi likumīgi bija pievākusi pārējā Runku ģimenīte. Tā neko cipariņš…

Tā bija viena interesanta ģimenīte, tik daudz Iļja bija noskaidrojis. Runkus māmiņa bija ellīga vecene ar dzelzs olām, enerģiska, viltīga un alkatīga. Par Runkus tētiņu gan Iļja neko nezināja, tikai tik daudz, ka nelaiķis savulaik viņu bija salicis par formālo vadītāju un īpašnieku kaut kādās savās firmiņās.

Un tad, protams, bija trīs Runku brālīši, no kuriem tagad atlikuši vairs tikai divi. Kaspars bija jauks un nekaitīgs, nekur nelīda un nemaisījās – tāds fasādes puisītis, domāts uzrādīšanai un tagad jau arī intervijām. Kad vajadzēja, Kaspars izpalīdzēja Mārtiņam viņa lietās, kaut ko pa drusciņai atmazgāja, kaut ko izpildīja – bet neko vairāk.

Toties Kristaps – tas gan bija frukts. Iļja un viņš dzīvoja pavisam atšķirīgās pasaulēs, taču pat Iļja bija dzirdējis par Kristapu un vēl virkni Valsts ienākumu dienesta vadošu darbinieku, kas, izmantojot amata dotās iespējas, ieinteresētiem un maksātspējīgiem cilvēkiem varēja paveikt brīnumainas lietas. Tagad gan Kristaps bija aizrotēts uz sazin kurieni, taču Iļjam nez kāpēc šķita, ka tas ir tikai laika jautājums. Gan jau izlocīsies un atkal būs atpakaļ – pie lielajām naudas plūsmām, pie lietu kārtošanas un piesegšanas.

Nebija ne vismazāko šaubu, ka tieši Kristaps ir pārņēmis nelaiķa brāļa lietas un īpašumus un ka tieši viņš ir tas, kurš visās malu malās ir izvietojis sludinājumus par pusmiljonu eiro, ko Runku ģimene esot gatava samaksāt par informāciju, kas varētu palīdzēt atrast slepkavas.”

***

„Kristaps Runkus gan bija vēl nepatīkamāks tips, nekā varēja iedomāties no publikācijām internetā. Kaut kādā netveramā veidā viņš spēja vienlaikus izskatīties gan pēc šaubīga uzņēmēja, gan pēc negodīga menta, gan pēc vēl negodīgāka jurista. Jau pēc pirmajām sarunas minūtēm Iļjam bija skaidrs – šis te ne tikai ne kapeiku neizmaksās, bet vēl no tevis mēģinās ko izblēdīt, ja vien saodīs naudas smaku.

Pēc īsām pārdomām Iļja bija nonācis pie secinājuma, ka izdomāt pilnīgi jaunu pasaciņu no nulles nebija nekādas jēgas. Vajadzēja vienkārši noklusēt šādus tādus sīkumus. To tad viņš arī īsos vārdos izstāstīja tagadējam galvenajam Runkus brālim un viņa advokātam, uz kura fona pat Kristaps izskatījās pēc tīri godīga cilvēka.

Tā un tā, apzagšanas nolūkā biju iekļuvis mājā, gadījos nepareizā vietā un galīgi nepareizā laikā. Rezultātā redzēju to un to, diemžēl neko īpašu jau tas dot nevar – ar kādu auto cilvēki atbrauca, neredzēju, paši viņi bija pilnīgi neuzkrītoši, bez kādām konkrētām pazīmēm, ko tieši viņi meklēja un paņēma, arī ne jausmas…

Abu uzklausītāju reakcija bija atšķirīga. Advokātam profesija lika būt nesatricināmam un lietišķi laipnam – un tāds viņš arī izskatījās. Savukārt pilsonis Kristaps… Iļjam nekad nebija bijis ilūziju ne par mentiem, ne vēl jo vairāk par ienākumu dienesta darbiniekiem, bet nu vienalga…

Faktiski cilvēkam pirmoreiz pastāstīja par to, ka viņa karsti mīļotā brāļa – kura dēļ viņš taču tagad tērēja milzu naudu sludinājumiem – dzīves pēdējās stundas ir bijušas pilnīgi citādas, nekā līdz šim visi domāja. Bet šis cilvēks burtiski ne aci nepamirkšķināja, vēl vairāk – izskatījās acīm redzami garlaikots.”

***

„Tagad vajadzēja maksimāli uzmanīgi klausīties un mēģināt saprast – kas īsti ir zināms šim acīm redzami nebūt ne tik vienkāršajam Runkus brālim un, galvenais, ko tad viņš īsti vēlas.

– Labi, Hodakovska kungs, sāksim ar labo. Jūs nenogalinājāt manu brāli. Par to jums, protams, liels paldies. Un par to man šaubu nav.

Jūs arī acīmredzot neesat līdzdalīgs viņa nāves organizēšanā, viņa nolaupīšanā – vai kā to saukt. Tas ir labi. Citādi mēs ar jums runātu citādā veidā… varbūt vispār nerunātu. Tas tā kā būtu skaidrs, ja?

Protams, tas Iļjam bija pilnīgi un absolūti skaidrs. Ko nu te nesaprast.

– Vēl vairāk, Hodakovska kungs… Es gan nezinu, vai tās jums būs ļoti labas ziņas, bet par to, kas šeit, šajā mājā un tieši šajā telpā notika tajā maija rītā, jūs mums vispār neko jaunu pateikt nevarat. Gandrīz neko.

Iļjam šī kungošanās izklausījās pēc smalkas ņirgāšanās, bet viņš nebija tajā situācijā, lai kaut ko iebilstu.

– Es nezinu, Hodakovska kungs, kuram no jums bija mazā, viltīgā ierīcīte, kas bija nobeigusi videokameras ne tikai mūsu mājā, bet arī pāris mājās uz visām pusēm. Varbūt tā bija jūsu, kaut gan jūs man vairāk liekaties tāds čakls, labs amatnieks ar ierobežotiem līdzekļiem un pagājušā gadsimta metodēm. Es domāju – tie drīzāk bija mana brāļa… draugi.

Šā vai tā, Hodakovska kungs, ierīcīte nenostrādāja pilnībā. Ne gluži tā, kā cilvēki bija iecerējuši. Redziet, mans brāļa kungs pēdējā laikā pirms viņa… aiziešanas… viņš bija ļoti norūpējies par savu drošību. Jūs varbūt nezināt, ka mājā bija gan ekranētas videokameras ar autonomu barošanu, gan drošības pogas, gan vēl viss kas.

Jā, brāļa kungs nepaspēja nospiest nevienu drošības pogu. Tā sanāca. Liktenis droši vien. Bet ar kamerām gan viss bija kārtībā. Mums ir pilna aina – kas un kad mājā ienāca, pa kurieni, kas ko darīja, kas ko paņēma… Paņēma, Hodakovska kungs. Kaut arī jūs esat krievs, jūs taču labi saprotat, ko šis vārds nozīmē, vai ne?

Iļja to saprata ļoti labi. Tikpat labi viņš saprata arī visu pārējo, ko šis neparastais brālis viņam teica. Viss notikušais bija ierakstīts, visi ieraksti bija pie Runkus, tas visu bija noskatījies un visu labi zināja. Iļja nesaprata tikai to, kāpēc viņam ļāva šeit sēdēt un tik pieklājīgi ar viņu runāja.

– Jā, Hodakovska kungs, kāpēc mēs te vispār sēžam, ja mums jau sen bija zināms, kas jūs esat un ko jūs šeit esat darījis? Pirmkārt, jūs mūs īpaši neinteresējāt. Bija skaidrs, ka jūs neesat slepkava. Otrkārt, mums nebija nekādas vēlēšanās meklēt to alu, kur jūs sēžat. Lūk, pasolījām naudiņu – un jūs pats atnācāt. Viss, kā tam arī vajadzēja būt.

Bet ir vēl arī treškārt. Mums bija ļoti daudz, ko darīt, un es atzīšos, ka tikai pirms dažām dienām mūsu cilvēki pabeidza izskatīt visus ierakstus kadru pa kadram. Tāpēc ir ļoti jauki, ka jūs izdomājāt pie mums ierasties tieši šobrīd. Tiešām jauka sagadīšanās.

Iļja ar rokām nevilšus iekrampējās dīvāna malās. Viss skaidrs, viņi ir ierakstā pamanījuši, kā viņš, metoties prom, paķer līdzi brāļa Mārtiņa naudas maku un kastīti ar To Lietu… Un tūlīt, tūlīt…

Šajā brīdī laiks apstājās, un Iļja pārstāja uztvert visu pārējo pasauli, izņemot vienu tās gabaliņu. Ar labās rokas pirkstiem, kas bija iespraukušies starp dīvāna matraci un tā apmali, Iļja kaut ko bija sataustījis. Kaut ko, kas visvairāk atgādināja saņurcītu papīra lapiņu vai strēmeli. Vai tā varēja būt… jā, pilnīgi noteikti tai vajadzēja būt meklētajai fleškas šifra atslēgai.

Varbūt šī diena beigu beigās izrādīsies viena lieliska un brīnumaina diena? Bet, lai tas tā būtu, vajadzēja tikt prom no šī ellišķīgā Runkus brāļa. Saņemot gribasspēku, Iļja atkal ieklausījās. Šķiet, bija pagājusi labi ja sekundes desmitdaļa, neko svarīgu viņš garām nebija palaidis.

– Pavisam vienkārši, Hodakovska kungs. Mums vajag atpakaļ to, ko jūs no šejienes paņēmāt. Ja makā bija tikai nauda, paturiet, tas nav būtiski. Bet vēl bija šī kastīte. Kas tur bija iekšā?

Iļja jau gandrīz, gandrīz pavēra muti, lai sāktu aprakstīt To Lietu, bet laikus apķērās, ka, lai kāds hitrožopijs ments būtu šis Runkus, viņš vienalga Iļju uzskatīja par pastulbu dzīvokļu zagli un turklāt vēl krievu. To vajadzēja izmantot. Īsos vārdos viņš iespējami nicīgi aprakstīja To Lietu un beigās vēl piemetināja skaidru, baltu patiesību:

– Neko nebija vērta. Antikvariātā pat pusotru tūkstoti neiedeva…

Izskatījās, ka Kaspars Runkus bija viegli izbrīnīts – bet laikam jau noticēja.

– Ja? Tiešām? Jūs, Hodakovska kungs, esat pilnīgi pārliecināts, ka paņēmāt tikai kastīti ar… šitādu te joku? Nekā cita? Tiešām nekā cita? Nekādu dokumentu… nu labi, skaidrs, dokumentiem tā kastīte bija par mazu… Bet nekā vairāk???

– Jā, tikai kastīte ar to… ar lenti, vēl kaut ko… Nu, tādu smuku, bet nevērtīgu, kā izrādījās… Es biju cerējis uz ko citu, bet… – Iļja runāja skaidru, baltu patiesību. Kastītes paķeršanas brīdī un arī vēlāk viņam taču nebija ne jausmas par kaut kādu flešku.

Lepnās mājas jaunais saimnieks uz brīdi aizdomājās, piecēlās kājās un paspēra dažus soļus. Ar to pilnīgi pietika, lai Iļja sataustīto papīra strēmeli izrautu no šaurās dīvāna spraugas un iebāztu kabatā.

– Labi, Hodakovska kungs… Darīsim tā. Neko daudz jūs mums acīmredzot palīdzēt nevarat, bet to kastīti ar visu saturu mēs tomēr gribam dabūt atpakaļ. Jūs taču saprotat, vai ne? Ģimenes lieta un tā visādi.

Iļja iztapīgi māja ar galu. Ko gan citu. Saprata, saprata.

– Protams, mēs varam pieslēgt policiju. Iedot viņiem ierakstu. Atdot viņiem jūs, Hodakovska kungs. Nomotivēt viņus iespējami ātri atrast to jūsu kastīti ar visu tās saturu. Jūs taču noteikti esat dzirdējis, Hodakovska kungs, cik maksā nomotivēt, piemēram, Sazinova kungu?

Protams, to Iļja labi zināja. Būtu viņam bijusi tāda nauda, viņš toreiz nebūtu iesēdies.

– Bet tas viss, Hodakovska kungs, būs ilgi un ķēpīgi, saprotat? Un arī Sazinova kungs nav lēts. Nu, ne tik lēts. Tāpēc visiem vienkāršāk un ērtāk būs, ja jūs pats mums to kasti atnesīsiet atpakaļ…

Iļja mēģināja sākt stāstīt kaut ko par antikvariātu, par interneta izsoli, par cilvēku intereses trūkumu, bet Kaspars Runkus nebija ieinteresēts klausīties. Viņa domas acīm redzami klīda jau kaut kur pilnīgi citur.

– Tas viss ir jūsu problēma, Hodakovska kungs. Pats aiznesāt, pats pārdevāt, pats arī dabūsiet atpakaļ. Kādā veidā – tā ir jūsu darīšana. Gribat – atpērciet, gribat – izmantojiet savas amata metodes. Man pilnīgi vienalga. Bet atnesiet to kastīti ar visu saturu atpakaļ… nu labi, trīs dienu laikā. Un nekrāmējieties ar to visu. Atnesiet atpakaļ precīzi tā, kā tas bija, un…

– Un? – Iļja nespēja noturēties nepajautājis. Zināja, ka nevajag, bet, neko darīt, situācija lika.

– Un, un… Vispār jau jums, Hodakovska kungs, vajadzētu būt pateicīgam, ja ieraksti paliktu pie mums un mēs aizmirstu par jūsu… ciemošanos. Jūs taču zināt mūsu mīļo policiju. Ja viņi īstos mana brāļa kunga slepkavas neatradīs, viņiem var rasties nepārvarama vēlēšanās to visu uzkārt jums. Neticat?

Tam nu gan Iļja ticēja. Tieši tā tas arī notiktu, pilnīgi droši.

– Labi, Hodakovska kungs. Katram cilvēkam vajagot ne tikai pātagu, bet arī burkānu. – Nu jau pretīgais ments ar viņu acīm redzami spēlējās kā kaķis ar peli. – Pātaga mums tā kā būtu. Neatnesīsiet savu kastīti – aiznesīsim attiecīgos videofragmentus uz policiju.

Bet okei, Hodakovska kungs. Būs jums arī burkāns. Atnesīsiet kastīti ar visu saturu – un būs jums desmitnieks. Desmit tūkstoši. Uzreiz. Skaidrā. Desmit tūkstoši eiro. Manuprāt, ļoti laba samaksa par kaut ko, kas antikvariātā maksā gandrīz desmitreiz mazāk…”

***

„Bija skaidrs, ka nelaiķis Runkus bija kaut ko savācis un taisījies to likt lietā. Kur tieši un kā tieši – Iļja bez domāšanas atdotu nieri, lai to uzzinātu. Tas visu atrisinātu.

Kas vēl? Bija skaidrs, ka par šiem Runkus nodomiem bija uzzinājuši pietiekami daudzi ļaudis. Ne jau tikai slepkavu – vai kas nu viņi tādi bija – nosūtītājs, bet arī Iļjas starpnieka klients vai klienti, lai kas viņi visi arī būtu.

Tāpat bija skaidrs, ka kādam vai kādiem pret to bija tik lieli iebildumi, ka viņiem nepietika ar Runkus dokumentu savākšanu. Viņiem vajadzēja, lai arī viņš pats būtu beigts. Pāris stundas agrāk vai vēlāk, bet beigts. Izpildītāji, protams, bija lietišķie ļaudis Mežaparka mājā. Kurš gan cits.

Iļja gan uz mirkli iedomājās – pilnīgi droši viņš to pateikt nevarēja, jo galu galā nebija redzējis, kā mājas un fleškas īpašnieku nogalina. Jā, topošais nelaiķis neizskatījās neko dzīvs, kad viņu iepakoja āra drēbēs un aizstiepa uz mašīnu, – bet kas to varēja zināt? Teorētiski varēja pieņemt, ka kaut kur viņš vēl brītiņu padzīvoja.

Jā, pieņemt varēja visu ko – pat to, ka Mārtiņš Runkus kaut kādā brīnumainā veidā no uzbrucējiem bija atbrīvojies vai varbūt atpircies. Un ka tad jau vēl kaut kādi trešie bija tie, kas sarīkoja uguņošanu un viņu pie kapiem tik demonstratīvi nošāva.

Bet nu nē, dzīvē viss parasti notika daudz vienkāršāk. Turklāt tas viss no Iļjas viedokļa nebija svarīgi. Svarīgs bija kas cits – nevienam no viņiem nebija ne jausmas, ka nelaiķis ir paspējis noslēpt flešku un ka tā ir nonākusi Iļjas rokās. Turklāt ne tikai fleška, bet arī šifra atslēga.

Lietišķie ļaudis no Mežaparka mājas bija savākuši Runkus sagatavotos dokumentus – acīmredzot viņiem un viņu klientiem vajadzēja šķist pietiekami. Cerams… Iļjas starpnieks un viņa klienti bija palikuši tukšā – bet Runkus slepkavībai arī viņiem vajadzēja būt pietiekamam dokumentu neesamības izskaidrojumam.”

***

„Toreiz, septiņpadsmitā gada rudenī, kad šķita, ka Lielā Plāna īstenošanu nekas vairs nevar izjaukt, tika nopietni domāts arī par to, kas būs “CBLV” likvidators. Izvēle pēc ilgāka izvērtējuma un pārdomām krita uz iznireli Mārtiņu – tieši tā Rimēvičs viņu pie sevis vienmēr dēvēja. Salīdzinājumā ar viņu pat Duraša kungs bija īsts godavīrs. Cilvēciņš bija caur un caurēm draņķis, taču tieši tāds arī bija vajadzīgs.

Iznirelis Mārtiņš bija ar ambīcijām, enerģiju un sakariem, ar nepārvaramu kāri uz dārgām, spīdīgām un pupotām lietām, arī politiski labi sakonektēts, taču – kontrolējams. Lai cik visi šīs Runku ģimenītes pārstāvji bija katrs savā veidā slīpi, pastāvēja instrumenti, ar kuriem viņus vajadzības gadījumā varēja paņemt katru pie savas rīkles un norīkot darīt to, kas bija vajadzīgs. Vai nedarīt. Tā vismaz tobrīd šķita, ka pastāvēja.

Un tad, burtiski nedēļu pēc Rimēviča un Duraša sarunas ar iznireli Mārtiņu, kaut kas bija noticis. Viņš bija kļuvis… laikam precīzākais apzīmējums bija – nevaldāms un apmāts vienlaikus. Bija sajūta, ka viņš klausās, bet nedzird un nemaz nevēlas dzirdēt, jo ir aizņemts ar pilnīgi citām, dažus līmeņus augstākām domām un pat uz Centrālās bankas prezidentu, savu gandrīz vai krusttēvu, noraugās kā uz pēcpusei pielipušu pirtsslotas lapu.

Ko tādu, protams, nevarēja paciest – it īpaši ņemot vērā visu, kas bija likts uz kārts. Patiesībā jauki, ka Mārtiņš bija tādas pakāpes iznirelis, kas nespēja noslēpt slēpjamo. Rimēvičam jau bija nostabilizējusies pārliecība, ka Lielo Plānu vajadzēs viegli pamainīt un iznireļa Mārtiņa vietā uz atbildīgo posteni aizbīdīt kādu citu censoni. Līdz noteiktam brīdim tas būtu… nu, ne jau nu pavisam viegli, bet arī ne īpaši sarežģīti.

Un tad… jā, tad pienāca februāris, viss sabruka, un visi iznireļi – ne jau tikai viens pats Mārtiņš un viena pati Runku ģimenīte – no aizturētā, pēcāk arī atstādinātā Centrālās bankas prezidenta panikā aizmuka kā velns no vējluktura… ar vējlukturi… nu, kāda starpība. Papēži vien nozibēja – nezinām, kas tu esi un ko gribi, ja kādreiz arī esam bijuši pazīstami, tad sen, ļoti, ļoti sen.

Vairākus mēnešus Rimēvičs, mēģinot atgūties no gandrīz vai letālā trieciena, varēja tikai noskatīties, kā iznirelis kopā ar savu ģimenīti acīmredzot ir sācis savu patstāvīgo spēli un, iedomādamies, ka intelekta un pieredzes ziņā ir līdzvērtīgs pašam Rimēvičam, mēģina viņa Lielo Plānu pievākt sev. Sev pašam, savai mantkārīgajai ģimenītei un, ļoti iespējams, kādam jaunam patronam.

Visa šī stulbā alkatība beidzās tieši tā, kā tai likumsakarīgi vajadzēja beigties. Pat četri mēneši nepagāja. Vienīgais, kas šai sakarā Rimēviču interesēja, bija – vai tiešām “CBLV” puiši bija izrādījušies nopietnāki, nekā viņš bija iedomājies, un iznireli gluži vienkārši bija “pasūtījuši” citiem par uzskatāmu brīdinājumu.

Bija gan arī otra iespēja – ļoti iespējams, ka šis te Mārtiņš savā stulbumā un aprobežotībā bija pārgājis ceļu kādiem īsti nopietniem cilvēkiem. Ja viens iznirelis bija nopircis no otra iznireļa “Spāru” ierakstus un mēģinājis tos likt lietā, lai pilnīgi droši pats tiktu kārotajā likvidatora amatā vai tajā ieliktu kādu no savas “komandas”, – viss varēja būt…”

***

„Brīnums tiešām notika. Minūtes četrdesmit vēlāk Bebrovskis jau sēdēja Eserkina kabinetā, un viņā jau atkal raudzījās aukstās zivs acis.

– Nu, Vaļģis, kāpēc tāda steiga? Vai kas atgadījies?

Traucoties šurp, Bebrovskis bija izprātojies tā un šitā, taču tā arī nebija izdomājis, ko tieši teikt un kā virzīt sarunu. Acu priekšā stāvēja tikai un vienīgi Ārijas pārmetošā seja.

– Klusējat, Vaļģis, ja? Labi… labi… es tad jums kaut ko pastāstīšu, Vaļģis. Jūs tagad pasēdiet, paklusējiet, bet es jums pastāstīšu…

Pirms kāda laika… ne pārāk liela laika… bija viens centrālās bankas prezidents, kurš bija galīgi zaudējis mēra sajūtu. Uzvedās tā, it kā viņam viss būtu atļauts. Kala lielus plānus.

Bet Dievs… jūsu kristiešu Dievs, Vaļģis… un vispār Dievs nemīl alkatību un lepnību. Cilvēki palīdzēja, un jūsu prezidents saņēma pēc nopelniem. Vai vismaz daļēji.

Taču alkatība ir lipīga. Jūsu prezidents savam plānam bija izvēlējies vienu jaunu cilvēku… stulbu, alkatīgu, iedomīgu jaunu cilvēku. Vēl vairāk, izrādījās, ka šis jaunais cilvēks ir vēl alkatīgāks nekā prezidents.

Jaunais cilvēks vēlējās pievākt visu. Viņš sēdēja šeit man pretī, skatījās manī savām alkatīgajām acīm un runāja man tādas lietas, ko neviens gojs neatļautos runāt. Neviens!

Jūsu prezidents ir slikts cilvēks, bet tieši draudēt viņš nekad neatļāvās! Nekad. Bet šis ben zona… šis palaistuves dēls atļāvās man teikt – man no jums vajag to un to, citādi es ar jums izdarīšu to un to…

Bet tas vēl nebija pats sliktākais. Mēs vienojāmies, mēs norunājām. Mēs, ebreji, daudz ko paciešam, mēs mākam paciest. Bet tad izrādījās, ka šis nelietis vienalga taisās izdarīt to, par ko mēs bijām vienojušies, ka viņš to nedarīs.

Redziet, Vaļģis, nodevēji un meļi ir vissliktākie cilvēki. Viņi reizēm nav tiesīgi dzīvot. Tie, kas par kaut ko vienojas un pēc tam jūs nodod… viņiem nav tiesību dzīvot tālāk. Ne es to izdomāju, tā ir Dieva griba.

Jūs taču saprotat, Vaļģis, par ko es tagad runāju, ja?

Bebrovskis mēmi māja ar galvu. Viņš lieliski saprata.”

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Pamiers valdošajā koalīcijā

Foto13.septembrī – piektdienā, kad bija vērojams pilnmēness, Latvijas valdības vadītājs Krišjānis Kariņš informēja iedzīvotājus, ka ir panākta vienošanās par nākamā gada budžetu. Pirms nedēļas pēc Jaunās konservatīvās partijas prasības valdība uz nedēļu atlika lemšanu par papildu finansējuma novirzīšanu ministriju prioritārajiem pasākumiem.
Lasīt visu...

21

Latvijas Universitāte degpunktā. Un turpmāk?

FotoAp Latvijas Universitāti ir sakurti sārti, un liesmas jau skar tās iekšieni, lai gan šī gada pavasarī nelikās, ka var notikt kaut kas tāds.
Lasīt visu...

6

Par atkritumu krīzi

FotoEsmu atkārtojis N reizes un atkārtošu vēlreiz - cilvēki, domājiet kā nodrošināt sevi ar dzīves pamatelementiem. Tie ir mājvieta, ūdens, pārtika, elektrība, degviela... Esmu par to rakstījis savā prezidenta programmā, sk. "Cilvēks kontrolē pašu galveno". Esmu to izskaidrojis attiecīgajos video 1.daļa un 2.daļa. Atkritumu izvešana ir viens no dzīves pamatelementiem, it sevišķi pilsētā.
Lasīt visu...