Runa sen jau nav par kapu, bet augstprātīgu attieksmi

Mūrniece šodienas paziņojumā sabiedrībai atgādina, ka Valsts prezidents ir viens no valsts simboliem. Šobrīd ir vērojami centieni to diskreditēt, vēršoties pret Vairu Vīķi-Freibergu, uzskata Mūrniece. Saeimas priekšsēdētāja norāda, ka ikviens, kuram parlaments ir uzticējis veikt prezidenta pienākumu, «apzinās, ka tas ir mūža amats – arī formāli beidzoties amata pilnvarām, uz šo cilvēku gulstas liela atbildība un viņš turpina pārstāvēt tautu un valsti». Tiktāl viss skaidrs.

Taču Mūrniece turpina: «Apvainojumi un cieņu aizskarošā retorika, kas šobrīd izskan publiskajā telpā, ir mēģinājums vājināt mūsu valsti. Tas notiek necienīgā veidā – gan pret institūciju, gan cilvēku. Prezidenti ir pelnījuši cieņpilnu attieksmi.»

Izlasot tādus izteikumus Saeimas interneta vietnē, kur šim īpašajam Mūrnieces viedoklim piešķirta centrālā vieta, man tomēr gribētos arī redzēt konkrētus piemērus, kas Saeimas priekšsēdētājai atļāvuši nākt klajā ar tik stingru viedokli. Viņa tomēr nav kundzīte nošmulētā priekšautā savā deviņstāvenes virtuvē, lai pie pannām gānītos par visu, kas vien ienāk prātā.

Noprotams, ka Mūrniece nav spējusi noturēties saistībā ar laikraksta «Diena» aizsākto diskusiju par to, kā bijusī Valsts prezidente Vīķe-Freiberga tikusi pie septiņvietīga kapa Pirmajos Meža kapos, kur «parastajiem» cilvēkiem tādi nav pieejami.

Bijusī prezidente līdz pat šim brīdim nav izjutusi pienākumu nopietni un argumentēti izskaidrot, vai vispār un kā tad tā tikšana pie kapavietas notikusi. Tā vietā viņas profilā sociālajā tīklā «Facebook» vispirms tika publicētas divas dainas, kurās izteiksmīgākā rindiņa ir «bur man buri, skauž man skauģi». Lielai daļai sabiedrības, tajā skaitā citkārt pēc atklātības un taisnīguma prasīgiem žurnālistiem, ar šīm divām dainām bija gana, lai slavētu bijušo prezidenti un lādētu nekauņas žurnālistus, kas uzdrošinās prasīt nopietnu skaidrojumu.

Saprotot, ka atbalsts arvien ir ievērojams, pēc laiciņa bijušās prezidentes profilā parādījās plašāks un emocionālāks ieraksts, kurā viņa arvien neskaidro, kā pie kapa tikusi. Vien noprotams, ka tas primāri ticis domāts nevis pašai, bet pirms 50 gadiem mirušam bērnam. Šis ieraksts ieguvis lielu citu sociālā tīkla lietotāju atbalstu un plaši citēts medijos.

Izdibināt skaidrību, kā tad īsti un cik godīgi pie kapa tikts, neviens cits medijs nav pūlējies.

Acīmredzot nesvarīguma vai baiļu nonākt neslavā dēļ. TV3 ziņas pat atļāvušas bijušajai prezidentei paziņot, ka «mana ticība manas tautas spējām ir iedragāta».

Es par tādām Vīķes-Freibergas atbildēm un izteikumiem esmu mērenā šokā un spiests atzīt, ka arī mana kā viena no diviem miljoniem ticība manas valsts prezidentam ir iedragāta.

Es ne mirkli neapšaubu Vīķes-Freibergas izcilību un nenovērtējamo devumu šai valstij laikā, kad viņa bija prezidente un arī pēc tā. Taču es gribu, lai manas valsts prezidenti nav augstprātīgi likumpārkāpēji, kas drīkst neskaidrot savu rīcību. Būtībā šāda eksprezidentes rīcība ir lielisks piemērs, kā valsts institūcijām komunicēt ar sabiedrību un medijiem. Tā vietā, lai ko izskaidrotu, pietiks ar rindiņu no dainām - «bur man buri, skauž man skauģi».

Pēc būtības gan Vīķe-Freiberga, gan Saeimas priekšsēdētāja Mūrniece ir pateikušas, ka jums te, Latvijā, nebūs nekādas vārda brīvības un tiesību saņemt politiķu skaidrojumus. Lai gan abas droši vien no galvas zina, ka Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 10. pants uzliek valstīm pienākumu neiejaukties tiesību uz vārda brīvību īstenošanā.

Teju pārdesmit gadu senos tiesu prakses apkopojumos ir lasāms, ka Eiropas Cilvēktiesību tiesa (ECT) ir vairākkārt uzsvērusi vārda brīvības nozīmīgo lomu demokrātiskā sabiedrībā, akcentējot, ka «vārda brīvība attiecināma ne tikai uz «informāciju» vai «idejām», kas tiek uztvertas labvēlīgi vai neitrāli, bet arī uz tām, kas apvaino, šokē vai uztrauc valsti vai kādu sabiedrības daļu». Mūrniecei jo īpaši nāktos ņemt vērā tiesas atziņu, ka, vērtējot nepieciešamību ierobežot preses brīvību, lai aizsargātu personas cieņu vai citas tiesības, ir jāņem vērā, ka saskaņā ar ECT praksi politiķiem un varas pārstāvjiem ir jāpieņem lielāka kritika nekā vidusmēra iedzīvotājiem.

Saskaņā ar tiesu praksi «pieļaujamās kritikas robežas attiecībā uz politiķi ir plašākas, nekā kritizējot privātpersonu. Atšķirībā no pēdējā politiķis neizbēgami sevi nostāda katra vārda un rīcības ciešai uzraudzībai gan no žurnālistu, gan plašas sabiedrības puses, un tādēļ viņam ir jābūt ar lielāku tolerances pakāpi».

Pat Latvijas Augstākās tiesas Senāts, atsaukdamies uz ECT praksi, ir atzinis, ka politiķis «neizbēgami un apzināti atklāj sevi gan žurnālistiem, gan sabiedrībai kopumā katra sava vārda un rīcības rūpīgai izpētei, un tādēļ viņam ir jāizrāda lielāka iecietība».

Ņemot vērā visu balagānu ap prezidentes kapu, es ieteiktu trīs lietas.

Pirmkārt, Vīķei-Freibergai ir jāizskaidro sava rīcība un jābeidz iztaisīties par neaizskaramu.

Otrkārt, likumdevējam iespējami steidzami jāatrisina normatīvu caurums, kurā pazudis prezidentu kapu jautājums.

Treškārt, Saeimas priekšsēdētājai Mūrniecei ļoti rūpīgi būtu jāizvēlas, vai ar īpašiem paziņojumiem, cenšoties pagozēties svešas slavas saulē, viņa neapkauno mūsu valsti, neignorē starptautiski nostiprinātas sabiedrības tiesības un nevedina domāt, ka ziņkārīgajiem draud totalitāras valsts režīma pātagas.

* Latvijas Radio Ziņu dienesta korespondents, raksts pārpublicēts no lsm.lv

Novērtē šo rakstu: