Iesaki rakstu: 
Kad slavenajam gruzīnu filozofam Merabam Mamardašvili, kurš vecumā iesaistījās politikā, jautāja: „Nu kā tad tā! Kas tad mums te tagad būs?”, viņš atbildēja: “Visu mūžu esmu nodarbojies ar filozofijas mākslu tikai tamdēļ, lai kļūtu par labāku pilsoni.” Tāpēc dziļi atvainojos visiem tiem, kuri nevar pārdzīvot faktu, ka mākslinieks atļaujas izteikt savu pilsoņa pozīciju.
Līdz šim esmu to darījis tikai soctīklos un tiem piemērotā valodā. Preses konferences neesmu rīkojis, ar savu viedokli nevienam bāzies virsū neesmu. Bet tagad būs savādāk. Jo valstī šobrīd ir pārāk daudz cilvēku, kuri uzskata, ka pastāvošā pārvaldes kārtība neatbilst Latvijas interesēm. Un es viņus šeit pārstāvu. Un, lai kā tas daudziem arī nepatiktu, šo sabiedrības daļu ignorēt ilgi neizdosies. Un mūsu kustība pamazām izies ārpus soctīklu iežogojuma.
Mūsu mērķis (plāns A) ir vēlēšanu kārtības maiņa (ar ko detalizēti var iepazīties mūsu mājas lapā bezpartijam.lv). Protams, ka neviens par mums visticamāk nebalsos, ja būsim tikai viena punkta partija. Taču ,pirms veidosim savu programmu, mēs turpmāk piedāvāsim sabiedrībai apspriešanai dažādas tēmas, arī provokatīvas. Un šis būs viens piemērs.
Skaidrs, ka Latvijas drošības situācijas konteksts 2026. gadā būs izmainījies. Vēl jo vairāk, ja karš Ukrainā būs apstājies un Krievijas “militārais zvērs” būs ieguvis atelpas pauzi. Un, jo tuvāk būs vēlēšanas, jo aktīvāk JV ar partiju karteļa draugiem atkal karinās makaronus sabiedrībai uz ausīm, ka, lūk, - drošības situācija mums nestabila, tāpēc nav īstais brīdis domāt par eksperimentiem un vienīgais garants esam mēs.
Man gan izskatās, ka loģika prasa rīkoties tieši otrādi un sabiedrībai vajadzētu kārtīgi apdomāties un aizdomāties - vai tiešām x stundā paši uzticamākie karavadoņi mums būtu Siliņa, Sprūds un viņu virspavēlnieks?
Ceturtais kara gads iet uz beigām, bet, jūs neticēsiet, pat latviešu mednieku kolektīvi nav saņēmuši nevienu vēstuli par to, kā rīkoties krīzes brīdī. Latvijas profesionālās armijas un Zemessardzes kopējais skaitliskais sastāvs spēs noturēt frontes līniju tikai dažu desmitu kilometru garumā (ja samērojam ar Ukrainas frontes proporcijām). Bet aizsargājamā robeža mums ir 200 km un vairāk.
Pierobežas aprīkošana iespējamam uzbrukumam ir tik katastrofāla tēma, ko labāk nemaz šeit nesākšu. Aizsardzības ministrijas budžets ir slepena informācija, toties nekādi nav iespējams noslepenot pašu armijnieku daudzos jautājumus šai sakarā. Tāpat arī mūsu sabiedrība jau sen sapratusi, ka instrukcijas par to, kā rīkoties x stundā, no pašreizējiem karavadoņiem nekad arī nesagaidīsim un tādu nebūs nekad.
Taču Latvija 2026. gadā, izrādās, nebūs pirmā valsts mūsdienu pasaules vēsturē, kura ir mazskaitlīga, ar nelielu teritoriju un kurai blakus dzīvo agresīvi un neadekvāti kaimiņi. Tāpēc šeit piesaukšu Izraēlu un Singapūru.
Visi zina, ka nav lielāka veiksmes stāsta 20. gadsimtā par Singapūras stāstu. Kad 1965. gadā Lee Kwan Yew pārņēma varu, viņš sāka mazās valsts būvēšanu ar visas sabiedrības militārās iesaistes programmu. Viņa uzdevums bija atrast veidu, lai mazskaitlīga sabiedrība maksimāli efektīvi iesaistītos valsts aizsardzības infrastruktūrā. Viņš sāka ar to, ka pieaicināja 20 virsniekus no Izraēlas, lai viņu vadībā izveidotu jaunu aizsardzības struktūru tīklu, kur katrs sabiedrības loceklis tiešā vai netiešā veidā būtu iesaistīts kopīgajā aizsardzības plānā.
Ar atpakaļejošu datumu, 40 gadus vēlāk, kad Singapūras “pērli” jau apbrīnoja visa pasaule, Lee Kwan Yew atzina, ka sabiedrības “militarizācija”, apmācība un iesaiste aizsardzības projektos ilgtermiņā nospēlēja izšķirošo lomu Singapūras nācijas saliedēšanā un ekonomiskajā uzplaukumā. Jo militārā apmācība un plānošana ir labākais veids, kā jebkuru sabiedrību iemācīt maksimāli cieši sadarboties savā starpā, uzticēties viens otram un pakārtot savas atsevišķās intereses kopējam mērķim.
Vēl labāks piemērs, protams, ir pati Izraēla. Valsts, kas ir četrreiz mazāka par Latviju un kura novietota starp kaimiņiem, kuri dienu un nakti sapņo par Izraēlas iznīcināšanu. Izraēlā (tāpat ka Singapūrā) pats esmu strādājis, kādu laiku pavadījis un varu apliecināt, ka vispārējā karaklausība un meitenes ar automātiem ir tikai redzamā bildes daļa. Šīs valsts pamatu pamats ir militarizētas sabiedrības doktrīna, kuras koncepts tiešā un netiešā veidā ietekmē gan valsts pārvaldi, gan ekonomiku.
Nav iespējams, ka politikā vai augstākajā ierēdniecībā nokļūst cilvēks, kurš nav izgājis cauri armijas filtram. Tas pats attiecas uz privāto biznesu. Visa savstarpējā uzticība un biznesa sakari ir būvēta uz to pašu tīklojumu, kas pārmantots no armijas dienesta laikiem.
Atsevišķs temats ir profesionālās un tehnoloģiju lietošanas iemaņas, kuras armijas izglītību izgājušie pēc tam pārceļ uz valsts pārvaldi un uzņēmējdarbību. Lieki piebilst, ka Izraēlas armijai nav nekāda sakara ar saldafonisku un tupu maršēšanu. Mēs šeit runājam par militāru izglītību, kur fiziskie treniņi savienoti ar jaunāko tehnoloģiju pārvaldīšanu, un galvenie divi mērķi ir - attīstīt savstarpējo sadarbību un spēju patstāvīgi (nevis pēc komandieru pavēles) uzņemties atbildību un meklēt izeju no it kā bezcerīgām situācijām.
Tikai pateicoties sabiedrības militarizācijas konceptam, Izraēla pēdējos gados ir start-up projektu epicentrs visas pasaules mērogā. Arī Silīcija ielejas lielās korporācijas publiski atzinušas, ka visinovatīvākās mātes kompāniju filiāles ir tās, kas atrodas Telavivas apkārtnē. Jo cilvēki tur pielieto Izraēlas militārās mentalitātes uzvedības modeļus - domāt drosmīgi un “ārpus kastes”.
Ļoti iespējams, ka Latvijai 2026. gadā sāksies pavisam jauna situācija. Kad bezbēdīgās vieglprātības laiki būs jāaizmirst un jāatstāj pagātnē. Un pašiem beidzot jāuzņemas atbildība par savas mazās un skaistās zemes drošību. Spēja “izkāpt no kastes” varbūt arī būs vienīgais glābiņš.
Turklāt šeit manis piedāvātais koncepts nav nekāds eksperiments un īstenībā nav nekas pat īpaši oriģināls. Kopš pirmatnējās kopienas laikiem jebkura cilts vai tauta savu dzīvi būvējusi uz viena un tā paša stingrā pamata - uz pašu kaujas spējām pašiem aizstāvēt savu teritoriju. Viss pārējais - pēc tam.
Seko mums 
Šodien nedaudz pastāstīšu par sudrabu. Notiek globāla histērija, tāds kā finanšu pasaules atomsprādziens.
Nesenā intervijā Valdis Birkavs aprakstīja pašreizējo valsts pārvaldes sistēmu kā faktiski pirms 30 gadiem radītu. Daudzas lietas un iestādes ir nokalpojušas savu laiku, pārbarojušās un pārpildījušās. Ir laiks to visu pārskatīt. Un to mēs arī darīsim.
Vai esat kādreiz aizdomājušies, kāpēc daudzi cilvēki, kuri pārkāpj uzticības robežas partnerattiecībās, neizjūt ne mazāko vainas apziņu? Atbilde slēpjas nevis nekaunībā vai amorālismā, bet gan spējā radīt sev un apkārtējiem nevainojamu psiholoģisko konstrukciju. Tas ir stāsts par pašattaisnošanos, sociālo validāciju un mērķtiecīgu realitātes pārrakstīšanu.
Diskusijās par ekonomiku Latvijā bieži tiek apspriests jautājums – kādēļ Latvija ir nabadzīgākā no trim Baltijas valstīm un vai tā varētu/vai tai ir reāli pakāpties uz otro vai pat pirmo vietu?
Ilgi neko nebiju rakstījusi, bet aizķēra… Šobrīd mediji aktīvi reklamē Alvi Hermani, viņa idejas, partiju maiņas… Arī viņš ir ļoti aktīvs sociālajos tīklos, cilvēks, pār kuru ir nākusi apgaismība, ka tālāk vairs nav kur… Kārtējais Saulvedis latviešu – ne Latvijas – tautai! Profils, kurs mani nobloķēja, kad pajautāju, kur viņš bija 20+ gadus… Tas tā, vilks viņu rāvis – to Hermani un viņa mērķus, aizmuguri vai virzītājus! Mediji viņu reklamē, sabiedrībā populāras personas uzsver vajadzību pēc jaunas, spilgtas partijas… Latvijā ar to ir izteikts viss!
Viņnedēļ latvieši dzīvojās pa skatuvēm. Protams, tas viss bija nosacīti, jo darbinātas tika skatuves mākslas problēmas. Latgales pusē ļaudis skatījās uz lielo garu (Gors), kam trūkst naudas, bet galvaspilsētā vēroja monoizrādi par darba devēja un ņēmēja attiecībām. Tā kā abos gadījumos tas ir publiskais finansējums, skatītājam nevajadzētu apmierināties tikai ar priekšnesumu pirmizrādēm un programmiņām.
Par būtisko finanšu pasaulē. Situāciju varētu raksturot kā diezgan dramatisku - procentu likmes ASV saglabājas ļoti augstas, tas žņaudz ekonomiku un daudzu cilvēku maciņus. Ne tikai ASV, jo dolāra sistēma ir globālās finanšu sistēmas mugurkauls.
Tālajos padomijas laikos, studējot vēsturnieku pirmajos kursos, neformālās kursabiedru sarunās spriedām par to, ir vai nav bijis PSRS-Vācijas pakta slepenais pielikums. Tie, kas klausījās Rietumu radiobalsis, nešaubījās par tāda eksistenci, tie, kuri klausījās, bet neieklausījās tur teiktajā, un tie, kas klausījās mazāk vai nemaz, apgalvoja, ka pakta pielikums esot sazvērestības teorijas piekritēju izdomājums. Tikai pamuļķīši ticot šīm naivajām pasaciņām.
Piedāvājums, tātad: Latvija sadalīta 17 vēlēšanu iecirkņos, katrā jāievēlē 5-7 deputāti. Balsojot par individuāliem kandidātiem un nevis partijām, ārpus Rīgas iedzīvotājiem šī metode ir daudz izdevīgāka, jo:
