Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Šodien pie valsts prezidenta notiek svarīga diskusija par sabiedriskajiem medijiem. Apsveicama ideja, lai apstātos, pārdomātu būtiskus jautājumus. Apspriešanai plānotajās tēmās iekļauta "redakcionālā neatkarība un tās praktiskās uzraudzības mehānisms". Šo vārdu savienojumu uztveru ļoti nopietni. Tas tieši un netieši atspoguļo jau ilgāku laiku notiekošās pārmaiņas publiskajā diskusijā un politiķu attieksmē pret sabiedrisko mediju lomu, vēlmi tos politizēt un instrumentalizēt, ierobežojot neatkarību un viedokļu daudzveidību.

Kopš 26. marta Saeimas Cilvēktiesību sabiedrisko lietu komisijas sēdes par jaunajām mediju politikas pamatnostādnēm un 27. marta LR1 raidījuma “Krustpunktā” diskusijas par valsts valodu medijos nav vērts meklēt citus piemērus. Šķiet, līdzās spiedienam uz sabiedriskajiem medijiem veidojas citu profesionālu mediju ierobežošanas plāns. Minētais ilgstoši vērojams politizētu sociālo platformu aktīvistu retorikā un daļā iesniegumu sabiedrisko mediju ombudam.

Par brīvību

Ilgstoša krīze, bailes, neziņa ir pārbaudījusi visu noturību. Bailes par drošību un rūpes par drošību attieksmē pret sabiedriskajiem medijiem pakāpeniski ir pārvērtušās par bailēm no domām, sarežģītām tēmām, pretrunīgām problēmām. Publiskā diskusija par sabiedriskajiem medijiem kļuvusi politizēta un ļoti polarizēta. “Stingrā” attieksme, brīvības ierobežošana, aicinājumi izslēgt vai/un diskriminēt medijus un to informācijas avotus, iespējams, izvēlēti, aizsedzot nespēju risināt nozīmīgus jautājumus. Tad vieglāk norādīt uz kādu vainīgo. Vārda brīvības ierobežojumus šajā kontekstā pamanījusi arī Latvijas PEN valdes priekšsēdētāja. Pārmetumi, ka sabiedriskie mediji nav atrisinājuši problēmas, kas politiskā un amatpersonu līmenī ignorētas gadiem (izglītība, valoda, integrācija, saliedētība, patriotisms, mūsdienīgs mediju regulējums), noveduši pie publiskās diskusijas sašaurināšanās, tās pakļaušanas tikai drošības argumentiem.

Vārda brīvība mediju brīvības un darbības kontekstā tiek saprasta kā līdzeklis patiesības noskaidrošanai, jo patiesība nepieciešama sabiedrībai svarīgu mērķu sasniegšanai (Meckl, 2014). Lai kur meklētu, “redakcionālās neatkarības uzraudzības” (arī kontroles, regulēšanas) ideju un piemēru neesmu atradusi. Brīva un neatkarīga domāšana, brīva tēmu un avotu izvēle, rūpes par profesionālo kvalitāti, profesionālajiem principiem un ētiku definē mūsdienu mediju unikālās funkcijas, privilēģijas, atbildību.

Es runāju par nopietnu risku. Regulārie sitieni sabiedriskajiem medijiem, spēle ar uguni, tos ilgstoši noniecinot, attiecas ne jau uz deklaratīviem principiem pie pārprotamas sivēnu karikatūras nepareizā laikā un vietā. Tie trāpa pa profesionālo identitāti, un tie ir par svarīgākajām vērtībām, tādām kā preses brīvība un mediju neatkarība, žurnālistu profesionālā autonomija. Tie apšauba sabiedrisko mediju leģitīmo lomu – sasniegt dažādas auditorijas, nodrošināt platformu sabiedrības brīvai un daudzveidīgai pašnovērošanai. Mediju efektu kontekstā tas nozīmē arī draudus sabiedrības attīstībai un drošībai, ja vien joprojām skatāmies uz pasauli, kurā profesionālai žurnālistikai ir būtiska nozīme un publisko diskusiju nav aizvietojusi dažādas kvalitātes politiskā komunikācija.

Cilvēki jau tagad baidās runāt ar žurnālistiem, nākt uz sabiedriski politisko raidījumu tiešraidēm. Eksperti atsakās no intervijām, jo nevēlas piedzīvot publiskus pazemojumus par datiem, secinājumiem. Žurnālisti par pašcenzūru runā kā par notikušu faktu un ikdienas problēmu. Ko tas atgādina, ja stāsts nav par krieviju, Ziemeļkoreju? Manuprāt, autoritārismu un demokrātijas sabojāšanu, izmantojot demokrātijas sasniegumus.

Par instrumentalizāciju un politizāciju

Atsevišķos iesniegumos ombudam lasu aicinājumus sodīt par viedokļiem, sekot vienai politizētai līnijai, kurā pamattiesības tiek pārvērstas šauri ideoloģizētos apgalvojumos, bet plurālisms nav svarīgs. Tā ir sabiedrisko un citu profesionālo mediju instrumentalizācija. Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijā (48:17), ignorējot redakcionālās neatkarības principu un demonstrējot atbalstu instrumentalizācijai, tika apspriests, kā viedokļa paušanai “izmantot” sabiedriskos medijus.

Kā piemēru, kurš rosina domāt par redakcionālās neatkarības aizskāruma risku, uzskatu SEPL padomes vēstuli, kas liek veidot atsevišķas vadlīnijas viedokļu rubrikai LSM. Šis solis parāda reakciju uz ilgstošu spiedienu, kad stiprāka kontrole izskatās kā risinājums, atvieglojums. Spēkā esošās sabiedrisko mediju redakcionālās vadlīnijas jau ietver daudzus principus un vērtības, to vidū tiesības publicēt viedokļus, kas kādam šķiet nepieņemami. Šis solis atgādina nesen mūžībā aizgājušā mediju profesora un pētnieka Aināra Dimanta pēdējā grāmatā kritiski minēto, ka Latvijas sabiedrisko mediju neatkarība un attīstība tiek ierobežota, gadiem tos vadot kā valsts uzņēmumus, nevis kā neatkarīgus medijus. Neizprotot mediju būtisko funkciju nodrošināt plurālistisku diskusiju vidi, tiek uzspiests pienākums medijiem sabiedrību “valstiski audzināt” (Dimants, 2022, 285).

Tāpēc ir satraucoši redzēt valsts prezidenta diskusijā tēmu – “redakcionālās neatkarības uzraudzība”. Tas izklausās kā aicinājums regulēt un pārregulēt brīva gaisa plūsmu, ielikt to aiz žoga kā valsts robežu, ik pa laikam raidot brīdinājuma šāvienus un spriežot, kur izvietot nāvējošas mīnas.

Jau tagad sabiedriskie mediji tiek nepārtraukti kontrolēti. Būtu vajadzīgas vairākas rindkopas, lai aprakstītu kārtības un kontroles mehānismus, kas liecina par uzdoto, izpildīto, secināto, pārbaudīto, uzlaboto... Sabiedriskie mediji regulāri uzņemas atbildību par kļūdām un profesionālās ētikas pārkāpumiem. Tos labo, skaidro, meklē pārvarēšanas ceļus, pastāvīgi papildina pašregulācijas normas. Aiz dažām kļūdām un pārkāpumiem izlikties neredzam ārkārtīgi plašo, profesionāli augstvērtīgo un daudzveidīgo saturu, kura veidošanā katru stundu jāpieņem ļoti sarežģīti lēmumi, ir vismaz netaisnīgi.

Es gribētu domāt, ja postpatiesības miglā vēl kaut kas palicis, kam ticēt, tad tā ir mediju neatkarība un vārda brīvība, kuras trauslumu varam ieraudzīt ziņās no Polijas un Slovākijas. Demokrātijas graušanas pirmais mērķis šajās valstīs bija un ir sabiedriskie mediji. Ja to ierobežošana un politizācija Latvijā tiek uzskatīta par pieņemamu, jo “karš un drošība”, kas pateiks, ka tagad satura pamatā liekami kara laika propagandas likumi?

Par valodu

Tas ir ļoti bīstami, ka tiek politizēts tik svarīgs jautājums. Nevis kā stratēģiska politika, bet kā objektivitāti un racionālu diskusiju noliedzoša politizācija, kas izdevīga kādam politiskajam spēkam, nevis sabiedrībai. Kopš sabiedriskie mediji ir iezīmēti kā politiskās cīņas arēna, tie ir nokļuvuši publiski sitamo un vainojamo statusā, jo piedāvā daudzveidīgu saturu vairākās valodās.

Jebkura sabiedrisko mediju un to uzraugošās institūcijas darba politizācija būtu jāuztver ļoti nopietni. To nedrīkst atstāt nepamanītu un neizvērtētu. Vēl bīstamāk ir to akceptēt kā risinājumu. It īpaši, ja zināms, ka latviešu valodas stiprināšanu atbalsta latvieši un nelatvieši. Sabiedriskie mediji jau sen būtu latviski, ja Latvijas sabiedrība nebūtu heterogēna un valodas izslēgšana nenozīmētu ierobežotas iespējas pildīt svarīgu pienākumu – sasniegt, uzrunāt, iekļaut. Bet stingrā pārliecība, ka, piespiežot visiem mainīties konkrētā termiņā, maģiskā veidā izdosies atrisināt ilgstošus mediju lietojuma, uzticēšanās, medijpratības un drošības jautājumus, izskatās pēc pašmaldināšanas (Levine, 2014).

Kas tik nav dzirdēts! Sabiedriskie mediji vainojami pie divkopienu valsts izveidošanas un uzturēšanas, divām pilsoņu ikdienā lietotām valodām. Tie ir nievājami, jo paši nav aizslēgušies, izslēgušies, ka pilda likumu, ka neizdara neiespējamo un nejūtas par visu vainīgi. Tā tiek veidots naidīgo mediju efekts (Fridman, 2017), kas radīs pretsitienu kārtējā krīzē.

Vienlaikus nav prasīta atbildība tiem, kas Nacionālās drošības koncepcijā ielika datumu un mērķi, par kura izpildi no citiem tiek prasīti ātri un efektīvi risinājumi. Nedrošība par tālāko un sabiedrisko mediju valstiskošana vājina mediju lomu. Bet mediji nevar pastāvēt, ja neveido ilgstošas attiecības ar auditorijām.

Par vardarbību (ne)normālo

Daļa no stāsta par spiedienu ir ikdienas vardarbība pret žurnālistiem. Mazliet garlaicīga, daļēji normalizēta. Reāls veselīgas mediju vides risks.

Varam nopūsties, kad, pieķerts un iztaujāts (viedokļu daudzveidības vārdā), viens no pastāvīgajiem uzbrucējiem, pieprasītājiem atlaist, sodīt žurnālistus nošļupst: “Tie ir vienkārši rupji vārdi.” Varam pabrīnīties, kā vēl viens tēls pievienojas lokālo sociālo vietņu vīrišķības koda definētāju bariņam, kur pietrūkst izglītības, krietnuma un nav ne miņas no atbildīguma, kas no visiem tiek cieši pieprasīts. Bet politizētajiem aktīvistiem ir pārpārēm resursu vajāšanai, vainošanai, diskriminācijai.

To nepietrūkst “publicistam” vai viņa partneriem, kam paniski bail no gudrām un veiksmīgām sievietēm, no jebkura, kas ar to, ka vēl elpo un strādā, aizskar pašapziņu un tā apdraud šauro, sen iekopto ļaunuma barotni. Tad mierīgi var jebkuru ministri nosaukt par stulbeni, žurnālisti par kuci... Tāda tā “drosme”, atvainojiet, gļēvulība!

Visi ceram, ka policija atradīs baiso nelieti un bērnu mātes slepkavu Leonu Rusiņu. Vienlaikus pieļaujam, ka sabiedrības noskaņojumu cenšas ietekmēt vietējās tīmekļa kloākas leons rusiņš, pat vairāki, veidojot pulciņu, kas virpina ko nu kurš – zīmuļus, datoru taustiņus, video “Tiktok”. Tas nekas, ka aiz muguras velkas krimināllietu sliede, ilga vajātāja pieredze un notiesājošs spriedums. Tas nekas, ka diskusijas vietā ir sadistiska tīksmināšanās par citu ciešanām, bet komunikācijas paņēmienos Kremļa dezinformācijas tehnikas atpazīstamas kā mācību materiālā.

Beidziet stāstīt, ka tā ir mediju kritika vai sabiedrības attieksme! Ja tā – definējiet kritērijus un parūpējieties par argumentu kvalitāti! Kad sabiedrībai pajautā par sabiedrisko mediju ētikas vērtībām, atbalsts viedokļu daudzveidībai ir milzīgs, vārda brīvībai – vēl lielāks, bet barga žurnālistu sodīšana netiek uzskatīta par vēlamu risinājumu. Lielākā daļa (gandrīz 87%) Latvijas iedzīvotāju uzskata, ka medijiem jānodrošina satura daudzveidība un jāatspoguļo dažādi fakti un viedokļi, pat ja daļai sabiedrības tie ir nepieņemami, piemēram, par vēlēšanām, etniskajām attiecībām, vakcināciju, karu, pieminekļu nojaukšanu. Šie dati reizēm palīdz saglabāt skaidru galvu.

Varam lietot akadēmisku terminu un sacīt, ka tas ir kibermobings, bet es teikšu tieši: tā ir nepārtraukta vardarbība pret sabiedrisko un citu profesionālo mediju darbiniekiem, naidīgums un ļaunums, kas tiek politiski darbināts un atbalstīts. Neesmu pamanījusi, ka kaut viens politiķis, kas tiecas pēc popularitātes vai vienkārši cenšas definēt savas idejas, to būtu nosodījis, aizstāvējis, meklējis risinājumu. Var jau saprast. Kad vērsu uzmanību uz vardarbību pret žurnālistiem, pati kļuvu par tīmekļa agresoru uzbrukumu mērķi. Tas pats notika ar Ingu Spriņģi, kas mazliet pakustināja pūzni, kas darbojas pēc vārtrūmes bandas metodēm un ar publisku linčotāju pārliecību.

Par cenzūru 

Savā darbā līdzās ļoti svarīgiem jautājumiem par sabiedrības un mediju kultūru, par kvalitāti, stereotipiem pēc daļas no iesniegumiem divu gadu laikā kā argumentu mediju brīvības un daudzveidības ierobežošanai vēroju politizētu atbalstu cenzūrai. Esmu tikusi aicināta momentā atlaist žurnālistus un redakciju vadītājus, cik vien iespējams smagi sodīt, nepārtraukti kontrolēt un apklusināt. Kļūdas atzīšana, atvainošanās un labošana politizētu aktīvistu skatījumā nav nekas, apliecinot izpratnes, cieņas un labvēlības trūkumu publiskajā diskusijā.

Kad uzdevu redakcijai kāda naidīga iesniedzēja kārtējo jautājumu par ēterā izskanējušu viedokli, e-pastā atnāca atbilde: “Klau, vai tu nesāc padoties spiedienam? Tur nekā tāda nav!” Tas bija kā svaiga gaisa malks.

Dažbrīd esmu jutusi bailes – ja nu politizētiem aktīvistiem izdosies... Vajāšana visās ierīcēs, spiediens, publiska ņirgāšanās, dažādas provokācijas, centieni diskriminēt, ja esmu izvēlējusies meklēt tiesisko aizsardzību vai aizstāvēt žurnālistus pret tīmekļa vardarbību, ir nepārtraukti. Viņi jebkuru vēlētos padarīt par cenzoru! Nē, neizdosies! Negrasos būt ērta – ne sabiedrisko mediju kolēģiem, ne tiem, kas izmanto varas attiecības, lai ietekmētu. Tad jau laikus veidojiet Sabiedrisko lietu ministriju un meklējiet tādu kā Ulmaņa laiku Bērziņš vai Blaus1!

Vēlreiz – par brīvību

Sabiedriskie mediji ir daļa no Latvijas kultūras. Tāpat kā Dziesmu un deju svētki, kā Latvijas kino un teātris, Nacionālā bibliotēka, muzeji, arhīvi, valoda, dažādas valodas...

Klausoties dažos deputātos un politiķos, es domāju: kāpēc ilgstoši tiek pieļauta ierobežojoša un uzbrūkoša saruna par mediju brīvību?

Es domāju, tādu brīvību, par kuru runāja Jesaja Berlins (2014), kad rakstīja, ka brīvību raksturo šķēršļu neesamība iespējamās izvēles un rīcības ceļā. “Šāda brīvība nav atkarīga no tā, vai cilvēks vēlas staigāt, bet no tā, cik durvju ir viņa ceļā, cik plaši tās ir atvērtas. Brīvība ir izdevība darboties, nevis pati rīcība, tā ir rīcības iespēja,” raksta Berlins.

Vai esam gatavi noskatīties, ka Latvijas mediju brīvības iespēju durvis lēnām tiek aizvērtas?

Atsauces un avoti:

Berlins, J. (2014). Četras esejas par brīvību. “Sorosa fonds – Latvija”.

Dimants, A. (2022). Latvijas prese 200 gados: no “Latvieši Avīzēm” līdz digitālo mediju laikmetam. Latvijas Mediji.

Feldman, L. (2017). The Hostile Media Effect. The Oxford Handbook of Political Communication. 10.1093/oxfordhb/9780199793471.013.011_update_001

Latvijas Vēstnesis, 189., 29.09.2023. Par Nacionālās drošības koncepcijas apstiprināšanu. https://likumi.lv/ta/id/345911-par-nacionalas-drosibas-koncepcijas-apstiprinasanu

Levine, T. R. (2014). Truth-Default Theory (TDT): A Theory of Human Deception and Deception Detection. Journal of Language and Social Psychology, 33(4), 378–392. https://doi.org/10.1177/0261927X14535916

Meckl, M. (2014). Freedom of the Press: two concepts. Rannsóknir í félagsvísindum XV. Erindi flutt á ráðstefnu í október 2014 Reykjavík: Félagsvísindastofnun Háskóla Íslands. ISBN: 978-9935-424-18-1.

1 Alfreds Jēkabs Bērziņš (1.04.1937.–19.06.1940.), kā arī Pēteris Blaus (20.06.1940.–21.07.1940.) bija Latvijas Republikas sabiedrisko lietu ministrs, atbildīgs par propagandas veidošanu un publicēšanu.

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

12

Aicinājums Saeimai un Ministru kabinetam, īpaši "Jaunās vienotības" politiķiem atteikties no saviem valsts valodas politikas sagraušanas plāniem

Foto2024. gada 10. jūlijā Ministru kabineta tīmekļa vietnē ievietots tiesību akta projekts, kas paredz reorganizēt Latviešu valodas aģentūru, samazinot tās pārvaldes uzdevumus un lielāko daļu tās funkciju nododot citai valsts pārvaldes iestādei[1]. Uzskatām to par tuvredzību gan no zinātniskā, gan politiskā skatpunkta.
Lasīt visu...

21

Visi metas glābt grimstošo Citskovski, bet tas nesaprot pamesto glābšanas riņķi un kož rokā, kura viņu velk ārā no ūdens

FotoValdība un augstākā ierēdniecība kopīgiem spēkiem bija izdomājušas veidu, kādā paglābt no kriminālatbildības Valsts kancelejas direktoru Jāni Citskovski, taču tas no pamestā glābšanas riņķa ir atteicies, palīdzīgās rokas padošanu "juridiskajā jūrā" grimstošajam slīcējam nodēvējot par "pazemojošu".
Lasīt visu...

21

Latvijā vēl aizvien attiecībā pret citādi domājošiem tiek pielietotas represijas

FotoAivars Lembergs no Latvijas Centrālās vēlēšanu komisijas (turpmāk - CVK) ir saņēmis atvainošanās vēstuli.
Lasīt visu...

18

Diemžēl man, laimīgajam budžeta iestādes darbiniekam, atvaļinājumā jau atkal nākas izrādīties šajos nicināmajos sociālajos tīklos

FotoManu sociālo tīklu joslu vakar aizpildīja briesmīgi kadri no sabombardētās Ukrainas slimnīcas. Es arī tādus pavairoju. Kādreizējā kolēģe, režisore un producente Žaklīna Cinovska savā "Facebook" laika joslā zem sirdi plosošajām fotogrāfijām bija ierakstījusi tikai vienu teikumu: "Kur ir Dievs?"
Lasīt visu...

18

Arī Latvija ir atbildīga par krievijas raķešu triecienu

Foto2024. gada 8. jūlijā kārtējā necilvēcīgā krievijas raķešu trieciena rezultātā cieta Okhmatdyt bērnu slimnīca Kijivā – viena no svarīgākajām ne tikai Ukrainā, bet arī visā Eiropā. Tas ir kārtējais krievu okupantu kara noziegums pret ukraiņu tautu. Zem gruvešiem joprojām aprakti daudzi ārsti, māsiņas, sanitāri un mazie pacienti.
Lasīt visu...

21

Vai patiesi tiks likvidēts arī Valsts valodas centrs?

Foto“Man jau pērnajā rudenī lika saprast, ka turpinājuma nebūs,” teic Valsts valodas centra direktors Māris Baltiņš, komentēdams savu atlaišanu no darba, kas notiks šā gada 29. septembrī. To “lika saprast” Tieslietu ministrija.
Lasīt visu...

21

Atklāta vēstule māksliniekam Agrim Liepiņam

FotoGodājamais Liepiņa kungs! Domāju, ka ne tikai man, bet arī daudziem gan mūsu novadā, gan citur Latvijā, ziņa, ka plānojat nojaukt Jūsu izloloto Uldevena senlatviešu pili Lielvārdē, bija nepatīkams pārsteigums.
Lasīt visu...

3

Ievērtējiet – tagad es esmu viedās administrācijas ministre un nekad neesmu dzīvojusi tik labi kā tagad!

FotoLatvijas daba ir mūsu bagātība, kas cauri gadsimtiem veidojusi mūs par zemi, kurā dzīvojam šodien. Mūsu senči, prasmīgi izmantojot dabas resursus, ir uzkrājuši kapitālu un radījuši pievienoto vērtību, būvējot Latviju par labklājības valsti. Kaut arī mums daudz vēl ir ko darīt cilvēku dzīves līmeņa celšanā, jāatzīst, ka nekad neesam dzīvojuši tik labi kā tagad.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Golubeva – tautas bojāejas vētrasputns

Varas bļodlaižas medijos izvilkuši no politiskās mēslaines latviskoto krievu lesbieti Mariju Golubevu. Bābiešu mīlestības priesteriene savulaik pabijusi iekšlietu ministra tronī. Tolaik...

Foto

Rezultātu nav tāpēc, ka nav mērķu un atbildīgo, – vai tas dzelzceļš, mangāns, tiesas vai ugunsgrēki...

Ziņa, ka mangāna rūdai uz Latvijas dzelzceļiem ir pienākušas beigas,...

Foto

Kas tas par ekonomiski pamatotu projektu, kura dēļ jālien parādos un jāceļ nodokļi?

Vai satiksmes ministrs ir izvērtējis un iesniedzis visas alternatīvas Rail Baltica sakarā? Manuprāt,...

Foto

Vasaļa psiholoģiskā projekcija

Cilvēkiem, reizēm veselām ļaužu grupām, ir grūti pieņemt pašcieņu traumējošus faktus. Tad ieslēdzas psiholoģiskā aizsardzība. Viens no mehānismiem ir psiholoģiskā projekcija, kad savas negatīvās...

Foto

Džordža Orvela stāsts par „Jauno Vienotību”

Orvela domas attiecas arī uz mūsdienu korumpēto partiju „Jaunā Vienotība”, kas ilgstoši vada valdību. Tāpat kā "Dzīvnieku fermā”, kur sākotnējie...

Foto

Kurš šitiem mērkaķiem iedeva granātu?

Ar Rail Baltica sarunas turpinās pa riņķi. Faktiski politiķi mēģina kaut kur nogrūst atbildību, kaut atbildīgo loks jau turpat ir - viņi paši....

Foto

Izlaupīts ražošanas uzņēmums. Seši gadi pēc uzbrukuma

2024.gada 19.jūlījā iestāsies melnā jubileja. Seši gadi pēc ekonomiskā un reideriskā uzbrukuma ražošanas uzņēmumam Ventspils ielā 63 b, Rīga....

Foto

Lūgums izvērtēt iespējamu nodokļu maksātāju līdzekļu izšķērdēšanu Jēkabpils novada attīstības pārvaldē

Lūgums izvērtēt iespējamu nodokļu maksātāju līdzekļu izšķērdēšanu Jēkabpils novada attīstības pārvaldē: domes izveidots birojs, iepirkumu...

Foto

„Rail Baltica” projekts - deputātus sāk pārņemt panika

Rail Baltica projekts - deputātus sāk pārņemt panika. Tā varētu raksturot Saeimas Publisko izdevumu un revīzijas komisijas trešdienas sēdes...

Foto

Kā tikt galā ar „Rail Baltica” projekta septiņkārtīgo sadārdzinājumu un naudas trūkumu?

Ģeniāla doma - sadārdzināt vēl vairāk. „Rail Baltica” gadījumā tas nozīmē aizņemties naudu uz...

Foto

Likumprojekta nepārprotamības aritmētika

Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētājs aicina parlamentāriešus ātrāk izskatīt trešajā lasījumā grozījumus Civilprocesa likuma 594.pantā, jau tagad, 20. jūnijā, pirms Jāņiem....

Foto

Lai nodrošinātu igauņiem vilcienu uz Eiropu, latviešiem pamatīgi jāceļ nodokļi?

Pēc gadiem divdesmit igauņi, baudot poļu alu, pa vilciena logiem vēros jostas savilkušos latviešus sērīgi raugāmies...

Foto

"Rail Baltica" projekts kā aklās zarnas izgriešana caur papēdi

“Pašlaik nav kārtīga saimnieka “Rail Baltica” īstenošanai”, “Valdība nav iestāde, kas apmaksā rēķinus”, “Premjere Siliņa parāda nostāju...

Foto

Vairums mikroģeneratoru īpašnieku būs spiesti pāriet uz dinamiskās enerģijas uzglabāšanas sistēmām

Apritējis vairāk nekā mēnesis, kopš ieviesta jaunā elektroenerģijas neto norēķinu sistēma un mājsaimniecībās uzstādīto mikroģeneratoru...

Foto

Vai bēdīgi slavenais Raimonds Lejnieks – Puķe mēģina apkrāpt tautu?

Ja pēdējos gados mēs esam uzmanīgi sekojuši līdzi gan politikai, gan masu mediju ziņām, tad mums...