Iesaki rakstu: 
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Krievzemē klīst sāga, ka karātavu putnam auss nogriezta, jo atbilstoši vahabītu ticējumiem eņģeļi pēc nāves ļautiņu aiz ausīm vai deguna ievelk paradīzē. Tāpēc, zaudējot šīs ķermeņa daļas, “svētais moceklis” aizsaulē var palikt bez ilgotajām hūrijām. Noķertie tadžiki gan pēc reliģiskiem fanātiķiem neizskatās, un oficiālais islāms vahabītu reliģisko traktējumu uzskata par māņticību.
Tikmēr, ja likuma pārstāvji savā darbībā pieļauj nesodītu patvarību, tad ar ko viņi atšķiras no teroristiem? Tiem, kas iebilst, iesaku iedomāties sevi aptrakuša menta rokās, kad nelīdz frāze: “A mani par ko?!” Stāsta, ka Sadams Huseins savus pretiniekus esot šādi apgraizījis.
Protams, ja Krievijā legalizēs ausu griešanu, aizturot noziedzniekus, tad no likuma viedokļa viss būs čikiniekā. Pašreiz redzam, ka kaimiņzeme dzīvo nevis pēc likuma pantiem, bet “po poņaķijam”. Tiesa, krievu kultūrā taisnīgums vienmēr ir stādīts augstāk par likumību. Diemžēl taisnīgums ir subjektīvs jēdziens, bieži katra indivīda izpratnē citāds.
Es stipri šaubos, ka Putina varas vertikāles apstākļos specvienības kaujinieks atļautos atklāti uzfilmēt un publiskot izrēķināšanos. Manuprāt, tas tika izdarīts ar nodomu un pēc pavēles no augšas. Atcerieties Putina draudošo solījumu pēc slaktiņa koncertzālē: sodīt visus, kas aiz tā stāvēja, lai KAS VIŅI NEBŪTU. Tagad, ja pasaulē atradīs kādu pazīstamu pēkšņi nogalinātu augstu amatpersonu vai citu darboni ar nogrieztu ausi, – visiem būs skaidrs, kas to izdarījis un kāpēc.
Seko mums 
Mans draugs, šodien es centīšos kaut cik korekti ieskatīties dažās personībās un idejās, kas ne tikai virmo ap mums, bet arī mūs formē. Šīs idejas nav abstrakti koncepti — tās noteiks, vai valsts ambīcija dubultot ekonomiku kļūs par rīcību vai paliks tikai retorikā. Kādi cilvēki — tāda valsts. Kādas personības — tādi rezultāti.
Manā sirdī ir nemiers. Tāds, kas rodas nevis no pasaules trokšņiem vai politiskiem strīdiem, bet gan no Dvēseles klusuma, kur Svētais Gars elpo un jautā: "Vai tu klusēsi, kad netaisnība kļūst par normu?"
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas reģionālās attīstības jautājumi vienmēr ir bijuši politiķu un valsts pārvaldes darba kārtībā. Uz tiem lūkojas gan no pašvaldības, valsts vai Eiropas Savienības perspektīvas, to politikas īstenošanā piemēro dažādas pieejas un principus. Taču tam visam pamatā ir vienkārša patiesība, kas nereti tiek piemirsta - līdzsvarota reģionu attīstība ir nepieciešama, lai radītu iespējas cilvēkiem dzīvot labi tur, kur viņi paši vēlas, nevis tur, kur dzīve spiež pārcelties. Tā nozīmē sakārtotu vidi, pieejamus pakalpojumus, darba iespējas un drošu nākotni tepat, savā dzimtajā vietā.
Vai Latvijas sabiedrība neredz, kā „Latvijas sabiedriskais medijs” bieži izmanto to pašu, ko izmanto krievijas propaganda? Mēs Latvijā cieņpilni vienmēr esam izturējušies pret jebkuras armijas karavīru kapiem. Jūs redzēsiet Bauskā Napaleona karavīru kapus, Cēsīs - turku karavīru kapus, kā arī visā Latvijā - krievu karavīru kapus. Mēs viņus nepostām, viņi visi ir saglabājušies.
Vai pusbeigtam zirgam nav vienalga kam līdzināsies Zaļā kursa remonts 2030. gadā: neliels komentārs par Edvarda Kušnera pausto "Neatkarīgajai":
Latvijas politiskajā telpā bieži dzirdams arguments: “Attīstītajās valstīs ministri pelna vairāk – arī mums tas pienākas.” Šis salīdzinājums tiek piesaukts kā aksioma, kā bezierunu attaisnojums augstāka atalgojuma pieprasījumiem. Taču šī retorika ir selektīva, apzināti ignorējot tos elementus, kas patiesi padara šīs valstis attīstītas – atbildību, caurspīdību, sabiedrisko uzticību un rezultātus.
Dīvainā Latvija. Zeme, kur iegulda (pagaidām gan vairāk sapņo un šķērdējas ar naudu) miljardus, lai kaut kad tālā nākotnē, tā ap 2035. gadu, dotu iespēju 3 miljoniem pasažieru pārvietoties pa "RailBaltica", bet neatrod dažus miljonus gadā, lai savlaicīgi veiktu elektrotīklu remontus, kas radītu iespēju droši pārvadāt 19 miljonus pasažieru katru gadu. Pērk jaunus vilcienus par simtiem miljonu eiro, bet ekonomē uz dzelzceļa infrastruktūras uzturēšanu.
Nezinu, ko jūs domājat, bet man personīgi ir diezgan slikti ar airBaltic ziņām. Tāpēc es aicinu Eiropas Savienību iejaukties situācijā ar Latvijas aviokompāniju, jo Latvijas Republikas valdība acīmredzot ir pilnīgi nespējīga pati sakārtot situāciju.