Saistībā ar Zolitūdes traģēdiju runā par „bezcerību” būvinženieru izglītības kvalitātē

Pēc viņas domām, standarta situāciju iemācīšana ir ceļš uz nekurieni un regresu. “Inženiertehniskā domāšana mums laižas aizvien zemāk, tāpēc ka jaunieši tagad nāk iekšā un raksturojas ar tādu algoritmisko domāšanu: tikai precīzi šo paņemam, to ieliekam iekšā, solis pa labi, solis pa kreisi ir bezdibenis. Bet mums ir katastrofāls kontaktstundu trūkums profesionālajos priekšmetos,” atgādinot, ka šis jautājums jau pārrunāts Būvinženieru savienības kongresā, pauda Gaile.

Profesore uzsvēra, ka universitātē ir viena programma ar nosaukumu „būvinženieris”, kam „apakšā” ir dažādas specialitātes, un rezultātā projektētājiem ir ārkārtīgi maz stundu gan būvmehānikā, gan materiālu pretestībā, gan būvkonstrukcijās. Līdz ar to zināšanas šajos priekšmetos paliek virspusējas, lai gan vēlāk darba praksē bieži vien ir nepieciešamas padziļinātas zināšanas tieši šajās jomās.

Tāpat kā trūkumu Gaile norādīja to, ka studenti drīkst neizvēlēties grūtākos priekšmetus, neizvēlēties specializāciju būvkonstrukcijās, kādus speciālos kursus būvkonstrukcijās, bet pēc tam mierīgi strādā par būvkonstruktoriem bez jebkādām problēmām. Pēc viņas domām, tas ir pilnīgs absurds. “Es pat nezinu, no kura gala tur kaut ko var ietekmē vai risināt,” neslēpa profesore.

Pēc viņas pārliecības, datorprogrammu akla pielietošana būvprojektēšanā ir jauno laiku risks. Par konkrētu datorprogrammu mācīšanu un izmantošanu kritiski izteicās arī Lavendelis, uzsverot, ka pats savā praksē nekad nepaļautos tikai uz datorprogrammas aprēķiniem, bet par rezultātu pārliecinātos, pats “ar roku” veicot aprēķinus.

“Paskatījos studiju programmās, cik ir priekšmetu ar nosaukumu „mehānika”. Izrādās – aptuveni 50. Tas nozīmē, ka 50 priekšmetos tiek apskatītas standartsituācijas, bet kopēja priekšstata nav. Ja man iemāca standartsituāciju, es ārpus šīs situācijas neprotu domāt. Atgriežoties pie Zolitūdes traģēdijas iespējamiem iemesliem, tad neviens no tiem nav standarta situācija. Un tur jau tās ziepes sākas,” uzskata Lavendelis.

Gaile arī uzsvēra Būvinženieru savienības atbildību projektētāju izglītības kvalitātes celšanā. Viņa norādīja uz Lietuvas kolēģu pieredzi, kuri prasības un zināšanu “latiņu” saviem būvinženieriem paceļ caur sertifikāciju. “Lietuvas kolēģi ir izdarījuši tā – pie sertificēšanās viņi nepielaiž tos, kam nav noteikts skaits kredītpunktu projektētājam vajadzīgajos priekšmetos, bet vajag šos kredītpunktus pacelt. Viņiem abas augstskolas – Kauņas un Viļņas universitātes, kurās ir būvniecības programmas - šādā veidā konkurē uz augšu, piemēram, šīs sertifikācijas dēļ Kauņai bija jāpaceļ uz augšu vairāki projektēšanas priekšmeti, būvmehānika utt. Bet mēs ar Lauksaimniecības universitāti rotējam uz leju, jo, kā dzirdējāt, viņi ar lepnumu ir paziņojuši, ka viņiem arī tagad ir viengadīga maģistratūra. Kolosāli! Viņi tiekot ar to galā!” par izglītības kvalitāti Latvijā ironizēja Gaile.

Tāpat profesore norādīja uz vidusskolas beidzēju ārkārtīgi zemo zināšanu līmeni. “Ar katru gadu paliek bēdīgāk. Te ir jāuzņemas kaut kāds risinājums. Viens ir iestājeksāmeni, kas tuvākajā nākotnē netiks ieviesti. Otrs ir profesijas prestižs. Ar profesijas prestižu mums ir ārkārtīgi dramatiska situācija. Kāpēc lai spožākie prāti nāktu mācīties? Nav nekādas lokomotīves, nekādu vadošu, jauniešus iedvesmojošu personību. Viss ir tikai slikti un briesmīgi, visi ir tikai krāpnieki, meļi un zagļi. Atnāk parasti tie, kam ģimenē ir kaut kāds sakars ar šo nozari,” novērojusi Gaile.

Novērtē šo rakstu: