Sāk interesēt jautājums — kāds būs Rinkēviča prezidentūras ceturtais gads?

Prezidenta loma Latvijā ir Satversmē visai nekonkrēti definēta, un tas ir labi, jo katrs prezidents mums ir varējis piepildīt savu termiņu ar savu saturu vismaz četru gadu garumā atkarībā no tā, kādi lielie jautājumi tobrīd bijuši risināmi.

Vaira Vīķe–Freiberga bija ļoti aktīva ārpolitikā, jo tas bija periods, kad mēs pabeidzām iestāšanās procesu Eiropas Savienībā un NATO — mūsu integrācija starptautiskajās organizācijās bija neapšaubāma prioritāte, ar ko viņa labi tika galā, savukārt iekšpolitikā viņas prezidentūra nebija tik sekmīga.

Andris Bērziņš, būdams ekonomists, tika ievēlēts par prezidentu ekonomiskās krīzes laikā, kur viņa mierīgā, neuzkrītošā vadība neapšaubāmi palīdzēja, tāpat 2014. gadā viņa ārpolitiskais darbs ar Vidusāzijas un Kaukāza postsovjetiskajām valstīm, kuru līderu mentalitāte viņam saprotama no padomju laikiem, jānovērtē ar plusa zīmi, un kur nu vēl pareizā reakcija pēc Zolitūdes “Maximas” sagrūšanas, pretstatā citām amatpersonām attiecoties pret to kā pret milzīga skaita neaizsargātu cilvēku slepkavību.

Starp citu, ir arī gadījumi, kad prezidents uzreiz atklāti iezīmē sava darba virstēmu, kas viņam pašam tuva, bet darba gaitā pilnībā tajā izgāžas, — tā ir noticis ar Egila Levita pieteikto tiesiskuma tēmu, kas tieši viņa prezidentūras gados progresa vietā piedzīvojusi fundamentālu atpakaļslīdēšanu uz postpadomju nelikumību un korupcijas pusi.

Tagad, ritot jau otrajam Edgara Rinkēviča amata gadam, joprojām nav redzama viņa prezidentūras virstēma. Būdams pieredzējis ierēdnis un vēlētais politiķis dažāda līmeņa amatos, viņš nolēmis būt par “visas tautas prezidentu”, un patlaban izdodas. Tomēr tā nav politikas esence — fotografēties ar visiem pēc kārtas, izteikties kodolīgi un dažreiz ar humoru, noturēt sanāksmes un tikšanās ar iepriekš neredzētu intensitāti, apbraukāt visus novadus un vajadzīgās ārvalstis vēl nenozīmē, ka šim dabiskajam procesam ir kāda reālā būtība.

Prezidents var paļauties uz savu lielo diplomātiskā un politiskā darba pieredzi, atrisinot jautājumus, kurus pašu valsts iekārta vien ir radījusi — te jāmin uzraugošo iestāžu un prokuratūras bezgalīgā riebšana robežas izbūvei, Sanitas Uplejas–Jegermanes demonstratīvā iešana prom no SEPLP, kā arī Evikas Siliņas nominēšana premjeres amatam, uz kuras tagadējā fona Krišjāņa Kariņa iepriekšējā premjerēšana sāk izskatīties pēc pārpratuma. Taču prezidentam nevajadzētu primāri nodarboties ar mazāk saprātīgu amatpersonu sadarītā izsmelšanu. Tas var būt viens no darba elementiem, ja reiz vajag, bet ne prezidentūras primārais saturs.

Vairākas reizes novērojot Rinkēviču dažādās situācijās ārpus obligātajām preses konferencēm un uzdodot pa kādam jautājumam, redzams — viņš pa īstam izbauda tikšanos ar pēc iespējas dažādākiem cilvēkiem. Var izdarīt zināmu secinājumu, ka iepriekšējos padsmit gadus ārlietu ministra amatā dominējošā oficiālo vizīšu, sammitu, konferenču sterilā vide ar bezgalīgajiem protokola pasākumiem viņam tagad liek priecāties par iespēju satikt reālos cilvēkus no visdažādākajām vidēm.

Uz robežas Rinkēvičs demonstrē, ka prot atrast kopīgu valodu ne tikai ar zemessargiem (kas viņam pakļauti kā Bruņoto spēku virspavēlniekam), bet arī robežsargiem, kuri viņam nekā nav pakļauti. Uz atsevišķu aprindu gaidām, ka viņš iebildīs sabiedrisko mediju ieplānotajai pārejai uz valsts valodu, prezidents neatsaucas — tā vietā apmeklē Lībiešu svētkus un vasaras skolu, lai dotu signālu, par kuras tautas nākotni Latvijā viņš iestājas, utt.

Attiecībā uz savu pārvēlēšanu otrajam termiņam tādi prezidenti kā Zatlers, Vējonis, Levits paļāvās uz faktu, ka viņus vēl Saeima, un zaudēja: saspēlējoties ar politisko šķiru kopumā, viņi neredzēja, ka Saeimas deputāti tomēr beigu beigās spiesti strādāt ne Rīgas pils, bet gan sava elektorāta virzienā, ja grib paši tikt pārvēlēti. Gunta Ulmaņa un Vīķes–Freibergas piemēri parādījuši, ka prezidenta autoritāte sabiedrības vairākuma acīs pirmā termiņa laikā drīzāk dos garantiju pārvēlēšanai uz otro, jo deputātam ir loģiskāk nobalsot par tobrīd populāra prezidenta pārvēlēšanu nekā skaidroties ar vēlētājiem, kāpēc to nav darījis.

Taču otrā termiņa došana prezidentam ir savā ziņā riskanta, jo Vīķes–Freibergas piemērs rāda, kā otrā termiņa laikā var atsvešināties no tautas (kuru, var secināt, Kanādas latviete tāpat ne pārāk daudzpusīgi pazina) un pazaudēties apkārtējo lišķu un kancelejā darbā pieņemto radu slavinājumos.

Pretstatā dažiem iepriekšējiem prezidentiem Rinkēvičam nav grūti ieturēt tautai tīkamu politisko virzienu, atrisinot dažādus samezglojumus, ieturot striktu rīcību pret agresorvalsti, stiprinot Latvijas pozīcijas diplomātiski, uzsverot Bruņoto spēku attīstības virzienus, virzot robežas izbūvi utt. Bet tā ir vienlaikus tikpat liela problēma, cik droša spēle pazīstamos virzienos: gan žogu būve uz robežām, gan armijas pastiprināšana, gan diplomātija, gan Krievijas propagandas un imperiālistisko centienu ierobežošana ar tiem instrumentiem, kādi mums pieejami — tas viss ir Latvijas sabiedrības acīs tik pašsaprotams, ka vairāk vai mazāk tiek īstenots jau vienpadsmito gadu pēc kārtas. Pat kritiķiem, kas gribētu redzēt vēl intensīvākas darbības minētajos virziennos, būs jāatzīst — Rinkēvičam savā iepriekšējā amatā kā ministram ir nopelni pie tā, ka mēs to visu sistemātiski darām vēl kopš Krimas aneksijas.

Un tieši tāpēc šie darbi vairs neskaitās, kā pie mums pieņemts sacīt, “jaunās politiskās iniciatīvas”.

Vai Rinkēvičs meklēs un atradīs savus virsmotīvus, ar ko palikt vēsturē, — jo ar selfijiem (attēlā) to izdarīt nevar? Problēmas, ar kurām cīnīties, un valstiskās tēmas nav tālu jāmeklē: saimnieciskā un sabiedriskā atpalicība un atpakaļslīdēšana, arvien katastrofālākais dzimstības kritums, žurnālistikas un mediju vides pastāvīgā erozija, izglītības sistēma, ļodzīgā veselības aprūpe, no LPSR mantotās postpadomju tieslietu sistēmas atklātais naidīgums pret Latvijas valsti un sabiedrību, kas rada nepieciešamību to aizstāt ar kaut vai demokrātiskas valsts cienīgām ASV stila tiesām, kur tiesnešus un apgabala prokurorus tiešā ceļā ievēl tauta, bet zvērināto verdikti nav pārsūdzami — tās nav vienīgās lielās iespējas, jo jebkurš politiskais līderis mūsu valstī var atrast arī citas prioritātes.

Turpretī, ja prezidents līdz savam trešajam amata gadam savas lielās prezidentūras tēmas nebūs atradis un sācis īstenot, pieķeroties pie kādām jaunām iniciatīvām tikai īsi pirms termiņa beigām, tad diez vai tas palielinās pārvēlēšanas iespējamību.

Novērtē šo rakstu: