„Sakarnieka” Lezdiņa dīvainie kontakti, interesantā rīcība, vēl interesantākie saimnieki

„Ārlietu ministrs domīgi raudzījās uz rakstāmgalda glīti saliktajās datorraksta lappusēs un īsti nesaprata, kas par šo būtu jādomā, bet vēl mazāk – kas ar šo būtu darāms. Tikai raksturīga kņudoņa daudz pieredzējuša ierēdņa iekšās lika saprast, ka te briest ja ne nepatikšanas, tad vismaz problēmsituācija noteikti.

Par tagadējo Finanšu tirgus komisijas pārstāvi Savienotajās Valstīs Arni Lezdiņu viņš nekad īpaši nebija interesējies, taču šī bezgala nopietnā izskata kunga karjeras dīvainie pavērsieni viņu bija ieintriģējuši jau sen. Šis un tas bija ārpus jebkuriem tradicionālās administratīvās loģikas rāmjiem.

Bija tāds periods, kad diviem Pinkēviča acīs ne visai cienījamiem un simpātiskiem kungiem piederošā “Marex banka” aizrautīgi “latviskojās” tā, kā nu abi kungi to izprata. Rezultātā bankas valdē ap 2007. gadu viens pēc otra parādījās ļaudis, kuru vienīgais uzdevums, no malas skatoties, bija “strādāt par latviešiem”. Kā pēcāk izrādījās, tas banku neglāba, bet – tur nu neko.

Taču Lezdiņa kungs nebija no šiem “amatlatviešiem”. Viņš vietu bankas valdē ieguva jau trīs gadus iepriekš – un nevis par zilām acīm vai pareizu etnisko izcelsmi, bet tāpēc, ka abi kungi augstu vērtēja viņa zināšanas specifiskos banku darbības jautājumos.

Valde ik pa brīdim pamainījās, bet Lezdiņa kungs palika un savu vairāk nekā desmit tūkstošus latu lielo mēnešalgu acīmredzot godam nopelnīja. Vēl vairāk, kad abi kungi pazaudēja jebkādu mēra sajūtu un banka diezgan likumsakarīgi atdeva galus, gluži negaidīti izrādījās, ka Lezdiņa kunga ietekme un izpratne par savu noderīgumu neaprobežojas ar abiem nu jau bijušajiem bankas īpašniekiem.

Izrādījās, ka viņa pakalpojumi vēl vairākus mēnešus bija vajadzīgi arī Latvijas valstij, konkrēti Ivara Podmaņa valdībai, kas mistiskos apstākļos pārņēma banku un nu nesaprata, ko ar to iesākt. Turklāt arī tas vēl nebija viss.

Kad piedienīguma dēļ nu jau valstiskajai bankai no Lezdiņa pakalpojumiem tomēr nācās atteikties, viņš to nepameta tukšām rokām, nudien ne. Saņemot rekordlielu kompensāciju par “darba zaudēšanu”, ilggadējais abu bijušo bankas saimnieku delikātāko uzdevumu izpildītājs no bankas prom devās ar vairāk nekā divsimt tūkstošus lielu “sāpju naudu” bankas kontā.

Taču pats pārsteidzošākais, ka arī ar to stāsts nebeidzās, nemaz ar ne. Ar šādu lietišķo biogrāfiju mūslaiku Latvijas Republikā cilvēkam nebija nekādu iespēju taisīt karjeru valsts darbā – ne politiķa, ne vēl jo vairāk ierēdņa amatā, par to nu Pinkēvičs bija pilnīgi pārliecināts. Cieši ilggadēji kontakti ar abiem kungiem nodrošināja noturīgu smaciņu ikvienam, kas tādos bija iesaistījies.

Tomēr Lezdiņš atkal izrādījās absolūts izņēmums. Pēc bankas kraha un viņa izlidošanas no tās ar divsimt tūkstošus vērto “zelta izpletni” virs galvas par bijušo “Marex bankas” valdes locekli labu laiku nekas nebija dzirdams. “Labu laiku” – tas šajā gadījumā nozīmēja gadus.

Dokumentā, kas tagad bija nolikts priekšā Pinkēvičam, īpaši bija atzīmēts – spriežot pēc publiskām datu bāzēm, Lezdiņš bija vienkārši pazudis. Viņš neparādījās neviena Latvijā reģistrēta uzņēmuma valdē vai dalībnieku vidū, savukārt no valsts amatpersonas statusa laimīgi bija izvairījies vēl pirms kalpošanas sākuma, kad darbojās Finanšu ministrijas sistēmā. Tikai vienu gadu viņam bija nācies iesniegt amatpersonas deklarāciju.

Pazudis gan Lezdiņa kungs bija tikai Latvijā. Izrādījās, ka daudziem vajadzīgais un noderīgais kungs bija pārcēlies uz kaimiņvalsti, tur atrodot darbu līdzīgā bankā un aprūpējot līdzīgas jomas. Savukārt vispārsteidzošākais notika vēl dažus gadus vēlāk – kad arī šo banku piemeklēja bēdīgs gals, izrādījās, ka Lezdiņa kunga talantus atkal ir ievajadzējies Latvijas valstij. “Marex” smaciņa bija izvējojusies.

Nozīmēšanas un apstiprināšanas laikā Pinkēvičs par šo tēmu neko īpaši neinteresējās un vienkārši lika parakstu vajadzīgajās vietās. Ja jau saskaņots, tad saskaņots. Taču tagad, atskatoties uz šiem notikumiem, viņš nevarēja vien nobrīnīties – kā gan bija iespējams, ka cilvēks ar šādu biogrāfiju, šādiem bijušajiem saimniekiem un šādām, maigi izsakoties, apšaubāmām nodarbēm ņem un tiek iecelts par Finanšu tirgus komisijas īpašo padomnieku.

Un ne jau kaut kādu parasto padomnieku. Lezdiņš ar visaugstākajā līmenī pieņemtu lēmumu tika piekomandēts Latvijas vēstniecībai Vašingtonā ar iespaidīgu mēnešalgu un funkcijām, kas līdz galam skaidras nebija pat ārlietu ministram.

Dabā tā nemēdza būt – ar vienu vienīgu izņēmumu: ja bija kāda neredzama roka, kas mēslos iekūlušos, bet vajadzīgu cilvēku no tiem izcēla, nopurināja, nolika atpakaļ uz sausas, cietas zemes un teica: nu, vecīt, dur nu uz priekšu! Bet kas Lezdiņa gadījumā varēja būt šī roka? Te bija plašs variantu loks – cits par citu neticamāks, bet visi vienalga iespējami.

Formāli Lezdiņa sākotnējais uzdevums bija organizēt Latvijas bankās pārbaudes, lai pārliecinātos, kā tās cīnās pret naudas atmazgāšanu. Savukārt reālais – uzturēt kontaktus ar ASV varas iestādēm šajā kutelīgajā jautājumā un visādos veidos censties palīdzēt Latvijas bankām un finanšu nozarei kopumā, cik nu tas vispār iespējams.

Tagad Pinkēvičam uz galda guļošais ziņojums, kas bija sagatavots tai pašā vēstniecībā, tikai, protams, Lezdiņa kungam par to nenojaušot, lika domāt, ka īpašajam padomniekam bija vēl kādi citi uzdevumi – un varbūt šos uzdevumus bija devusi nebūt ne Latvijas valsts. Vai arī – Latvijas valsts pārstāvji, bet nebūt ne Latvijas valsts interesēs.

Vispirms jau izrādījās, ka Lezdiņa kungam arī papildus jau zināmajiem faktiem ir gana interesanta biogrāfija, precīzāk – tās neesamība. 1955. gadā dzimušais kungs padomju laikos bija nodarbojies ar kaut ko diezgan interesantu, bet deviņdesmitajos gados darbojies Finanšu ministrijas struktūrās, pamēģinājis vadīt loteriju uzņēmumu, tad strādājis saistībā ar Pasaules banku, pabijis Latvijas Olimpiskās komisijas vadībā, līdz meties Margina un Rasovicka kungu apkampienos.

Tas arī bija viss, kas par Lezdiņu droši bija zināms. Viss cits bija vieni vienīgi jautājumi un pieņēmumi. Kas īsti bija viņu aizbīdījis uz Latvijas valstij tik nozīmīgo amatu? Pinkēvičs stabili zināja – viņš pats tas nebija, viņa tolaik vēl visvarenā partija arī ne. Ar ko šis Lezdiņš īsti nodarbojās, kam atskaitījās? Izrādījās, ka Finanšu tirgus komisijas vadība tā noteikti nebija, tāpat kā ārlietu ministrs.

Dīvaini kontakti, interesanta rīcība, vēl interesantāki saimnieki… Neoficiāla informācija liecināja, ka sākotnējā aizmugure Lezdiņam acīm redzami bija amerikāniska – bet vai tā bija arī tagad? Vismaz vēstniecības kontakti neko par īpašām saitēm neziņoja. Arī dienesta datora, sarakstes, cita veida komunikācijas rutīnas pārbaude, ar kādu ik pa laikam vajadzēja rēķināties ikvienam vēstniecības darbiniekam, neko nozīmīgu nebija devusi. Lezdiņa kungs bija izrādījies absolūts pedants un sausiņš.

Tiesa, dažas nedaudz dīvainas, varbūt pat viegli aizdomīgas lietas bija konstatētas. Reizumis pedants un sausiņš uz dažām dienām mīklaini pazuda un nebija sazvanāms, pāris reižu viņš bija ļoti profesionāli “aizgājis” no novērotājiem, bet nekas īpašs tas tomēr nebija. Turklāt par to visu bija ziņots Satversmes apsardzības birojam, bet no tā nebija nekādas reakcijas.

Vēl Lezdiņa kungam bija tāda interesanta īpatnība kā ģimene – un tā nebija nekāda parastā ģimene. Viņa dēls savulaik bija spēlējis tenisu ar eiroparlamentārieti Robertu Pīli, par kura kā finanšu ministra palīgu bija kļuvis jau studiju gados.

Vēlāk dēla kungs ar sava tenisa partnera svētību un protekciju kļuva par valsts interešu pārstāvi vairākos uzņēmumos, līdz ņēma un pārgāja uz Drošuma policiju, kur tagad pārraudzīja valsts noslēpuma pielaižu jautājumus un cita starpā kūrēja galvaspilsētas domes kungus.

Lezdiņa kunga dēla karjeru pirms pāris gadiem bija apēnojis kāds plašāks žurnālistisks pētījums, kurā par Aivo Lezdiņu un viņam līdzīgajiem bija lasāmas arī šādas rindas:

“Ikdienā viņi pārvietojas ar dārgu marku automašīnām, piedalās “tusiņos” ar partiju “kasieriem”, spēlē tenisu ar varas eliti un apgrozās miljonāru aprindās, paši vairāk atgādina turīgus uzņēmējus nekā valsts amatpersonas. Viņu ģimenes locekļi un draugi atrod siltas vietas iestādēs, kuru vadību viņi tur dzelžainā tvērienā.

Viņi ir Drošuma policijas augsti stāvoši darbinieki, kuri atbild par pielaižu valsts noslēpumam piešķiršanu vai atteikšanu, izšķirot ietekmīgu amatpersonu un miljonu iepirkumu likteni. “Bagātu vecāku bērni” – tā viņu kolēģi izsakās par nelielu elitāru darbinieku grupu Drošuma policijas struktūrā, kas kontrolē slepenības režīma ievērošanu dažādās ministrijās, valsts un pašvaldību iestādēs un uzņēmumos…”

Turklāt tepat bija lasāma vēl pusrindiņa, kas citā gadījumā abu Lezdiņu – seniora un juniora – valstiskajai karjerai būtu īpaši draudoša: “Pārdrošākie arī nodarbojas ar biznesu, kurā caur ofšoriem investē Krievijas miljonāri…” Runa bija par Lezdiņa sievu, kas ar interesantiem kungiem no Krievijas bija uzsākusi vērienīgu nekustamo īpašumu biznesu.

Nekā daudz vairāk uz Pinkēviča galda guļošajā dienesta ziņojumā arī nebija, ja neskaita pēdējās pāris lapiņas. Tajās acīmredzami ar vērā ņemamu fantāziju apveltītais ziņojuma sastādītājs, neminot konkrētus avotus, pieminēja no stratēģiskajiem partneriem nākošu neformālu informāciju par aktivitātēm, kuras savukārt varot liecināt par nopietnu provokāciju pret Latviju.

Nekas konkrēti neesot zināms, bet, iespējams, runa esot tieši par naudas atmazgāšanas jomu, kurā Latvija ir tradicionāli vulnerabla. Šādā situācijā Lezdiņa kunga darbības un to rezultāti būtu īpaši detalizēti un ieinteresēti izvērtējami, norādīja valstisko rūpju pilnais ziņojuma sastādītājs. Ko, tātad Lezdiņa “jumts” tomēr nebija taipus okeānam?

Varbūt citā situācijā Pinkēvičs būtu rīkojies citādi, taču pašlaik viņam, pirmkārt, bija principiāli citas aktualitātes – pilnīgi personiskas, tas tiesa, tomēr pat ārlietu ministram uz tādām bija neatņemamas tiesības. Bet, otrkārt, – ar ko vispār to visu varētu jēdzīgi pārrunāt?

Ar imbecilo Vājoni? Nu ne taču! Ar Inesi Čībiņu, kura tagad skaitījās Nacionālās drošības komisijas priekšsēdētāja un par kuras valstisko saprātu – tā nu tas bija sanācis – visu izteica viņas uzvārds? Ar pašreizējo Finanšu tirgus komisijas vadītāju, kas izmisīgi centās noturēties amatā un būt labs pilnīgi visiem?

Vai varbūt ar Satversmes apsardzības biroja vadītāju Mīzīti, kas, šķiet, baidījās no pilnīgi visa pasaulē un par visu vairāk uztraucās par vienu – lai tikai nespertu kādu nesaskaņotu soli? Vai arī ar finanšu ministri – šo Emberga kreatūru, kurai vienīgais svarīgais dzīvē bija vīra maks un pašas pīārs? Reizēm Pinkēvičam tiešām šķita, ka šī valsts ir bezcerīga…

Tā arī neko konkrētu neizdomājis, viņš rīkojās atbilstoši procedūrai – pāradresēja ziņojumu Mīzītim, nodeva to slepenajai lietvedībai un atmeta šai lietai ar roku. Kāda vēl naudas atmazgāšana… Pēc visiem šiem gadiem, kad bija darīts viss, ko pindosi prasīja.

Jā, nevarēja noliegt, dziļi privāti viņam patika šis krieviskais, naidīgi nicinošais apzīmējums – pindosi. Tieši tādi viņi arī bija – iedomīgi, stulbi, nekaunīgi, visas durvis vēra vaļā ar kāju. Lai nu kurš, bet neatkarīgās Latvijas Republikas ārlietu ministrs to bija dažādos veidos pieredzējis atliku likām.

Tiesa, gulta bija vienīgā vieta, kur Pinkēvičs varēja atļauties ko tādu pateikt skaļi. Viņa mūža mīlestība, viņa saulstariņš viņu saprata un atbalstīja. Tā bija viņa vienīgā stabilitātes un laimes saliņa šajā haosa okeānā, un jau pēc pāris stundām viņš atkal būs tur. Tas bija vienīgais, kas bija pa īstam svarīgi šajā dzīvē.”

Novērtē šo rakstu: