Iesaki rakstu: 
Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM) rosina valdību pieņemt pavisam loģisku lēmumu: uz pāris gadiem aizliegt pilsētām un novadiem izstrādāt dažviet jau iesāktos attīstības plānošanas dokumentus 2021.-2027. gadam. Pašvaldībniekiem, to padzirdot, ir spuras gaisā…
Nākamās vietvaru vēlēšanas, kas tiks rīkotas 2021.gada 5.jūnijā, notiks tajos 35 vai 36 (vai arī vairāk/mazāk) veidojumos, ko radīs šīs koalīcijas iecerētā un ministra Jura Pūces dzelžaini virzītā administratīvi teritoriālā reforma (ATR). Vai arī kāda tās variācija, panākta municipālpolitiķu, Saeimas opozīcijas un to uzjundīto iedzīvotāju izmisīgas pretestības rezultātā. Skaidrs, ka tad viss apjomīgais darbs un līdzekļi, kas jau būtu ieguldīti šo dokumentu izstrādē, pārvēršas makulatūrā.
Pret VARAM ieceri skaļi uzstājas Latvijas Pašvaldību savienība – tā esot valsts iejaukšanās vietvaru autonomajā funkcijā. Acīmredzami ir kādi nopietni apsvērumi, kas liek tagadējām domēm klaji cīnīties par "svētajām" tiesībām mētāties ar naudu – izstrādāt attīstības plānus drīzumā vairs neeksistējošiem novadiem. Visticamāk tie ir saistīti eirofondu apguvi – "jāpagūst pakampt to, ko vēl var".
LPS izliekas piemirstam, ka nekāds pārrāvums attīstības stratēģijā neradīsies – ikvienai pašvaldībai ir likumīgas tiesības pagarināt sava spēkā esošā teritorijas plānojuma termiņu. (Piemēram, Alūksne to dara jau kopš 2014. gada.)
Patlaban tiek paredzētas tikai piecas pašvaldības, kuru teritorijas plānotā ATR nemainītu: Alūksnes, Gulbenes, Līvānu novadi, Rīga un Jūrmala. It kā tām varētu piešķirt izņēmuma tiesības jau tagad veidot jaunus plānošanas dokumentus.
Taču diez vai pat Pērkontēvs un mīļā Māra zina, ar kādu pašvaldību daudzumu beigsies ATR apspriešana valdībā un Saeimā. (Negribas piesaukt nelaimi, taču Rīgas rātē kāds ik pa brīdim skaļi pasapņo par Jūrmalas aneksiju…)
Turklāt arvien uzstājīgāka kļūst atziņa, ka daudzviet pilsētām un novadiem ir vajadzīga kopīga pārteritoriālas pārvaldības struktūra, kas lemtu par vairāku pašvaldību sadarbību – vai to nesadarbības problēmām – satiksmē, komunālajā saimniecībā, izglītības jautājumos.
Tas novērstu acīmredzamas nejēdzības – piemēram, uz Valmieras robežas, kur vienā ielas pusē Burtnieku novads plāno privāto apbūvi un bērnudārzu, bet otrā pusē pilsēta ir iecerējusi rūpniecisko zonu, un novads nekādi to nevar ietekmēt.
Ja autobuss brauc no Rīgas cauri Babītei uz Mārupi, tad pat tā sabrauktam ezim ir skaidrs: šīm trim un vēl citām pašvaldībām ir nepieciešama kopīga struktūra, lai plānotu transporta maršrutus un notekūdeņu infrastruktūru Rīgas un Pierīgas saskarsmes vietās.
Daudzi vecāki no Mārupes ved bērnus uz Rīgas "centra" skolām, bet Rīgas vecāki nereti savējos – uz Mārupi (novads intensīvi, nežēlojot nodokļu naudu, pārpērkot labus Rīgas skolotājus). Bez kopējas lēmumu pieņemšanas institūcijas šādi absurdi tikai pieņemsies spēkā.
Man nav nekādu ilūziju par ATR – tas ir prasts risinājums, kā valdībai lētāk apsaimniekot "pārējo Latviju". To, kas atrodas ārpus pasažieru elektrovilcienu galapunktu (+ Sigulda/Cēsis) veidotā loka. Taču diemžēl "smart shrinking" stratēģijai netrūkst neapstrīdamu argumentu, un pārāk daudz resursu jau tika veltīgi izniekots, it kā pūloties noturēt cilvēkus novados.
Ir pat dīvaini, ka VARAM nākas ar varu atturēt pašvaldības no to resursu šķērdēšanas. Valsts kontrolei, to redzot, derētu ņemt rokā lupu un izpētīt, kuras pašvaldības šobrīd izmisīgi mēģina iztērēt savu naudu makulatūras ražošanai.
VARAM saceltajā jezgā ir vēl viena pikanta detaļa. Ministrijas vadība ar šo priekšlikumu ir pamatīgi sāpinājusi dažu tās darbinieku. Telpiskās plānošanas departamenta speciālisti, kā ziņo ļaunas un skaudīgas mēles, prata piepelnīties, diskrēti palīdzot dāsnākām pašvaldībām šādu visai komplicētu dokumentu izstrādē.
Priekšniecības lēmums – nenovīdīgajiem svešas naudas skaitītājiem par ļaunu prieku – esot radījis tur vienu otru ļoti skābu seju. Šī sāpe, atšķirībā no municipālpolitiķu dusmām, ir jāizcieš klusu. Atsaucoties uz nodeldēto parunu, VARAM labā roka, neredzot un pat nezinot kreisās rokas (ne)darbus, tajā sāpīgi ieknieba. Un diez vai pati to pamanīja.
Efektīvākai savu pakalpojumu piedāvāšanai un sniegšanai, kā man tika stāstīts, šie cilvēki pulcējas zem NVO "Latvijas Teritoriālplānotāju asociācija" (LTpA) karoga – vienkopus ar tiem nozares speciālistiem, kuriem nākas iztikt bez "piešprices" valsts maksātas algas un, pieļauju, arī valsts resursu pieejamības veidā. (Patiesībā to var vērtēt kā negodīgu konkurenci, bet gan jau ir savi iemesli, kādēļ organizācija dzīvo tik latviskā saticībā.) Tā īsti pamanāma gan ir vienīgi VARAM TPD sistēmanalītiķe Ilze Circene, jo viņa ir asociācijas valdes locekle. LTpA biedru saraksts, dažiem par prieku un atvieglojumu, tās mājas lapā vairs nav publiski pieejams – protams, atsaucoties uz Vispārējās datu aizsardzības regulu.
Šādi pakalpojumi, ja valdība atbalstīs VARAM, nu kādu laiku vairs nebūs pieprasīti. Varbūt pat kādu jau saņemtu avansu, kas zina, nāksies atmaksāt. Speciālistiem, protams, daudz labāk patiktos, ja uzvarētu LPS prasība ļaut plānus turpināt izstrādāt. Tas solītu dienišķai maizei haltūrdesas ripiņas gan šodien, gan tuvākā nākotnē. Taču ministrs Pūce nav pārāk tendēts uz nesavtīgu cilvēkmīlestību…
Tāds, lūk, šoreiz man pastāsts. Ja gribat, ticiet, ja ne – ierakstiet kādu treknu rupjību atsauksmēs.
Seko mums 
Kā top Latvijas Televīzijas (LTV) sižeti? Kāds ir viņu uzmanības fokuss? Divi piemēri.
Brīvdienu maģija – izlasīt kādu grāmatu. Beidzot izlasīju “Iznireļus” - paldies Lato Lapsam: obligātā lasāmviela tiem, kas interesējas par politiku un procesiem Latvijā.
Latvijas Televīzijas (LTV) lēmums nerīkot priekšvēlēšanu debates krievu valodā sabiedrisko mediju portālā rus.lsm ir skaista dāvana Rosļikovam un politiskajām partijām, kuras koncentrējas uz to, lai savus vēlētājus pamatā uzrunātu krievu valodā. Tieši šīs partijas būs lielākie ieguvēji.
Mēs uzskatām, ka aizliegums lietot Latvijas mazākumtautību valodas politiskās diskusijās neveicinātu ne piederības sajūtu Latvijai, ne vārda brīvību, ne mūsu valsts demokrātisko iekārtu.
Pēdējā pusgada laikā Latvijas politiskā vide, sabiedriskie mēdiji, sociālie mediji un portāli pārlieku bieži un radikāli ieņem konservatīvu vai pat negatīvu nostāju klimata izmaiņu apturēšanas un dabas daudzveidības saglabāšanas jautājumos. Pat brīdī, kad Latvijas Satversmes tiesa pieņēma vēsturisko un viedo spriedumu, ar kuru atcelta norma par mazāka caurmēra koku ciršanu, politiskajā retorikā un mediju slejās skanēja tikai apšaubāmu mežcirtēju asociāciju viedoklis, ka šie nepadošoties un darīšot visu, lai Latviju pārvērstu par izcirtumu (varbūt ne gluži šādiem vārdiem, bet šādu ideju).
Latvijas Žurnālistu asociācija (asociācija) aicina politiķus atturēties no mediju un žurnālistu diskreditācijas, apzināti vai neapzināti veidojot nepamatotu viedokli par žurnālistiem, jo īpaši sabiedrisko mediju, kā valsts nodevējiem. Tāpat asociācija aicina sabiedriskos medijus sabiedrībai plašāk skaidrot savas redakcionālās izvēles.
Latvijas Radio galvenās redaktores Anitas Braunas ieraksts sociālajos tīklos sacēla lielu diskusiju vētru sociālajos tīklos. Viņai aizrādīja, ka minētais raidījums Somijā nebija partiju kandidātu priekšvēlēšanu debates krievu valodā, bet gan raidījums, kurā par politiku tika iztaujāti emigranti. Situācijas nav salīdzināmas, jo Somijas sabiedriskais medijs politiķu debates svešvalodā nerīko.
Rīgas domes priekšsēdētāja Rīgas domes priekšsēdētājam Vilnim Ķirsim – aicinājums izkārt varavīksnes karogu pie Rīgas rātsnama no 6. jūnija līdz 15. jūnijam.
