Iesaki rakstu: 
Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM) rosina valdību pieņemt pavisam loģisku lēmumu: uz pāris gadiem aizliegt pilsētām un novadiem izstrādāt dažviet jau iesāktos attīstības plānošanas dokumentus 2021.-2027. gadam. Pašvaldībniekiem, to padzirdot, ir spuras gaisā…
Nākamās vietvaru vēlēšanas, kas tiks rīkotas 2021.gada 5.jūnijā, notiks tajos 35 vai 36 (vai arī vairāk/mazāk) veidojumos, ko radīs šīs koalīcijas iecerētā un ministra Jura Pūces dzelžaini virzītā administratīvi teritoriālā reforma (ATR). Vai arī kāda tās variācija, panākta municipālpolitiķu, Saeimas opozīcijas un to uzjundīto iedzīvotāju izmisīgas pretestības rezultātā. Skaidrs, ka tad viss apjomīgais darbs un līdzekļi, kas jau būtu ieguldīti šo dokumentu izstrādē, pārvēršas makulatūrā.
Pret VARAM ieceri skaļi uzstājas Latvijas Pašvaldību savienība – tā esot valsts iejaukšanās vietvaru autonomajā funkcijā. Acīmredzami ir kādi nopietni apsvērumi, kas liek tagadējām domēm klaji cīnīties par "svētajām" tiesībām mētāties ar naudu – izstrādāt attīstības plānus drīzumā vairs neeksistējošiem novadiem. Visticamāk tie ir saistīti eirofondu apguvi – "jāpagūst pakampt to, ko vēl var".
LPS izliekas piemirstam, ka nekāds pārrāvums attīstības stratēģijā neradīsies – ikvienai pašvaldībai ir likumīgas tiesības pagarināt sava spēkā esošā teritorijas plānojuma termiņu. (Piemēram, Alūksne to dara jau kopš 2014. gada.)
Patlaban tiek paredzētas tikai piecas pašvaldības, kuru teritorijas plānotā ATR nemainītu: Alūksnes, Gulbenes, Līvānu novadi, Rīga un Jūrmala. It kā tām varētu piešķirt izņēmuma tiesības jau tagad veidot jaunus plānošanas dokumentus.
Taču diez vai pat Pērkontēvs un mīļā Māra zina, ar kādu pašvaldību daudzumu beigsies ATR apspriešana valdībā un Saeimā. (Negribas piesaukt nelaimi, taču Rīgas rātē kāds ik pa brīdim skaļi pasapņo par Jūrmalas aneksiju…)
Turklāt arvien uzstājīgāka kļūst atziņa, ka daudzviet pilsētām un novadiem ir vajadzīga kopīga pārteritoriālas pārvaldības struktūra, kas lemtu par vairāku pašvaldību sadarbību – vai to nesadarbības problēmām – satiksmē, komunālajā saimniecībā, izglītības jautājumos.
Tas novērstu acīmredzamas nejēdzības – piemēram, uz Valmieras robežas, kur vienā ielas pusē Burtnieku novads plāno privāto apbūvi un bērnudārzu, bet otrā pusē pilsēta ir iecerējusi rūpniecisko zonu, un novads nekādi to nevar ietekmēt.
Ja autobuss brauc no Rīgas cauri Babītei uz Mārupi, tad pat tā sabrauktam ezim ir skaidrs: šīm trim un vēl citām pašvaldībām ir nepieciešama kopīga struktūra, lai plānotu transporta maršrutus un notekūdeņu infrastruktūru Rīgas un Pierīgas saskarsmes vietās.
Daudzi vecāki no Mārupes ved bērnus uz Rīgas "centra" skolām, bet Rīgas vecāki nereti savējos – uz Mārupi (novads intensīvi, nežēlojot nodokļu naudu, pārpērkot labus Rīgas skolotājus). Bez kopējas lēmumu pieņemšanas institūcijas šādi absurdi tikai pieņemsies spēkā.
Man nav nekādu ilūziju par ATR – tas ir prasts risinājums, kā valdībai lētāk apsaimniekot "pārējo Latviju". To, kas atrodas ārpus pasažieru elektrovilcienu galapunktu (+ Sigulda/Cēsis) veidotā loka. Taču diemžēl "smart shrinking" stratēģijai netrūkst neapstrīdamu argumentu, un pārāk daudz resursu jau tika veltīgi izniekots, it kā pūloties noturēt cilvēkus novados.
Ir pat dīvaini, ka VARAM nākas ar varu atturēt pašvaldības no to resursu šķērdēšanas. Valsts kontrolei, to redzot, derētu ņemt rokā lupu un izpētīt, kuras pašvaldības šobrīd izmisīgi mēģina iztērēt savu naudu makulatūras ražošanai.
VARAM saceltajā jezgā ir vēl viena pikanta detaļa. Ministrijas vadība ar šo priekšlikumu ir pamatīgi sāpinājusi dažu tās darbinieku. Telpiskās plānošanas departamenta speciālisti, kā ziņo ļaunas un skaudīgas mēles, prata piepelnīties, diskrēti palīdzot dāsnākām pašvaldībām šādu visai komplicētu dokumentu izstrādē.
Priekšniecības lēmums – nenovīdīgajiem svešas naudas skaitītājiem par ļaunu prieku – esot radījis tur vienu otru ļoti skābu seju. Šī sāpe, atšķirībā no municipālpolitiķu dusmām, ir jāizcieš klusu. Atsaucoties uz nodeldēto parunu, VARAM labā roka, neredzot un pat nezinot kreisās rokas (ne)darbus, tajā sāpīgi ieknieba. Un diez vai pati to pamanīja.
Efektīvākai savu pakalpojumu piedāvāšanai un sniegšanai, kā man tika stāstīts, šie cilvēki pulcējas zem NVO "Latvijas Teritoriālplānotāju asociācija" (LTpA) karoga – vienkopus ar tiem nozares speciālistiem, kuriem nākas iztikt bez "piešprices" valsts maksātas algas un, pieļauju, arī valsts resursu pieejamības veidā. (Patiesībā to var vērtēt kā negodīgu konkurenci, bet gan jau ir savi iemesli, kādēļ organizācija dzīvo tik latviskā saticībā.) Tā īsti pamanāma gan ir vienīgi VARAM TPD sistēmanalītiķe Ilze Circene, jo viņa ir asociācijas valdes locekle. LTpA biedru saraksts, dažiem par prieku un atvieglojumu, tās mājas lapā vairs nav publiski pieejams – protams, atsaucoties uz Vispārējās datu aizsardzības regulu.
Šādi pakalpojumi, ja valdība atbalstīs VARAM, nu kādu laiku vairs nebūs pieprasīti. Varbūt pat kādu jau saņemtu avansu, kas zina, nāksies atmaksāt. Speciālistiem, protams, daudz labāk patiktos, ja uzvarētu LPS prasība ļaut plānus turpināt izstrādāt. Tas solītu dienišķai maizei haltūrdesas ripiņas gan šodien, gan tuvākā nākotnē. Taču ministrs Pūce nav pārāk tendēts uz nesavtīgu cilvēkmīlestību…
Tāds, lūk, šoreiz man pastāsts. Ja gribat, ticiet, ja ne – ierakstiet kādu treknu rupjību atsauksmēs.
Seko mums 
Saeimas 2024. gada 16. maija darba kārtībā izskatīšanai otrajā lasījumā ir iekļauts likumprojekts Grozījumi likumā “Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un piemērošanas kārtību” (565/Lp14). Likumprojekts Saeimā iesniegts 2024. gada 17. aprīlī un pirmajā lasījumā izskatīts jau nākamajā dienā. Lai arī likumprojekts skar aptuveni 300 tūkstošus iedzīvotājus, viņu viedoklis tāpat kā vairākos Satversmes tiesas spriedumos izteiktās atziņas un ekspertu brīdinājumi ir ignorēts.
Komentējot publiski pieejamo informāciju – Latvijas Televīzija 2024. gada 3., 4., 5. un 6. jūnijā ir paredzējusi Eiropas Parlamenta deputātu kandidātu debates rīkot krievu valodā – Latviešu valodas aģentūra izsaka skaidru nosodījumu, vēršot atbildīgo personu un sabiedrības uzmanību, ka šāda rīcība ir pretrunā gan ar Satversmē nostiprināto valsts valodas statusu, gan ar Valsts valodas likumu. Eiropas Savienībā tiek īstenota daudzvalodība – ir 24 oficiālās valodas, tostarp latviešu valoda.
Par Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (attēlā – tās vadītājs Jānis Siksnis) ieceri noturēt sabiedriskajā televīzijā Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debates krievu valodā.
Ņemot vērā, ka Latvijas Republikas Satversmes preambula nosaka, ka Latvijas valsts ir izveidota, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem;
Bloķētas lidostas, lielceļi, ostas un tūkstošiem traktoru Berlīnē. Bloķēti ceļi Polijā, degošas riepas un pārrautas barikādes Briselē. Tonnām uz ceļa izbērtu tomātu un bloķētas veikalu ķēdes Spānijā, un visbeidzot – teju 2000 traktoru Latvijas reģionos. Lauksaimnieku protesti Eiropā tika izvērsti iepriekš nepieredzētos apmēros, turklāt, ar katru nākošo protestu tie kļuva aizvien daudzskaitlīgāki un radikālāki. Un tomēr, šīs akcijas, kurām likumsakarīgi bija jānonāk kādā kulminācijas fāzē, pēkšņi gluži vienkārši pazuda.
7. maijā Latvijas publisko telpu pāršalca ziņa, ka Daces Melbārdes vietu Eiropas Parlamentā (EP) ieņems izbijušais, bet joprojām slavu un uzmanību alkstošais “žurnālists” un vienlaikus politiķis Ansis Pūpols. Cilvēks, kurš kopš aiziešanas no svētdienas vakaru raidījumiem naudu pelna ar pasūtītām filmām, bet paralēli kandidējis arī vēlēšanās un nu arī ticis pie ilgi kārotā deputāta krēsla labi apmaksātajā EP kā Nacionālās apvienības kandidāts.