Iesaki rakstu: 
Informācija par jaunās valdības sastāvu atkal mudina atcerēties vienu drūmu jautājumu. To bieži nācās uzdot jau agrāk. Pēcpadomju Latvijā tas ir klasisks jautājums. Jautājums ir šāds: par kādiem grēkiem Dievs ir novēlējis saprātīgajai latviešu tautai tik nesaprātīgus valdniekus?
Jautājumam var būt izvērsts variants. Tādā gadījumā vēlamies zināt, par kādiem grēkiem LR pie varas nonāk tikai nacionālie nodevēji, nacionālo bagātību izzadzēji un iztirgotāji svešzemniekiem, zāļu un ārstēšanas „biznesa” tautas bendes, patentēti kretīni un patentēti nelieši, konstitūcijas pseidonacionālistiskie pieķēzītāji, gandrīz vai uz ielas noķerti neinteliģenti tipi, pederasti, laulību pārkāpēji, valsts budžeta izsaimniekotāji. Bet turpmāk valdīs arī deģenerāti, kuru izdarību deģeneratīvo būtību ir nosodījušas sabiedriskās organizācijas, zinātnieki, masu komunikācijas līdzekļi, tūkstošiem iedzīvotāji interneta komentāros. Bez pārspīlējuma var teikt – nosodījusi visa tauta.
Vēloties atbildēt uz šo jautājumu, visnesaprotamākais ir, lūk, kas. Pie varas nonāk un varas krēslos netraucēti paliek sēdēt sabiedrībā pilnā mērā atmaskotas padibenes. Tauta ir pilnā mērā informēta par savu valdnieku totālo nevērtību. Latvijā daži drosmīgi mediji gadu no gada katru dienu bez brīvdienām dokumentēti atspoguļo mūsu varas sievu un varas vīru varoņdarbus. Nekādā gadījumā nedrīkst teikt, ka tauta nav informēta par savu valdnieku varoņdarbiem. Par zādzībām, blēdībām un idiotiskām nesaprātībām regulāri informē arī valdošās kliķes dibentiņa laizītāji – lojālie laikraksti, interneta ziņu portāli, TV, radio.
Nepārprotami ir skaidrs, ka tauta ir lietas kursā par savu valdnieku totālo nevērtību. Taču tauta visu pacieš un neko nedara totālās nevērtības padzīšanā. Nekas neliecina, ka saprātīgā latviešu tauta beidzot grasītos padzīt savus nesaprātīgos valdniekus. Tā vien liekas, ka tauta savai valdošajai kliķei ir izsniegusi noziegumu brīvības izpildrakstu uz mūžīgiem laikiem. Tas, lūk, nekādi nav saprotams.
Latviešu tauta („vienkāršie cilvēki”) ir ļoti saprātīga tauta. To saku bez mazākās ironijas, kaut gan tautas attieksme pret varas struktūrām ir ļoti nesaprātīga un tāpēc ironija ir aktuāla.
Tomēr ironijai nav vietas. Latviešu tautas saprātīgums ir zinātniski pierādīts fakts. Arī to saku bez ironijas.
Atkārtoju – ironijai nav vietas. Latviešu tautas saprātīgums ir zinātniski pierādīts socioloģiskajos pētījumos trīs gadus pēc kārtas. Konkrēti 2012., 2013.un 2014.gadā. Pētījumus veica „SKDS” un ar rezultātiem var iepazīties internetā. Latviešu tautas saprātīgums ir aprēķināts skaitļu un procentu valodā. Šī valoda stāsta par ļoti iepriecinošu ainu.
Tiesa, dotie pētījumi ir aptašķīti ar sapuvušu šķiedeni no varas vīru puses. Viņi nosoda latviešu tautas saprātīgumu. Viņuprāt latviešu tautas saprātīgums traucē „politiķiem” stumt valsti uz Saulaino tāli un Lielajai Bandai uzjāt Stikla kalnā (plašāk skat. manā esejā „Konservatīvisma libertīnistiskā karikatūra”). Tātad mūsu bezjēdzīgajā un apkaunojošajā dzīvē vainīga ir tauta, bet nevis „politiķi”. Tautas ideāli traucē „politiķiem” kalpot tautai. Tādējādi Latvijā ir nobriedusi absurda situācija.
Latviešu tautas saprātīgums izpaužas vispusīgi. Minētajā esejā latviešu tautas saprātīgo socioloģisko portretu citēju pilnā mērā. Tagad atkārtošu tikai dažas saprātīguma izpausmes.
Tā, piemēram, 75% atzīst valsts pienākumu rūpēties par iedzīvotāju vecumdienām. 62% vēlas redzēt valdības gādību, lai katram cilvēkam būtu pienācīgs mājoklis. 56% domā, ka valstij jādibina uzņēmumi, jābūvē rūpnīcas un jārada darbavietas. 53% uzskata, ka visiem lielajiem uzņēmumiem ir jāpieder valstij. Tāpēc tos lielos uzņēmumus, kuri patlaban ir atdoti „biznesmeņiem”, nepieciešams nacionalizēt. Tikai 21% uzskata, ka komercbankas var piederēt privātpersonām. No „vienkāršajiem cilvēkiem” 58% ir pārliecināti par valdības pienākumu atbalstīt vietējos ražotājus un aizsargāt Latvijas tirgu. Viņu pārliecībā valsts protekcionismam ir jābūt vienai no valdības prioritātēm. Strikti ir noraidīta liberālisma ievazātā „brīvība”. 55% piekrīt, ka likums un kārtība ir svarīgāki par indivīda tiesībām publiski izteikties (televīzijā, radio, rīkot demonstrācijas, piketus). No aptaujātajiem iedzīvotājiem 45% domā, ka laulības ir būtisks priekšnoteikums laimīgai ģimenes dzīvei un sekmīgai bērnu audzināšanai. 29% uzskata, ka cilvēkiem var būt laimīga ģimenes dzīve un viņi var sekmīgi izaudzināt bērnus bez oficiālas laulības.
Iepazīstoties ar tautas saprātīgajiem uzskatiem, nekādi nav apjēdzama, piemēram, latviešu nespēja izvēlēties lietpratīgu izglītības un zinātnes ministru. Pēcpadomju gados ir bijuši 17 ministri. Viņi veido smaržīgu buķeti. Smaržīgākais potenciāls bija Grīnblatam, Vītolam, Greiškalnam, Šadurskim, Radzēvičam, Druvietei, Rivžai, Koķei, Ķīlim. Īpaši smaržīga bija Druviete. Viņa divas reizes smaržoja ministra kabinetā, kaut gan pirms tam savā mūžā nekad nebija smaržojusi nevienā vadošajā amatā. Tā teikt, no ielas uzreiz iesēdās ministra krēslā.
Par mūsu izglītības un zinātnes ministru smaržīgo buķeti sanāktu aizraujoša traģikomēdija. Starp viņiem bija puķes ar specifisku smaku. Viens no ministriem meloja, ka viņam ir augstākā izglītība. Viena ministre lielījās, ka ir profesore mūžizglītībā. Tātad mūsu izglītības un zinātnes priekšniece neko nesajēdza ne izglītībā, ne zinātnē. Viņa nezināja, ka izglītības iestādē profesors var būt tikai kādā zinātnes nozarē. Lielīgā dāma nezināja, ka mūžizglītība nav zinātne.
Īpaši specifiska smaka bija slavenajam ministram Ķīlim. Viņa līdzsvaroti haotiskā domāšana un nepilnvērtīgi pilnvērtīgā kompetence noteikti iederas Latvijas izglītības vēsturē kā patstāvīgs sižets. Viņš enerģiski piesmaržoja ne tikai savu kabinetu, bet arī augstskolu rektoru kabinetus. Ministra Ķīļa radošās mocības augstākās izglītības reformēšanā ir pelnījušas atsevišķu traģikomēdiju. Viņš pieteica karu rektorātu rūdītajiem blēžiem, kuri viņu ātri atbruņoja. Nelietību un zādzību organizēšanā latvieši nevar sūdzēties par konsolidācijas trūkumu. Konsolidācija vienīgi trūkst neliešu un zagļu sodīšanai.
17 ministri ir panākuši izglītības sistēmas zibenīgu kāpumu. Par to visšaušalīgāk liecina Eiropas augstskolu attieksme pret Latvijas vispārējo izglītību. Latvija ir Eiropā vienīgā valsts, kuras jauniešus nevēlās uzņemt vislabākās Rietumu universitātes ar Kembridžu priekšgalā. Vai iespējams vēl lielāks apkaunojums?
Izrādās, Latvijas vispārējā izglītība neatbilst Rietumu civilizācijas izglītības līmeņa prasībām. Latvijas vispārējā izglītība ir manāmi atpalikusi no Rietumu civilizācijas vispārējās izglītības kopējā līmeņa. Lai studētu Eiropas citu valstu universitātēs, Latvijas jauniešiem liek vismaz gadu papildus mācīties to, ko viņiem nemācīja skolā. Kad par šo pazemojumu sabiedrības pārstāvji jautāja līdzšinējai 17.ministrei, atbilde bija cienījami vēmieniska. Tas uz viņu neattiecoties, jo tas neesot politisks jautājums. Vai iespējama vēl stulbāka atbilde?
Jaunās valdības sastāva projekti liecina par svaigu pakāpi izglītības un zinātnes ministra izvēlē. Latviešu tauta tiks aplaimota ar sevišķu gardumu. 18. ministra smaka var būt deģenerāta smirdoņa. 18. ministrs var būt deģenerāts ar ģeniālu pieredzi bērnu kropļošanā. 18.ministrs var būt zvērs – tumsonis bez dvēseles.
Tauta vēl nesen ļoti asi nosodīja šī zvēra līdzšinējās kroplības par cilvēku dzimumu. Bet tas, protams, mūsu „politiķiem” neko neizsaka. Mūsu „politiķiem” tautas viedoklis neinteresē. Mūsu „politiķi” ir dziļi ielāgojuši, ka latviešu tauta ir mīl paciest jebkuru nelietību. Žurnālistiem deģenerāts „uzsvēra, lai strādātu šajā amatā un paveiktu iecerēto, jābūt partijas atbalstam”. 18.ministra smirdoņai nemaz neinteresē, vai to atbalstīs izglītības un zinātnes darbinieki – rektori, direktori, zinātnieki, pasniedzēji, skolotāji. Vidiņviņķeliskajam tumsonim bez dvēseles acīmredzot ir vienaldzīgs skolēnu vecāku viedoklis, studentu viedoklis. Galvenais ir „partijas atbalsts”. Tātad pārējo deģenerācijas autoru atbalsts.
Pats par sevi ir saprotams, ka ar šo izvēli sev maigu spriedumu ir parakstījis premjerministra kandidāts. Pārsteigums tas nav. Lielajā Bandā visi ir talantīgi bandīti.
Seko mums 
Brīvdienu maģija – izlasīt kādu grāmatu. Beidzot izlasīju “Iznireļus” - paldies Lato Lapsam: obligātā lasāmviela tiem, kas interesējas par politiku un procesiem Latvijā.
Latvijas Televīzijas (LTV) lēmums nerīkot priekšvēlēšanu debates krievu valodā sabiedrisko mediju portālā rus.lsm ir skaista dāvana Rosļikovam un politiskajām partijām, kuras koncentrējas uz to, lai savus vēlētājus pamatā uzrunātu krievu valodā. Tieši šīs partijas būs lielākie ieguvēji.
Mēs uzskatām, ka aizliegums lietot Latvijas mazākumtautību valodas politiskās diskusijās neveicinātu ne piederības sajūtu Latvijai, ne vārda brīvību, ne mūsu valsts demokrātisko iekārtu.
Pēdējā pusgada laikā Latvijas politiskā vide, sabiedriskie mēdiji, sociālie mediji un portāli pārlieku bieži un radikāli ieņem konservatīvu vai pat negatīvu nostāju klimata izmaiņu apturēšanas un dabas daudzveidības saglabāšanas jautājumos. Pat brīdī, kad Latvijas Satversmes tiesa pieņēma vēsturisko un viedo spriedumu, ar kuru atcelta norma par mazāka caurmēra koku ciršanu, politiskajā retorikā un mediju slejās skanēja tikai apšaubāmu mežcirtēju asociāciju viedoklis, ka šie nepadošoties un darīšot visu, lai Latviju pārvērstu par izcirtumu (varbūt ne gluži šādiem vārdiem, bet šādu ideju).
Latvijas Žurnālistu asociācija (asociācija) aicina politiķus atturēties no mediju un žurnālistu diskreditācijas, apzināti vai neapzināti veidojot nepamatotu viedokli par žurnālistiem, jo īpaši sabiedrisko mediju, kā valsts nodevējiem. Tāpat asociācija aicina sabiedriskos medijus sabiedrībai plašāk skaidrot savas redakcionālās izvēles.
Latvijas Radio galvenās redaktores Anitas Braunas ieraksts sociālajos tīklos sacēla lielu diskusiju vētru sociālajos tīklos. Viņai aizrādīja, ka minētais raidījums Somijā nebija partiju kandidātu priekšvēlēšanu debates krievu valodā, bet gan raidījums, kurā par politiku tika iztaujāti emigranti. Situācijas nav salīdzināmas, jo Somijas sabiedriskais medijs politiķu debates svešvalodā nerīko.
Rīgas domes priekšsēdētāja Rīgas domes priekšsēdētājam Vilnim Ķirsim – aicinājums izkārt varavīksnes karogu pie Rīgas rātsnama no 6. jūnija līdz 15. jūnijam.
