Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Viens no pazīstamākajiem sarkanās profesūras ideologiem Mārtiņš Kaprāns sociālajā vietnē “Twitter” ierakstījis: “Rodas iespaids, ka Kompartijas propagandas orgāna “Cīņa” tiešie mantinieki visaktīvāk aģitē par Uzvaras pieminekļa nojaukšanu Latvijas mediju telpā. Tas katrā ziņā ir visnotaļ simboliski.”

Šo ierakstu varētu pat nepieminēt, ja vien tajā: 1) nebūtu pieminēti “propagandas orgāna “Cīņa” tiešie mantinieki”, ar ko acīmredzot domāts izdevums, kurā personiski strādāju; 2) kārtējo reizi izteikts atbalsts okupekļa tiesībām arī turpmāk ar savu klātbūtni gandēt Rīgas Uzvaras parka koptēlu; 3) visbeidzot, bet varbūt vissvarīgāk, sabiedrībā populārs akadēmisko aprindu pārstāvis šo piemineklis nodēvējis par “Uzvaras pieminekli”. Ņemot vērā Kaprāna atpazīstamību, šos izteikumus nedrīkst atstāt bez ievērības.

Kaprāns ar savu ierakstu acīmredzami cenšas iekost “Neatkarīgajai”, jo šajā izdevumā pēdējo mēnešu laikā vairākkārt viņš parādīts kā apšaubāmu tēžu izplatītājs. 2022. gada 4. februārī rakstā “Komunikācijas zinātņu doktors ar personisko piemēru ilustrē, kāpēc krīt uzticība sabiedriskajiem medijiem” tika norādīts uz Kaprāna augstprātīgo attieksmi pret sabiedrību.

Proti, viņš deklarē, ka pastāv augstākās šķiras domāšana, kurai sekot ir labi un pareizi, un sliktā, kura populāra “kaut kādā Bulgārijā, Rumānijā”. Kaprāns un viņa domubiedri no kreiso ideologu pulka translē “augstākās šķiras” domāšanu, bet tie, kuri viņiem nepiekrīt, esot tuvāk “kaut kādai Bulgārijai, Rumānijai”.

2022. gada 13. aprīļa rakstā “Okupācijas simbols nedrīkst pārvērsties par gļēvulības simbolu” Kaprāns jau bez aplinkiem tiek dēvēts par sociālistiskās internacionāles “noderīgo idiotu”.

Šobrīd iznākošais izdevums “Neatkarīgā” patiešām ir kopš 1904. gada iznākušā laikraksta “Cīņa” sava veida mantinieks. Taču kopš laikiem, kad tas bija kompartijas propagandas orgāns, ir pagājuši vairāk nekā 30 gadu, kuru laikā viss principiāli mainījies. Šodien par galvenajām komunisma ideju audzētavām kļuvušas tās akadēmiskās aprindas, kuras var droši dēvēt par “sarkano profesūru”. Viens no redzamākajiem sarkanās profesūras pārstāvjiem ir tieši Kaprāns.

Tas skaidri atklājas arī šajā viņa ierakstā, kurā viņš ne tikai aizstāv šaubīgo pieminekli, bet to pat dēvē par “Uzvaras pieminekli”. Šāda Kaprāna lietotā terminoloģija liek domāt, ka apzīmējums “noderīgais idiots” viņam ir pat par maigu. Drīzāk viņš jāvērtē kā Kremļa aģents, jo šāda patvaļīga pieminekļa pārdēvēšana nevar notikt neapzināti. Tam ir dziļāka jēga, kurā ir vairāki “dibeni”.

Vispirms jānorāda, ka oficiālos dokumentos, tajā skaitā okupācijas laika dokumentos, šis piemineklis nekad nav dēvēts par Uzvaras pieminekli. Tā oficiālais nosaukums ir “Piemineklis Padomju Latvijas un Rīgas atbrīvotājiem no vācu fašistiskajiem iebrucējiem”, kas ļoti precīzi raksturo tā būtību. Tas ir piemineklis Sarkanajai armijai, kura 1944. gadā izdzina vienus okupantus, lai ieņemtu viņu vietu. Nesenā diskusija sociālajos tīklos par to, kura okupācija Latvijā bija smagāka, liecina tikai par vienu - okupācija ir un paliek okupācija neatkarīgi no tā, zem kādām zvaigznēm, krustiem un āmuriem tā veikta.

Interesanti, ka šajā mazpievilcīgajā okupāciju salīdzināšanā neviena puse pat necentās noliegt faktu, ka Latvija 1944.-1945. gadā tika atkārtoti okupēta un šī okupācija Latvijas tautai nesusi milzu ciešanas. Īpaši svarīgi atzīmēt, ka šis PSRS okupācijas fakts ir Latvijas valsts oficiālā nostāja, kura ir apliecināta neskaitāmos dokumentos. Tā nav nekāda “man patīk” vai “nepatīk” nostāja, kurā sabiedrības attieksmi pret šo pieminekli cenšas ievirzīt cits sarkanās profesūras ideologs Ivars Austers.

Tātad - 1985. gadā atklātais piemineklis Uzvaras [1918.-1920. gada Brīvības cīņās] parkā ir piemineklis Sarkanās (okupācijas) armijas karavīriem, kuri no Rīgas un Latvijas izdzina citus okupantus. Par to, ka runa ir tieši par jauniem okupantiem, liecina vārdi “Padomju Latvijas atbrīvotājiem”. Tas pat nav piemineklis uzvarai pār hitlerisko Vāciju. Tas ir tikai un vienīgi piemineklis okupantiem.

Līdz pat šā gada februārim Latvijas sabiedrība “mīļā miera” labad šī pieminekļa esību piecieta, taču pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā, bet jo īpaši pēc atklātībā nonākušajām Krievijas armijas zvērībām Bučā un citur šā pieminekļa simboliskā būtība ir atklājusies visā krāšņumā. Kāpēc tas jānojauc, ir skaidrāks par skaidru - okupantus slavinošam piemineklim nav vietas neatkarīgās Latvijas galvaspilsētā. Tāpēc svarīgāk būtu izvērtēt argumentus, kāpēc piemineklis jāsaglabā.

Kaprāns uzskata, ka pieminekļa nojaukšana neko nemainīšot, jo simbols jau esot galvās, nevis tajā piemineklī. Viņam piebalso Austers, apgalvojot, ka “tā pieminekļa nojaukšana/atstāšana jūs darīs laimīgus/nelaimīgus uz kādu nedēļu (vai trijām dienām). Bet pilsoniska sabiedrība uz daudziem gadiem”. Ko ar pēdējo teikumu bija gribējis pateikt Austers, paliek mazliet neskaidrs, taču var pieņemt, ka viņš domājis, ka pieminekļa nojaukšana uz daudziem gadiem sagraus pilsonisko sabiedrību. Respektīvi, pēc Austera domām, pieminekļa demontāžai būšot īstermiņa (pozitīvs) emocionāls, bet ilgtermiņa (negatīvs) fundamentāls efekts. Vai tiešām?

Varbūt tieši otrādi? Pieminekļa demontāža varbūt radīs kādus īstermiņa sabiedrības satricinājumu, jo to nelabvēlīgi uztvers tā Latvijā dzīvojošā sabiedrības daļa, kura joprojām saglabā nostalģiskas cerības, ka okupācijas laiki ar krievisko dominanci atjaunosies. Taču neviens Latvijas patriots, neatkarīgi no viņa ģimenē lietotās valodas, par okupācijas simbola demontāžu neraudās. Šis piemineklis kopš 24. februāra vairs nevar būt “savējais” tiem, kuri sevi saista ar Latvijas valsti.

To vairāk vai mazāk tieši ir atzinuši tie krievu sabiedrību pārstāvošie spēki, kuri savu nākotni saista ar Latviju. Viņi (piemēram, tēlnieks Gļebs Panteļejevs un citi) gribētu mainīt pieminekļa jēdzienisko slodzi, bet zināmu vēlmi saglabāt šo kompleksu saista ar sabiedrības saliedētības jautājumu. Te gan rodas nākamais jautājums - saliedēties ar ko? Ar okupācijas vairāk vai mazāk slēptiem atbalstītājiem un tās atjaunošanas gaidītājiem?

Varbūt nepieciešams rīkoties tieši otrādi un skaidri jāliek šiem cilvēkiem saprast - ar viņiem nekāda saliedēšanās nav iespējama un viņi, kā jau esmu rakstījis, no sabiedriski politiskās dzīves jāizolē atsevišķā rezervātā. Līdzīgi kā tas politiski jādara ar bēdīgi slaveno Latvijas Krievu savienību un tās līderiem ar Ždanoku priekšgalā. Šai partijai jābūt politiski pilnīgi nepieskaramai - vienreiz pieskarsies, nemūžam neattīrīsies.

Taču okupācijas pieminekļa saukšanai par Uzvaras pieminekli ir vēl otrs, dziļāks dibens. Katru reizi, kad šis monuments jānosauc vārdā, tas sagādā nepārejošas raizes tiem, kuriem tas jādara. Kā to nosaukt, lai tas neizklausītos politiski divdomīgi? Krieviskajā telpā, tajā skaitā sabiedriskajā medijā, tas tiek dēvēts kā piemineklis Atbrīvotājiem (памятник Освободителям). Šādi reiz pieminekli publiski nosauca arī Daniels Pavļuts, un tagad šis video kā Pavļutu kompromitējoša liecība klīst internetā. Latviski šāds pieminekļa nosaukums izklausās nepieņemami, tāpēc jāizgudro kāds cits nosaukums. Rīgas dome savā 11. aprīļa lēmumā par pieminekļa norobežošanu lieto izplūdušo apzīmējumu “pieminekļa komplekss Uzvaras parkā”.

Kaprāna lietotais “Uzvaras piemineklis” ir jau ar smagākām aizsargbruņām. Aizkadrā visai skaidri izgaismojas atbilde uz jautājumu - uzvaras pār ko? Kā pār ko? Pār fašismu, pār nacismu, pār hitlerisko Vāciju. Un tagad kādā starptautiskā pasākumā, kur prezidijā sēž tie paši Kaprāna piesauktie pareizi domājošie, ne kā “kaut kādās Bulgārijas, Rumānijās”, pamēģiniet pateikt, ka gribat demontēt Uzvaras [pār nacismu] pieminekli. Momentā pie sava uzvārda iegūsiet šajās pašās aprindās tik iecienīto “naciķa” birku.

Tieši tāds arī ir “noderīgo idiotu”, “Kremļa aģentu” un visas “sarkanās profesūras” galvenais mērķis - visus citādi domājošos pazemināt par “konserviem”, “naciķiem”, “neizglītotiem tumsoņām” un tamlīdzīgi. Ar šiem nievājošiem vārdiem jāapzīmogo ikviens, kurš būtu gatavs ar reāliem darbiem stāties pretī dažādiem sabiedrības pamatu grāvējiem - vienalga, vai tie būtu kreisie “antifašisti”, vai putiniskie “denacifikatori”, vai mūsu pašu “progresīvie” cīnītāji pret Mariupoles varoņiem - vienību “Azov”.

Galvenais visu šo kaprānu, austeru un neideru sapnis - sabiedrību padarīt pakļāvīgu un likt tai klausīt šiem “sarkanās profesūras” ganiem, līdzīgi kā latviešu zemnieki 18. gadsimtā vācu mācītājiem. Savukārt mūsu uzdevums ir šos “sarkanos profesorus” triekt ratā, turpat, kur 1918.-1920. gadā Brīvības kara cīnītāji aiztrieca tā laika “augstākās šķiras” bermontus un fondergolcus. Kuru uzvarēšanai par godu arī nosaukts Uzvaras parks, kur nav vietas okupantu armijas monumentam.

Pārpublicēts no neatkariga.nra.lv

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

6

Iesniegums par iespējamiem Bērnu tiesību aizsardzības likuma pārkāpumiem "Riga Pride" laikā

FotoLaika periodā no 2022.gada 13.jūnija līdz 19.jūnijam Rīgā norisinājās "Riga Pride", kas vispārzināms ir Latvijas lesbiešu, geju, biseksuāļu un transpersonu (turpmāk – LGBTQ) ikgadējs pasākums, kura ietvaros 18.jūnijā tika organizēts gājiens un koncerts Vērmanes dārzā, ar mērķi  popularizēt LGBTQ tiesības.[1]
Lasīt visu...

15

Muļķība tik drīz nav gāžama, tomēr visi sauc, cik spēka, – palīdziet, glābiet Ivetu!

FotoŠī ir patīkama atkalredzēšanās ar sabiedriskās politikas centra “Providus” direktori un vadošo pētnieci, augstās Sorosa mācības koordinatori un vieslektori Latvijas augstskolās Ivetu Kažoku. Vecajā paziņā vēl kvēlo uguns, verd dzīvības sulas un neapdzēšams cīņas gars, īsi sakot, Iveta kustas kā dzīvsudrabs!
Lasīt visu...

21

Šis bija labs samits

FotoNATO samits Madridē ir noslēdzies. Nepārspīlējot var teikt, ka tas bija viens no būtiskākajiem pasākumiem Alianses pēdējo desmitgažu un arī Latvijas vēsturē.
Lasīt visu...