Shēmotāji 14. Saeimā: Māra Sprindžuka un Andra Šķēles simbiozes gadījums
Pietiek lasītājs07.11.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Pēdējās Saeimas vēlēšanas apliecināja, cik īsa ir cilvēku atmiņa. Viens no lielākajiem Latvijas valsts izzadzējiem Andris Šķēle savā jaunākajā politiskajā projektā „Apvienotais saraksts” ir apvienojis savus vecos un uzticamos līdzbiedrus. Ņemot vērā Saeimas vēlēšanu rezultātus, it īpaši šodien, ir nepieciešams atgādināt un runāt par to, kas ir ievēlēts parlamentā un kas mūs varētu sagaidīt nākamo četru gadu perspektīvā.
Šoreiz no manis būs stāsts par kādu ļoti, ļoti uzticamu A.Šķēles rokaspuisi, kurš ir atkal atgriezies Saeimā un ir gatavs atkal uzticami izpildīt sava saimnieka (A.Šķēles) rīkojumus. Tas ir neviens cits kā ilggadējais Ādažu novada domes priekšsēdētājs Māris Sprindžuks.
Diplomētais agronoms M.Sprindžuks uzreiz pēc Lauksaimniecības universitātes pabeigšanas nokļūst Zemkopības ministrijā un sāk savu straujo karjeru. Ņemot vērā M.Sprindžuka labās angļu valodas zināšanas, viņš nokļūst Zemkopības ministrijas Ārējo sakaru departamenta direktora vietnieka amatā un drīz pēc tam jau reorganizācijas rezultātā kļūst par Integrācijas un ārējo sakaru departamenta direktoru.
Un tagad ir svarīgi atgādināt, kura persona trakajos deviņdesmitajos gados pilnībā kontrolēja Zemkopības ministriju – tas bija Andris Šķēle, kurš deviņdesmito gadu sākumā pats vadīja ministriju un vēlāk caur saviem cilvēkiem kontrolēja ministrijas darbu, lai pēc tam, izmantojot savu dienesta stāvokli, pilnībā prihvatizētu Latvijas pārtikas/lauksaimniecības nozari (https://www.tvnet.lv/5026926/kurs-dirigeja-partikas-uznemumu-pri-h-vatizaciju-skele-vai-kads-cits).
Šajā valsts lielās apzagšanas laikā M.Sprindžukam bija ļoti nozīmīga un būtiska loma Zemkopības ministrijā, jo viņa atbildībā un pārraudzībā bija ļoti daudz dažādu sadarbības un investīciju projektu, kam finansējums nāca (http://periodika.lv/periodika2-viewer/?lang=fr#panel:pa|issue:333356|article:DIVL95|query:M%C4%81ris%20Sprind%C5%BEuks%20) no ārvalstu fondiem. Domāju, ka šoreiz nav jāatgādina, kā deviņdesmitajos gados notika fondu “apguve”.
Un šajā laikā sevi kā ļoti uzticamu un izdarīgu darbinieku A.Šķēlem pierādīja M.Sprindžuks, kurš tik labi kalpoja A.Šķēles interesēm, ka 1999. gadā kļuva par toreizējā premjerministra A.Šķēles biroja vadītāju (http://periodika.lv/periodika2-viewer/?lang=fr#panel:pa|issue:368835|article:DIVL282|query:Sprind%C5%BEuku%20M%C4%81ri%20). Lieki piebilst, ka, lai kļūtu par A.Šķēles biroja vadītāju, bija jāpierāda īpaša lojalitāte un uzticamība A.Šķēlem. 2000.gadā M.Sprindžuks kļūst par Saeimas deputātu (https://www.saeima.lv/arhivs/7_saeima/deputati/sprindzuks.htm).
Un tagad mazliet vairāk par nabas saiti, kas joprojām vieno Sprindžuku un Šķēli. Tā ir daudz ciešāka, nekā pirmajā brīdī var šķist. Māra Sprindžuka vecāki bija ļoti lojāli un diezgan ievērojami slavenā padomju kolhoza „Ādaži” darbinieki. M.Sprindžuka tēvs Dainis Sprindžuks jau no 1970.gada strādāja kolhozā „Ādaži” un bija viens no vadošajiem agronomiem, bet māte Marjana Sprindžuka bija kolhoza kultūras nama mākslinieciskā vadītāja.
Kā zināms, A.Šķēle padomju laikos strādāja Lauksaimniecības mehanizācijas un elektrifikācijas ZPI Ulbrokā un viņam izveidojās cieša sadarbība ar agronomu D.Sprindžuku, abi bija lieli puķu audzētāji, un PSRS vara deva atļauju abiem uzcītīgajiem komunisma cēlājiem tirgoties ar puķēm (http://periodika.lv/periodika2-viewer/?lang=fr#panel:pa|issue:452934|article:DIVL106|query:Dai%C5%86a%20Sprind%C5%BEuku%20) (https://adazubildes.blogspot.com/2019/09/dainis-sprindzuks.html).
A.Šķēle savas tulpes ļoti bieži tirgoja starp Ļeņina un Brīvības pieminekļiem pie veikala “Sakta”. Līdz ar to tagad mēs daudz skaidrāk ieraugām M.Sprindžuka straujo karjeras izaugsmi – gādīgā A.Šķēles roka jau no M.Sprindžuka jaunības dienām ir gādājusi par apsviedīgā puiša virzību uz augšu.
Pēc Tautas partijas izbeigšanās M.Sprindžuks ātri iekļāvās vēl vienā politiskajā partijā, kurā bija apvienojušies vecie komunisti un tagad jaunie kapitālisti – ZZS. M.Sprindžuks nekur tālu neizgāja no dzimtajām takām – tika iecelts par dzimto Ādažu novada domes priekšsēdētāju (https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/adazos-varu-parnem-skeles-bijusais-sabiedrotais-sprindzuks.a59450/). Un M.Sprindžuks uzreiz ļoti ātri parādīja sava skolotāja (A.Šķēles) vizītkarti – ideoloģijas neesamību jeb gatavību dēļ varas un naudas sadarboties ar jebko.
To pierāda kaut vai tas, kas savā laikā, kad Sprindžuks bija Ādažu domes priekšsēdētājs, viņš par savu vietnieci izvirzīja bēdīgi slaveno Karinu Tinamagomedovu (Saskaņas centrs), kura galu galā ar deviņām balsīm "par" un sešām balsīm "pret" tika ievēlēta (https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/adazos-varu-parnem-skeles-bijusais-sabiedrotais-sprindzuks.a59450/).
Vēlāk M.Sprindžuks iekļāvās vēl vienā A.Šķēles politiskajā veidojumā – “Latvijas reģionu apvienībā” (LRA). Esot Ādažu novada domes priekšsēdētājs, M.Sprindžuks atkal “strādāja” cītīgi un lobēja ZZS un LRA saimnieciskās intereses Ādažu novadā. Un tagad ar saimnieka A. Šķēles svētību Uldis Pīlēns un „Apvienotais saraksts” virza M.Sprindžuku VARAM ministra amatam. Ņemot vērā M.Sprindžuka vēsturi un darba gaitas, kā jums šķiet, kā intereses tiks vērtētas augstāk – valsts vai A.Šķēles?
Seko mums 
Ar ko maza pozitīva inflācija, kuras dēļ visu naudas vienību (eiro, ASV dolārs u.c.) pirktspēja visās pasaules valstīs laika gaitā nemitīgi samazinās, ir labāka gan par nemainīgām cenām, gan arī par deflāciju jeb cenu kritumu? Ja cenu kāpums padara mūs nabadzīgākus, vai cenu kritums mūs padarītu bagātus? Vai patiesība, ka no inflācijas visvairāk cieš bagātie, jo inflācija taču samazina uzkrājumu vērtību un nabadzīgiem nav ko uzkrāt? Kāpēc inflācija Latvijā bija un arī paliks nedaudz lielāka nekā vidēji eirozonā, un kāpēc tas ir pat labi?
Pēteris Birkerts (1881–1956), pazīstamā arhitekta Gunara Birkerta tēvs, bija latviešu folklorists un literatūrzinātnieks, tautas parunu, sakāmvārdu, mīklu un anekdošu vācējs. Viņa apkopotā “Birkerta folkloras krātuve” (BFK) ir otra lielākā pēc Latviešu folkloras krātuves. Atšķirībā no citiem folkloristiem, P. Birkerts šim materiālam mēģināja pieiet ne tikai zinātniski, bet arī filozofiski, piedāvājot savu tautas gudrības filozofiskās struktūras versiju. Viņa mūža nogalē iznāca apjomīgs pētījums Latvju tautas estetika divos sējumos. Pirmajā sējumā viņš aplūko “cilvēka auguma, fiziskā ķermeņa un viņa kustību estetiku”, analizējot fizisko daiļumu un nedaiļumu “tautas prātojumos” jeb parunās.
Ir taču jābūt kādam noslēpumam vai būtiskai atšķirībai, kāpēc igauņi var izdarīt pie mums neiespējamo - samazināt savu politiķu ambīcijas, kā arī biznesmeņu alkatību un uzbūvēt "Rail Baltica" staciju gandrīz divas reizes lētāk, nekā sākotnēji plānots.
Komentārs par žurnālista Bena Latkovska rakstu ""Rail Baltica" stratēģiskā jēga nav tā, kuru par to cenšas uzdot". Kopumā piekrītot autora rakstītajam, gribētu uzdot vienu jautājumu: vai "Rail Baltica" stratēģiskā jēga saglabājas, pazūdot ekonomiskajam lietderīgumam, vai arī ir tāda projekta sadārdzinājuma robeža, līdz ar kuras sasniegšanu pat satiksmes ministram Briškena kungam ir pilnīgi skaidrs, ka projekts ir jāaptur?
Rīgas un tuvējos reģionos bezdarba līmenis pašlaik tuvojas 4%, kas nozīmē, ka bezdarba teju nav. Arvien biežāk dzirdam diskusijas par tautsaimniecības bremzēšanos, ko rada virkne dažādu aspektu, taču viens no tiem – darbinieku trūkums. To gana sāpīgi izjūt arī ražojošie uzņēmumi.
Valsts prezidents tēmu par apvienotā Latvijas sabiedriskā medija (LSM) valdes nesamērīgi lielo atalgojumu no publikas pukstēšanas interneta čalotavās aktualizējis līdz valsts politikas augstākajam līmenim. Tādam, ko nevar ignorēt. Bet… vai piedāvātais risinājums neradīs vēl lielāku sajukumu? Un varbūt laiks uzsākt lielākas reformas valsts kapitālsabiedrību vadītāju atalgojuma sistēmā?
Viens no biežāk apspriestajiem tematiem Ukrainā notiekošā kara kontekstā jau vairāk nekā divarpus gadu garumā ir potenciālās miera sarunas. Informatīvajā telpā regulāri parādās politiķu un amatpersonu aicinājumi sēsties pie sarunu galda, piedāvājot dažādus plānus, kuri kalpotu par pamatu miera sarunām, tostarp no valstīm, kuras nav tieši iesaistītas karadarbībā. Kopš pilna mēroga iebrukuma Ukrainā ir pat notikuši vairāki sarunu raundi starp Krieviju un Ukrainu ar vairāku starpnieku palīdzību, taču pagaidām tas nav nesis rezultātus, kas būtu tālejošāki par karagūstekņu apmaiņu. Šādā kontekstā ir jāpievērš uzmanība faktoriem, kas ietekmē miera sarunu uzsākšanas iespējamību un to potenciālos rezultātus.
Izgājšnedēļ, skatoties "Rīta panorāmu", uzsita asinis – divi latviešu žurnālisti burbuļo angļu mēlē ar "Air Baltic" šefu Martinu Gausu.
Pieus gadus savas dzīves esmu veltījusi partijai „Progresīvie”. Diemžēl arvien biežāk partijā ir pieņemti lēmumi, kuri ir pretrunā ar manu sirdsapziņu un kurus nevaru attaisnot, tādēļ ar šodienu esmu nolēmusi darbību partijā apturēt cerībā, ka pieļautās kļūdas vēl var labot.
