Siliņa, "Vienotība" un "Progresīvie", nonākuši finanšu sprukās, kāro lāpīt budžetu šodien uz nākotnes pensiju rēķina
Andris Kerls*09.09.2024.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Pašreizējo nodokļu pārskatīšanas scenāriji pašlaik izskatās pēc nebeidzama un slikta meksikāņu seriāla ar paredzamām, gana traģiskām un atmiņā paliekošām beigām. Viena no šīm sērijām pašlaik tiek veltīta valsts fondēto pensiju shēmas iemaksu “terminētai” samazināšanai. Šeit gan gribētos uzsvērt, ka, lai arī risinājuma izstrādes mērķis – sloga samazināšana darba devējiem – ir atbalstāma, pensiju 2. līmeņa iemaksu samazināšana kopsakarā ar jau iepriekš vēsturiski pieļautām kļūdām iemaksu mazināšanā pamatīgi iedragās iedzīvotāju uzticību Latvijas pensiju sistēmai. Lai veidotu pensijas kapitāla uzkrājumu, jāatceras, ka šis uzkrājums daudziem nākotnē būs vienīgais reālais uzkrājums.
Vēlos uzsvērt, ka piedāvātais risinājums liks mūsu iedzīvotājiem būtiski un vēl vairāk apšaubīt jau tā zemo motivāciju maksāt nodokļus. Turklāt jāuzsver, ka pensiju 2. līmenis nav nodoklis, bet katra strādājošā personīgā nauda – uzkrājums vecumdienām, ko var atstāt arī mantojumā.
Pieņemot lēmumu samazināt pensiju 2.līmeņa iemaksas no 6% uz 4%, pašiem iedzīvotājiem kā fondēto pensiju shēmas dalībniekiem tuvākajos gados vien varētu tikt zaudēta iespēja kopā uzkrāt apmēram 1,3 miljardus eiro. Pašlaik nevienā valdības piedāvātajā materiālā nav skaidrots un attiecīgi nav arī saprotama publiskajā telpā izplatītā informācija, ka no šāda samazinājuma valsts fondēto pensiju shēma zaudētu tikai 203,9 miljonus eiro. Šāds aprēķins ir apšaubāms, jo pagājušajā gadā vien pensiju 2.līmeņa dalībniekiem uzkrājums kopumā pieaudzis par vairāk nekā miljardu eiro.
Politikas veidotājiem ir skaidri zināms, ka daļai iedzīvotāju nav citu būtisku personisku uzkrājumu. Latvija uzkrājumu ziņā būtiski atšķiras uz pārējo Baltijas valstu fona. Tādēļ jau atkal ilgtermiņa sociālā nodrošinājuma risinājuma vietā, kaitējot tā ilgtermiņa darbībai un rezultātiem, tiek piedāvāts risinājums, kas pie viena arī kaitēs vairāku gadu garumā ieguldītāju kopīgiem centieniem veidot ilgtermiņa uzkrāšanas un ieguldīšanas kultūru.
Pensiju jautājumā jāvērš uzmanība arī daudz pieminētajai demogrāfijai un tās aizvien pieaugošās slodzes jautājumam. Turpmākajos 20 gados šī slodze krietni pieaugs. Piemēram, ja pašlaik vienu pensionāru pensiju 1.līmenī uztur trīs strādājošie, tad 2050. gadā tie būs divi strādājošie uz vienu pensionāru. Ienākumu un strādājošo daļas samazinājums gaidāms par 33%.
Priekšlikumā paredzēts iemaksas pensiju 1.līmenī palielināt par 1 procentpunktu, bet šim risinājumam nav garantēta augoša finansiālā seguma nākotnē, jo pensiju 1.līmenis tiek finansēts no kartējām sociālās apdrošināšanas iemaksām. Publiski jau vairākkārt speciālisti vērsuši uzmanību, ka šāds solis nepārprotami signalizē par nekontrolētiem pensionēšanās vecuma celšanas riskiem nākotnē, neizbēgami to paaugstinot straujāk, nekā pieaug sagaidāmais mūža ilgums.
Iepriekšminētais liek uzdot jautājumu arī par piedāvātā risinājuma atbilstību Satversmei. Satversmes tiesa savā praksē attiecībā uz valsts fondēto pensiju sistēmu jau iepriekš ir norādījusi, ka sociālās aizsardzības sistēma nedrīkst tikt izmantota kā instruments īstermiņa mērķu sasniegšanai. Politiķiem jāapsver katra lēmuma ietekme uz pensiju sistēmas ilgtspēju un savlaicīgi jāveic ekonomiskā un demogrāfiskā riska novērtēšanas pasākumi.
Vienlaikus nedrīkst teikt, ka “viss ir slikti”, jo nodokļu pārskatīšanas scenārijā ir iekļautas arī vairākas nepārprotami atbalstāmas izmaiņas, kas motivētu ikvienu pašu veidot uzkrājumu un uzlabot strādājošo atalgojuma iespējas – iedzīvotāju ienākuma nodokļa attaisnoto izdevumu par iemaksām privātajos pensiju fondos un apdrošināšanas prēmiju limita palielināšanu, no iedzīvotāju ienākuma nodokļa atbrīvojamās summas paaugstināšanu gan par dāvanām darbiniekiem, gan arī par darba devēju izmaksātajiem bērna piedzimšanas pabalstiem – ieguldījums demogrāfijas veicināšanā, gan arī bēru pabalstiem.
Mēs tomēr ceram, ka šī plānoto nodokļu pārskatīšanas scenārija sērija beigsies bez ilgtermiņa sekām, kuras mēs sajustu tikai nākotnē, un “vainīgie” sen būs aizmirsti un “jaunie” vainos “vecos”. Citiem vārdiem – risināt īstermiņa finanšu problēmas uz rītdienas rēķina ir ļoti slikta ideja.
* Finanšu nozares asociācijas padomnieks
Seko mums 
Ar ko maza pozitīva inflācija, kuras dēļ visu naudas vienību (eiro, ASV dolārs u.c.) pirktspēja visās pasaules valstīs laika gaitā nemitīgi samazinās, ir labāka gan par nemainīgām cenām, gan arī par deflāciju jeb cenu kritumu? Ja cenu kāpums padara mūs nabadzīgākus, vai cenu kritums mūs padarītu bagātus? Vai patiesība, ka no inflācijas visvairāk cieš bagātie, jo inflācija taču samazina uzkrājumu vērtību un nabadzīgiem nav ko uzkrāt? Kāpēc inflācija Latvijā bija un arī paliks nedaudz lielāka nekā vidēji eirozonā, un kāpēc tas ir pat labi?
Pēteris Birkerts (1881–1956), pazīstamā arhitekta Gunara Birkerta tēvs, bija latviešu folklorists un literatūrzinātnieks, tautas parunu, sakāmvārdu, mīklu un anekdošu vācējs. Viņa apkopotā “Birkerta folkloras krātuve” (BFK) ir otra lielākā pēc Latviešu folkloras krātuves. Atšķirībā no citiem folkloristiem, P. Birkerts šim materiālam mēģināja pieiet ne tikai zinātniski, bet arī filozofiski, piedāvājot savu tautas gudrības filozofiskās struktūras versiju. Viņa mūža nogalē iznāca apjomīgs pētījums Latvju tautas estetika divos sējumos. Pirmajā sējumā viņš aplūko “cilvēka auguma, fiziskā ķermeņa un viņa kustību estetiku”, analizējot fizisko daiļumu un nedaiļumu “tautas prātojumos” jeb parunās.
Ir taču jābūt kādam noslēpumam vai būtiskai atšķirībai, kāpēc igauņi var izdarīt pie mums neiespējamo - samazināt savu politiķu ambīcijas, kā arī biznesmeņu alkatību un uzbūvēt "Rail Baltica" staciju gandrīz divas reizes lētāk, nekā sākotnēji plānots.
Komentārs par žurnālista Bena Latkovska rakstu ""Rail Baltica" stratēģiskā jēga nav tā, kuru par to cenšas uzdot". Kopumā piekrītot autora rakstītajam, gribētu uzdot vienu jautājumu: vai "Rail Baltica" stratēģiskā jēga saglabājas, pazūdot ekonomiskajam lietderīgumam, vai arī ir tāda projekta sadārdzinājuma robeža, līdz ar kuras sasniegšanu pat satiksmes ministram Briškena kungam ir pilnīgi skaidrs, ka projekts ir jāaptur?
Rīgas un tuvējos reģionos bezdarba līmenis pašlaik tuvojas 4%, kas nozīmē, ka bezdarba teju nav. Arvien biežāk dzirdam diskusijas par tautsaimniecības bremzēšanos, ko rada virkne dažādu aspektu, taču viens no tiem – darbinieku trūkums. To gana sāpīgi izjūt arī ražojošie uzņēmumi.
Valsts prezidents tēmu par apvienotā Latvijas sabiedriskā medija (LSM) valdes nesamērīgi lielo atalgojumu no publikas pukstēšanas interneta čalotavās aktualizējis līdz valsts politikas augstākajam līmenim. Tādam, ko nevar ignorēt. Bet… vai piedāvātais risinājums neradīs vēl lielāku sajukumu? Un varbūt laiks uzsākt lielākas reformas valsts kapitālsabiedrību vadītāju atalgojuma sistēmā?
Viens no biežāk apspriestajiem tematiem Ukrainā notiekošā kara kontekstā jau vairāk nekā divarpus gadu garumā ir potenciālās miera sarunas. Informatīvajā telpā regulāri parādās politiķu un amatpersonu aicinājumi sēsties pie sarunu galda, piedāvājot dažādus plānus, kuri kalpotu par pamatu miera sarunām, tostarp no valstīm, kuras nav tieši iesaistītas karadarbībā. Kopš pilna mēroga iebrukuma Ukrainā ir pat notikuši vairāki sarunu raundi starp Krieviju un Ukrainu ar vairāku starpnieku palīdzību, taču pagaidām tas nav nesis rezultātus, kas būtu tālejošāki par karagūstekņu apmaiņu. Šādā kontekstā ir jāpievērš uzmanība faktoriem, kas ietekmē miera sarunu uzsākšanas iespējamību un to potenciālos rezultātus.
Izgājšnedēļ, skatoties "Rīta panorāmu", uzsita asinis – divi latviešu žurnālisti burbuļo angļu mēlē ar "Air Baltic" šefu Martinu Gausu.
Pieus gadus savas dzīves esmu veltījusi partijai „Progresīvie”. Diemžēl arvien biežāk partijā ir pieņemti lēmumi, kuri ir pretrunā ar manu sirdsapziņu un kurus nevaru attaisnot, tādēļ ar šodienu esmu nolēmusi darbību partijā apturēt cerībā, ka pieļautās kļūdas vēl var labot.
