Sirds sadeg neparasti jeb Austrumu slimnīcas vadītāja ceļojuma noslēgums. Otrais cēliens
Pietiek lasītājs03.06.2025.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Jāpiekrīt dr.Apiņa viedoklim, ka Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas (PSKUS) un Rīgas Austrumu Klīniskās universitātes slimnīcas (RAKUS) celtniecības un Staņēviča demisijas stāstā ir nepilnīga puzle. Viedoklis pausts rakstā “Pēteris Apinis: Nepilnīga puzle par PSKUS un RAKUS celtniecību un Staņēviča demisiju“.[1] Šķetināsim, kas tad notika, un mēģināsim izvairīties no vienpusējas interpretācijas, kaut objektīvi to ir grūti izdarīt, un tas ir pamatoti, jo arī raksta autors/-e pārstāv kādu pusi.
Paldies dr.Apinim par novērtējumu, ka raksts palīdzēja salikt redzējumu par notikušo, bet tiešām jāpiekrīt, ka spēlēšanās ar faktiem var būt vienas puses interesēs un tas nebūs vienkārši. Raksta “Sirds sadeg neparasti jeb Austrumu slimnīcas vadītāja ceļojuma noslēgums”[2] aicinājums bija paskatīties no otras puses, jo histēriskā glorifikācija, kas tiek izvērsta medijos, ir, šķiet, jaunums veselības aprūpē.
Runājam atkal par faktiem, lai izvairītos no liekas interpretācijas. Atsaukšos uz dr.Apiņa rakstu[3], lai vieglāk izsekot:
1. Citēju: “Atbilstoši “Vienotības” politpulciņa vadības principiem vadošos amatos jāceļ cilvēki, kas ņemti no svešām jomām”. Atgādinu - N. Staņēvičs amata pienākumus sāka pildīt laikā, kad veselības ministre bija L. Menģelsone, kura uz to brīdi pārstāvēja “Apvienoto sarakstu”. Kāda sakritība, ka sašutumu par vadītāja aiziešanu pauda iepriekšminētās partijas pārstāvji.
2. Ja reiz bijušais slimnīcas vadītājs bija tik izlēmīgs un ar mugurkaulu, tad kāpēc viņš pakļāvās ministrija idejai par centralizētu medikamentu iepirkumu? Te tomēr ir pretruna, jo intervijā pats bijušais slimnīcas vadītājs apgalvoja, ka centralizētā medikamentu iepirkšana ietaupītu līdzekļus.[4]
3. Amatu savienošana tiešām ir Valtam Ābolam, Edgaram Labsvīram un Jari Petaja.[5]. Tomēr – Valts Ābols un Jari Petaja pārstāv bērnu veselības aprūpi, kas tieši nekonkurē ar Austrumu slimnīcas pamatprofilu, un Jari Petaja ir Helsinku bērnu slimnīcas izpilddirektors. Nevaru iedomāties, kā Somijas slimnīca varētu tieši apdraudēt slimnīcas darbību Latvijā un pretendēt, piemēram, uz finansējumu no Nacionālā veselības dienesta. Jāatzīst, ka situācija ar Edgaru Labsvīru ir sarežģītāka, jo viņš ir valdes loceklis “Daugavpils Reģionālajā slimnīcā”, kas tieši konkurē par finansējumu ar Austrumu slimnīcu, bet tā ir ministrijas izvēle iecelt viņu šādā amatā.
Nedaudz jau no iepriekšējā slimnīcas vadītāja paustā:
4. “Mēs apzināmies riskus un uz tiem reaģējam. Nevienā brīdī slimnīca nav pazaudējusi finansējumu savas neizdarības vai kļūdu dēļ – šādi apgalvojumi neatbilst patiesībai. Visas izmaiņas finansējuma apjomā ir bijušas saistītas ar ārējiem apstākļiem, kas jau sākotnēji identificēti kā potenciālie riski. Tos lieliski apzinās arī Veselības ministrija un ministrs, izprotot izaicinājumus, ar kuriem saskaramies, un palīdzot ar vienotu redzējumu rast risinājumus, par ko sakām lielu paldies, jo tikai kopā varam sasniegt rezultātu.”[6]
Raksts publicēts 2025. gada 22. aprīlī, t.i. nesen. Tas gan ir pretrunā ar intervijā ar padomes priekšsēdētāju Edgaru Labsvīru pausto, ka “patiesībā tas stāsts ir diezgan vienkāršs. Ir bijis Atjaunošanas fonda finansējums, kas bija jāapgūst līdz 2026. gada vasarai, ir bijis konkurss Infektoloģijas centra būvniecībai, kas beidzās bez rezultāta, sekas tam ir zaudēti 44 miljoni eiro [..]”.[7]
Acīmredzot riski tomēr nebija pietiekami izvērtēti, vai bija paļaušanās uz veiksmi.
Atsevišķs ievērības cienīgs stāsts ir Austrumu slimnīcas darbinieku vēstule (nav zināms, kam tā patiesībā adresēta (sabiedrībai)), bet pieņemsim, ka tā tika adresēta veselības ministram. RE.tv nopublicējusi vēstuli ar darbinieku parakstiem slimnīcas bijušā vadītāja aizstāvībai[8]. Iespējams, ka skatījos neuzmanīgi, bet es neredzēju nevienu profesora parakstu, nevienu onkoloģijas centra darbinieka parakstu. Kas ir personas, kas parakstījušās, nav skaidrs.
Nevēlos teikt, ka cilvēki nav pauduši atbalstu. Ir, bet arī no vēstules sabiedrībai nav skaidrs, ko tad bijušais slimnīcas vadītājs ir paveicis, jo vēstulē primāri pausts viedoklis, ka nav finansējuma, un netiek teikts, ka iepriekšējam vadītājam bija jāsaglabā amats.
Nebija.
Turpinājums sekos. Iespējams.
[1] Pēteris Apinis: Nepilnīga puzle par PSKUS un RAKUS celtniecību un Staņēviča demisiju | LA.LV
[2] Pietiek :: Sirds sadeg neparasti jeb Austrumu slimnīcas vadītāja ceļojuma noslēgums
[3] Pēteris Apinis: Nepilnīga puzle par PSKUS un RAKUS celtniecību un Staņēviča demisiju | LA.LV
[4] RAKUS vadītājs: Pienācis laiks slimnīcām ļaut iepirkt zāles, apejot lieltirgotavas / Raksts
[5] Pēteris Apinis: Nepilnīga puzle par PSKUS un RAKUS celtniecību un Staņēviča demisiju | LA.LV
[6] Normunds Staņēvičs: Pretstats nepamatotai kritikai
[7] RAKUS padome: Esam neapmierināti ar bijušā Austrumu slimnīcas vadītāja Staņēviča darbu / Raksts
[8] RAKUS darbinieki prasa finansējumu un skaidrojumus - ReTV
Seko mums 
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
Daži citāti: "Tad atkal turpinājās bēdu stāsts par ministrijām, kuru darbinieki nekādus mērķus noteikt neesot spējīgi. Vismaz “airBaltic” gadījumā mērķi neesot noteikti."
Pievienoju tiešām smieklīgu tvītu, pats iesmēju. Pirmajā brīdī. „Guntars Meluškāns: Šlesers sola izvest ielās savus vēlētājus. Rīgas ieslodzījuma vietās valda patīkams satraukums.”
Latvijā 2025. gada 7. jūnijā notika pašvaldību vēlēšanas. Precīzāk – notika vēlētāju gribas izteikšana, taču balsu skaitīšana pārvērtās par valsts funkcionalitātes sabrukuma laboratoriju. Šo notikumu tagad ierakstīsim hronikā kā "demokrātijas beta versiju ar automātisku atbildības apvedceļu".
Rosļikovs visu acu priekšā gatavo augsni krievijas specoperācijai tautiešu aizstāvēšanai. Saku kā režisors, kurš kaut ko saprot no dramaturģijas likumiem. Ja viņu nenoņem no trases savlaicīgi (likuma pārkāpumi acīmredzami, un to var izdarīt legāli), tad gaidiet tankus Rīgas ielās, iespējams, jau rudenī.
Gan jau arī šoreiz polittehnoloģi būs atraduši veidu kā lielākajai daļai pilsoņu uzlauzt apziņas kodus, apiet krititiskās domāšanas barjeras un panākt saviem klientiem vajadzīgos rezultātus. Visiem nevajag. Tikai vairākumam. Tātad grābekļi ir sagatavoti vajadzīgās krāsās un izlikti iepriekš aprēķinātās vietās. Vairākums ar garantiju uzkāps. Tas tā, ievadam.
Pēdējās nedēļas jau bija tik notikumu pilnas, ka ziņu atkarības sirdzējiem nebija laika ne normālai ēdienreizei, ne mierīgi uz poda pasēdēt. Tipiska aina – glaudāmrīks vienumēr rokā, nedaudz šķielējošs acu skats displeju nepamet ne uz mirkli. Un te nu sākās tādi trakumi, salīdzinājumā ar kuriem Holivudas pasakas sāka izskatīties garlaicīgas kā komjauniešu atskaites. Bet lai nu uguņošana, neticamie video skati un pārgudrā spriešana par ģeopolitiskajām sekām paliek citiem.
