Iesaki rakstu: 
„Mēs neesam naivi, bet mums ir jāatsāk dialogs ar Krieviju, lai rastu risinājumus tad, kad tas ir nepieciešams,”- tā, viesojoties Latvijā, paziņoja Francijas prezidents Emanuels Makrons.
Protams, zinu, ka Francijas prezidents šo mūžam neizlasīs, bet tomēr vēlos viņam pateikties par sirsnīgo padomu un dalīties ar vēstures faktos balstītām nelielām pārdomām.
Jāatceras, politiskais dialogs ar Krieviju nozīmē mēģināt runāt nevis ar Krieviju kopumā, bet gan ar autoritāro “nonullēto prezidentu” Vladimiru Putinu.
Vai Makrona kungam kāds ir pateicis, ka Putins jau reiz uz Latvijas mēģinājumu sākt dialogu atbildēja ar piedāvājumu saņemt beigta ēzeļa ausis?
Pavisam nesen dialogu mēģināja uzsākt Igaunijas prezidente Kersti Kaljulaida. Šis mēģinājums beidzās ar to, ka Krievijas vēstniecība atsūtīja viņai pudeli ar “Krimas šampanieti.” Protams, viņa pudeli ar šo savādo dziru nosūtīja atpakaļ. Bet tas tikai liecina, ka Krievijas diplomātijas izpratnē “dialogs” var būt arī stulbs, infantils joks.
Makrona kungam, iespējams, neviens vēl nav izstāstījis, ka Putina izglītības līmenis ir iesprūdis kaut kur starp Brežņeva un Staļina laika propagandas melīgajām klišejām. Nesen Putins paziņoja, ka Baltijas valstis esot pievienotas PSRS “leģimitīvā veidā”.
Vēsturniekiem atlika tikai nopūsties, jo fakts paliek fakts - tas notika, pat formāli neievērojot Latvijas Republikas Satversmi (Konstitūciju). Vēl Putinam atlika tikai piebilst, ka 1941., 1949. gados vairāk nekā simt tūkstoši deportēto Baltijas valstu iedzīvotāju labprātīgi nopirka ceļojuma biļetes uz Sibīriju.
Tāpat Makrona kungam, iespējams, neviens nav izstāstījis, ka Putina čekistu vidē “win-win” princips nenozīmē abpusēju izdevīgumu. Putina diplomātijā, kā to apliecina pieredzējuši eksperti, tas nozīmē ko pavisam ko citu - “win-win” Putinam ir “uzmest nevis vienreiz, bet divreiz pēc kārtas”.
Te jāsaka, ka Francijas aicinājumi uz dialogu ar Kremli nav nekas jauns. Vēl 1990. gadā Parīze aicināja Lietuvu atteikties no mēģinājumiem atgūt neatkarību - proti, aicināja uz dialogu ar Putina apraudāto komunistu režīmu. (Skat. pievienoto attēlu no Spānijas laikraksta La Vanguardia virsraksta 1990. gadā.) Šīs Parīzes un Bonnas (Rietumvācijas toreizējās galvaspilsētas) aicinājums uz dialogu beidzās ar Krievijas tankiem Lietuvas galvaspilsētā.
Es būtu pateicīgs, ja Makrona kungs atcerētos, ka Krievija ir vāji attīstīta, korumpēta valsts ar indi un asinīm uz rokām. Krievija ir ekonomisks punduris, salīdzinot ar Eiropas Savienību, ar 140 miljoniem iedzīvotājiem iepretim ES apmēram 500 miljoniem. ES kopējie ieguldījumi aizsardzībā katru gadu ir apmēram 3-4 reizes lielāki nekā Krievijai. Nemaz jau nerunājot par zinātnes, tehnoloģiju attīstības atšķirībām.
Makrona kungs kopā ar pārējiem ES valstu vadītājiem pārstāv ES, kura ir nesalīdzināmi augstākā svara kategorijā nekā Putina pārstāvētā Krievija. Un ar agresīviem starptautiskajiem huligāniem ir jārunā, kā nopietniem cilvēkiem pieklājas - stingri un noteikti. Tikai tāds var būt dialogs ar starptautiskiem agresoriem un klīniskiem meļiem.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.