Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā
Foto

Šis laiks

Leonards Inkins
15.06.2022.
Komentāri (0)

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Kāda lasītāja: Jūs atkal pazemojat un noniecināt savu lasītāju. Autors vienkārši «novelk lentu» starp sevi un lasītāju, vairākkārt norādot, cik tas otrais maz sajēdz. A no tā jau nabaga dumjais lasītājs gudrāks nepaliks...”

Nesen iznāca kāda ASV filma «par skatīšanos uz augšu». Iesaku noskatīties, tas palīdzēs saprast, ko šeit rakstu. Filmā ir kāda epizode, kur ASV prezidente no zinātniekiem uzzina, ka Zemei tuvojas liela komēta un ka pēc sadursmes cilvēce ies bojā.

Kā domā, kas, šo uzzinot, viņas prātu nodarbināja un kas radīja satraukumu? Domādams neizdomāsi, bet viņa jautāja zinātniekiem – paga’, paga’, kad tas notiks? Tas pasaules gals būs pirms vēlēšanām vai pēc...?

Esi dzirdējis vārdiņu «izaugsme»? To var attiecināt arī uz minēto, notiekošo un šo laiku. Runa nav tikai par personas izaugsmi, uzņēmuma vai valsts... Runa ir par «izaugsmi» kopumā.

Kas tas, tavuprāt, ir? Kas ir «izaugsme»? Vai tas ir stāvoklis, kad kļūstam lielāki, stiprāki, varenāki?

Nē, manuprāt, tas ir tāds lietu un attiecību stāvoklis, kad varam atļauties par dzīvi nedomāt, neiedziļināties un neiespringt. Kad varam atļauties daudz aplamību un no aplamību skaita lietu kārtība nedz valstī, nedz mūsu personiskajā dzīvē nemainās. Tas liecina par «izaugsmi», tas liecina, ka spējam atrauties no zemes un tam neseko sāpīgs kritiens vai nepatīkama piezemēšanās.

Iztikas minimums

Ir lietas, darbi un zināšanas, bez kurām varam lieliski dzīvot un mūža garumā tā arī neuzzināt, ka par minētā eksistenci pat neesam zinājuši. Tā dzīvo arī kukaiņi, kuri nezina, piemēram, par zvaigznāju eksistenci, to nosaukumiem, tomēr šī nezināšana nekādi neietekmē to dzīvi.

Līdzīgi arī daudzi cilvēki nodzīvo dzīvi, tā arī neuzzinājuši un nenoskaidrojuši šīs «nodzīvošanas» iemeslu, cēloni un jēgu. Tas tāpēc, ka viņi var atļauties to neuzzināt, un viņus par to nesoda. Bet – kā zināms – atļauts ir viss, kas nav aizliegts.

No mazo cilvēciņu likteņiem pakāpeniski pāriesim uz valstu eksistenci, kuras arī veido šie mazie cilvēciņi. Izrādās, ka arī valstis var eksistēt, ja tās neviens nevada, ja netiek pieņemti un laboti likumi; izrādās, ka valsts pilsoņu ekonomiskais stāvoklis ir ļoti maz atkarīgs no Ekonomikas ministrijā lemtā, no konstitūcijā ierakstītā un no valdības solījumiem.

Drīz būs kārtējās Saeimas vēlēšanas. Kas notiktu, ja šīs un citas vēlēšanas atceltu? Ir taču zināms, ka, ja ar vēlēšanām varētu ko mainīt, tās aizliegtu...

Nekas nenotiktu, un dzīve ritētu savu gaitu neatkarīgi no tā, vai ir izdevies atrast Satversmes oriģinālu vai ne.

Atkāpes no normas

Lai būtu saprotamāk, iztēlosimies kādu ģimeni, kur ģimenes galva var īpaši neiespringt, ko ēdīs, kā mācīsies bērni un kur pašu glabās, jo, kamēr ies darbā, tikmēr maizītei pietiks, bet gadījumā, ja nepietiks, tad palīdzēs sociālie dienesti; savukārt, ja skandalēsies, tad savaldīs policija un Probācijas dienests nostādīs uz «pareizā ceļa». Ko bērniem mācīties, lems Izglītības ministrija; par veselību rūpēsies ģimenes ārsts; pēc skolas gan jau, kāds bērnus darbā pieņems vai iekārtos. Ģimenes galva var atļauties rīkoties nesaimnieciski, neapdomīgi vai ģimenei paredzēto laiku pavadīt kādā spēļu zālē. Vai būs tā, kā minēju, vai citādi, tas maz ietekmēs šīs ģimenes dzīvi.

Tā arī ir tā «izaugsme», par kuru iepriekš minēju, jo, ja runa ir par patiesu izdzīvošanu un pat dzīvošanu, tad šādi rīkoties ir nāvējoši ne tikai ģimenei, bet arī pašam. Toties, kad esam «izauguši», tad gan varam atļauties «dzīvot» kā jau «izaugsmi» sasniegušie.

Vari iet parlamentu vai pašvaldības vēlēt, bet vari arī neiet, un tas nekādi neietekmēs nedz tavu, nedz valsts dzīvi. Tas notiek pēc citiem noteikumiem, un izmaiņām valsts dzīvē ir citi cēloņi. Tu vienatnē to nevari ietekmēt, un divatā ar kaimiņu arī nespēsiet.

Vairumam cilvēku, kuri šo lasa, tas nebūs saprotams, un viņiem liksies, ka manis teiktajam nav satura, jo viņi šādu dzīves modeli uzskata par normu, bet tā diemžēl nav norma – tāda dzīvošana ir atkāpe no normas.

Zvaigznes debesīs

Bieži esam ne tikai neuzklausīti, bet arī nesaprasti vai pārprasti. Kāpēc? Mēģināšu apgalvojumu un skaidrojumu formā atbildēt uz šo un citiem jautājumiem.

Ja neesi redzējis zvaigžņotas debesis, ja nezini, ka eksistē zvaigznes, tad tu nespēsi saprast tekstu, kurā būs stāstīts par to izkārtojumu debesīs un zvaigznājiem. Lai to varētu izprast un pieņemt, ir nepieciešamas priekšzināšanas par debesīm. Kaut ar vienu acs kaktiņu tās ir jāredz vai jābūt redzējušam. Ja acs kaktiņš te nebūs iesaistīts, tad nevarēsi – ne tāpēc, ka esi īpaši dumjš, bet gan tāpēc, ka ir nepieciešamas priekšzināšanas un nedaudz prakses, lai to izprastu, bet tās daudziem nav.

Pazīstu kādu cilvēku, kurš grāmatas lasa ar karti uz galda. Līdz ko grāmatā ir pieminēta kāda apdzīvota vieta, tā tūlīt tā tiek uzmeklēta kartē, un lasītāja izpratne par tekstu kļūst dziļāka un saprotamāka. Vai esi tā lasījis, vai esi iztēlojies kādā tekstā aprakstīto vietu atrašanos uz globusa vai papīra kartē? Vai ar acs kaktiņu esi kaut šādi mēģinājis papildināt grāmatā rakstīto?

Klavieres

Aplami ir arī censties visu uzzināt un visu saprast. Nav slikti, ka cilvēks daudz zina, daudz saprot un prot izmantot minētās zināšanas un izdarīt secinājumus, bet būs labi arī tad, ja katrs tomēr specializēsimies tajās jomās, kas mums ir interesantākas, kuras vieglāk padodas un kuras mūs patiesi aizrauj un interesē. Cilvēks nespēj visu aptvert, visu iemācīties un visās jomās būt zinātājs un speciālists. Laikam ejot, mēs uzzinām aizvien vairāk, zinātne attīstās, saskata un ierauga aizvien dziļāk. Viena cilvēka dzīvē to visu nav iespējams aptvert un iemācīties, tāpēc aizvien plašāk tiek pielietota šaura specializācija.

Risinājums minētajam ir klausīt zinošiem cilvēkiem, bērniem klausīt vecākus, skolniekiem – skolotājus, pacientiem – dakterus, nevis pašiem visu «zināt».

Klavierspēlē basa partiju vairumā gadījumu spēlē kreisās rokas pirksti, bet meldiņu – labā roka. Var, protams, iemācīties to darīt pretējā secībā, spēlēt basu ar labo, bet meldiņu ar kreiso, var labo ausi kasīt ar kreiso roku, bet efektivitāte un ērtība prasa labo ausi kasīt ar labo roku.

Arī priekšzināšanām ir līdzīga loma. Tas, kas vēl vakar bija atklājums, piemēram, ka divi reiz divi ir četri, rīt jau kļūs par priekšzināšanām, kas palīdz skaitļošanu attīstīt un padziļināt. Bez šīm priekšzināšanām tas nav iespējams. Nedz to, ka divreiz divi ir četri, nedz to, ka arī klavierspēli nevar apgūt, ja neklausa «kādu gudrāku»...

Šā laika klupšanas akmens ir cilvēci pārņēmusī nepaklausība. Bērni neklausa vecākus, sieva – vīru, izglītojamie – skolotājus, pacienti – dakterus, pilsoņi – politiķus.

Slikts piemērs

To, kas ir ārpus mūsu zināšanām un prasmēm, ļausim izlemt citiem zinošākiem. Gadījumā, ja būs nepieciešams pieņemt kādu lēmumu vai izdarīt secinājumus, necentīsimies to pastiprināti apgūt, bet paļausimies uz to cilvēku viedokli un ieteikumiem, kuri tam ir veltījuši daudz laika un kuri ir šajā jomā specializējušies.

Slikts piemērs, ko nevajag atdarināt, ir, kad pacients, guļot uz operāciju galda, pirms «aizmigt», dod ķirurgam vadošus norādījumus, kā viņš esot jāoperē. No tā izriet – viņš uzskata, ka ķirurgs nav gana zinošs, bet tomēr ļauj tam sevi griezt.

Vēl nesen jūtūbe, socālie tīkli un plašsaziņas līdzekļi bija pilni ar «speciālistu un zinātāju» viedokļiem par kovidu. Ne viņi to mācījušies, ne piedalījušies zinātniskajos pētījumos, un reti kurš no viņiem ir kādu izārstējis.

Šobrīd, kad notiek aktīva karadarbība, ik dienas mūs uzrunā, apgaismo un citādi izglīto, kā arī informē par karu tie, kas bieži vien nav ne dienas dienējuši nekādā armijā, bet toties atļaujas gudriem ģīmjiem spriest, kā ir, kā vajadzētu būt, kas to ietekmē un kāds būs kara rezultāts. Vairumā gadījumu viņi komentē un skaidro to, ko paši nav lasījuši, interpretē to, ko pa ausu galam dzirdējuši. Šo labi var vērot ne tikai Latvijā, bet arī nopietnu valstu speciālistu atzinumos un prognozēs, kuras bieži ir maldinošas un kļūdainas.

Runā diletanti, klausās nejēgas, un šīs darbības pārtop vēlēšanu rezultātā, kas spriedelētājus bieži aplaimo ar reālu varu un ietekmi.

X stunda

Reiz gadījās būt klāt kādā Saeimas komisijas izbraukuma sēdē. Izbraukums bija netāls, «sēdētāji» sanāca paši, nebija jāved, jo tas notika Latvijas Radio namā.

Radio pārstāve plaši stāstīja, par to, kā apziņos pilsoņus X stundā. Un kā odziņa uz tortes nobeigumā izskanēja – tas viss darbosies tikai tad, ja darbosies internets... Ko darīt, ja okupants internetu atslēgs, palika neatbildēts.

Kad daži sabiedrībā ļoti pazīstami deputāti arī izteica savas pārdomas un viedokli, kā arī jautāja, man, to dzirdot, palika baisi. Ja kādam vēl ir cerības, ka viņi parūpēsies, ka viņi nodrošinās, ka viņi aizstāvēs, tad paudīšu savu, bieži kļūdaino viedokli, ka šajā gadījumā tomēr slīcēju glābšanās ir pašu slīcēju rokās, bet šie glābēji neizglābs pat paši sevi.

Kas minētajai X stundai un rakstā paustajam ir kopējs? Kopējo labi ilustrē iepriekš pieminētais pacients uz operāciju galda. Ne tik daudz pacients, cik viņa uzvedība un tas, ko viņš uzskata par zināšanām, un arī viņa pārliecība, kas balstīta maldos un augstprātīgā iedomībā.

Naivums

Faktiski vienmēr nonākam pie klasiskā jautājuma – ko darīt? Kā tam pretī stāt? Kā situāciju ja ne uzlabot, tad vismaz mainīt? Vai ir kāda cerība, un, ja ir, tad kas liek cerēt? Vai tikai – es tā gribu, jādomā pozitīvi, gan būs labi, vai arī cilvēki nāks pie prāta, tumšais laiks beigsies, nākotnē būs vairāk gaismas un gaišu cilvēku? Mēdzam savas prognozes pamatot arī ar dažādiem praviešiem un gaiši redzīgo paudumiem. Viņš teica, ka būs tādi laiki, kad valdīs komunisti...

Arī es šim «Ko darīt?» esmu bieži pievērsies un pat mēģinājis ko ieteikt, bet nekā... Kāpēc? Vai tāpēc, ka mani ieteikumi, padomi un nospraustie virzieni bija maldīgi? Nē, tāpēc, ka jāiet man bija vienam vai gandrīz vienam.

Pirms vairākiem desmitiem gadu es savā naivumā biju iedomājies tā: ja reiz esmu sapratis, tad atliek tikai izstāstīt savus atzinumus citiem un mēs kopā izdarīsim, bet nekā.

Arī pēc divdesmit gadiem mani atzinumi nav mainījušies, ir precizētas dažas detaļas, bet kopaina ir tā pati.

Pa šo laiku ir mainījušies pat gadsimti, ir mainījušies valsts amatpersonu uzvārdi, bet būtība ir palikusi iepriekšējā. Tāds cilvēks bija arī pirms vairākiem tūkstošiem gadu, kad bija citi gadskaitļi, citi kungu tituli, bet būtība tāda pati kā šodien.

Es stāstīju, atmaskoju, skaidroju, analizēju, secināju, bet izrādījās, ka vairums klausītāju neko nebija dzirdējuši par «zvaigznēm debesīs», tāpēc maniem vārdu plūdiem bija niecīgi rezultāti, jo bez priekšzināšanām nav iespējams prasmes padziļināt, attīstīt un nostiprināt.

Ko?

Tātad – ko darīt?  Kaut pareizāk šo jautājumu un uzdevumu būtu formulēt nevis – ko darīt, bet gan – ko vairs nedarīt, ko pārstāt darīt. Tomēr vispirms tiksim skaidrībā ar šiem diviem vienkāršajiem vārdiem – ko darīt...

Lai jel ko varētu izdarīt, šie daži vārdi ir dziļdomīgi jāatkārto, un no to atkārtošanas izrietēs daži precizējoši jautājumi. Piemēram,

ko tu gribi sasniegt;

ko tu vēlies darīt;

ko tu nedarīsi nekādos apstākļos;

un kam tev to vajag?

Jautājot sev, ko darīt, un atbildot pašam sev, ko gribi darot sasniegt, ko gribi lietas labā darīt un ko tu nevari atļauties darīt, kas tev nav pieņemams, kā arī, kam tev to vajag, nāksies secināt, ka šādās kategorijās neesi domājis. Tu līdz tam domāji – «vajag», «ir jābūt» - vai atsaucies uz kādu starptautisku dokumentu, kuru lasījis neesi, bet tu domāji, ka tur tā ir teikts.

Minētā dziļdomīgā «Ko darīt?» analizēšana izraisa daudz prāta darbību, mēles vingrinājums arī sanāk labs, bet vai iznākums ir ieguldītās piepūles un zaudēto kaloriju vērts?

Palika neuzdots un nepieminēts vēl viens sīks jautājums. Tu darīsi viens vai pulcēsi palīgus? No šī pēdējā atkal izriet vairāki precizējoši jautājumi, proti, ja tu to nedarīsi viens, jo vienam tas nav pa spēkam, kā pārliecināsi citus, ka arī viņiem tas jādara? Piespiedīsi, pierunāsi, izlūgsies vai panāksi viņu līdzdalību, tos krāpjot?

Cīņas biedri

Redzi, tu vēl neko neesi sācis darīt, bet cik darāmā jau ir jāpadara?! Un tas nav tikai parunāt ar «kādu gudru cilvēku», tas ir uzrakstīt, nodrukāt, uzrunāt, pārliecināties, vai tavi priekšlikumi, aicinājumi un pamatojumi ir uzklausīti, izprasti un adresāti tiem piekrīt. Ar to, ka kāds piekrīt, ka uzrunātais mutiski tevi atbalsta, vēl ir par maz. Vēl ir jāiemācās kopdarbību koordinēt, saskaņot, mērķtiecīgi virzīt, bet te uz katra soļa traucēs tas, ko dēvē par cilvēcisko faktoru.

Tavi cīņubiedri būs tie, kuri vēl necīnās, kuri nav pat diletanti darāmajā. Bieži ir vēl sliktāk, jo viņu zināšanas un izpratne ir nevis pareiza vai nepareiza, bet nekāda. Viņiem ir kāda nostāja, kuru ir dzirdējuši TV vai lasījuši plašsaziņas līdzekļos. Ja jautāsi, kāpēc viņi tā apgalvo, bieži tie nespēs savus apgalvojumus pamatot un skaidrot, par pierādīšanu nav runas.

Redzi, tu vēl nebūsi neko reāli izdarījis, tu vēl nebūsi no sapulču telpām iznācis ārā, bet šajās darbībās būsi pavadījis jau vairākus gadus.

Ir zināms, ka dzelzs ir jākaļ, kamēr karsta. Kamēr tu runāsi, skaidrosi, aicināsi, tikmēr potenciālie atbalstītāju un cīņubiedru «pūļi» paklīdīs, jo viņi grib visu, uzreiz un daudz, bet tu te mēnešiem mēli trin. Tas viņiem būs nogurdinoši un nepanesami.

Ja izvedīsi savus piecus atbalstītājus ielās nesagatavotus, kļūsi par apsmieklu un demonstrēsi savu neprasmi un organizatorisko vājumu. Tā tu publiski apliecināsi, ka neesi uzmanības vērts, un būs par vienu klaunu vairāk, bet tajā pašā laikā būs tādi, kuriem tomēr izdosies sapulcēt tūkstošus. Tev atliks vai nu pievienoties viņiem, tas ir, iekļauties viņu pūlī, kaut arī tā tu izšķīdīsi un no klauna kļūsi par klaunu pūļa daļiņu, vai, ja paveiksies, izkalposies līdz pat svītai.

Grēcīgā zeme

Kāpēc tā? Tāpēc, ka tu tiecies pēc zvaigznēm, bet nepārzini grēcīgo zemi, uz kuras stāvi. Zemi pieminu ne tiešā nozīmē. Tik daudz tev ir jāsaprot, taču, ja nesaproti pat to, tad tev nevajadzēja šo lasīt, un ir brīnums, ka tik ilgi lasi.

Kas ir tavs potenciālais kareivis, tavs cīņubiedrs un ideju atbalstītājs?

Piedod manu uzdrīkstēšanos un augstprātību, bet tiem, kurus tu uzrunāsi, patiesībā tas, kas rūp tev, nerūpēs. Viņi kompānijas pēc, sarunas vai «komunikācijas» kultūras mudināti, uzturēs sarunu, bet tikai tik ilgi, kamēr tu no viņiem neprasīsi konkrētu darbību un, pasarg’, Dievs, neuzliksi viņiem kādu pienākumu un vēl atļausies kontrolēt padarīto.

Viņiem patiesi rūp un ir svarīgs pavisam kas cits. Kur iekārtoties darbā, kā nepazaudēt esošo darbu, kā pabarot ģimeni, kā sagaidīt bērnu no skolas, kā aizvest un izņemt bērnu no bērnudārza, kā kārtējo reizi izlīgt ar sievu, kā salabt ar kaimiņu, kuru pirms dažām dienām nolamājis...

Trakākais ir tas, ka viņiem nepiemīt nekāda analītiskā un kritiskā spriešanas spēja. Viņi neprot izdarīt secinājumus un bieži nesaprot lietas būtību. Ar šādām īpašībām ir apveltīts vairums cilvēku un, iespējams, arī tu. Vairums cilvēku nav spējīgi izprast notiekošo pagastā, pilsētā, valstī un pasaulē. Viņiem labākajā gadījumā piemīt tikai tās atziņas un «viedokļi», kurus kāds ir ielicis viņu galvās. Viņiem nav sava viedokļa, viņi nespēj analizēt un secināt.

Ja domā, ka minētais attiecas tikai uz tā saucamajiem parastajiem cilvēkiem, tad tu maldies. Tas ļoti lielā mērā attiecas arī uz tiem, kurus dēvējam par blogeriem, informatīvo kanālu īpašniekiem un pat profesionāliem žurnālistiem, arī politiķiem un pat daudziem valstsvīriem.

Kā visi, tā es

Vairums cilvēku tic tam, kas kaut kur rakstīts, tam, kas apgalvots TV vai jūtūbē. Viņiem arī tante, kura kaut ko teica, ir ticams informācijas avots. Viņiem nepiemīt kritiska izvērtēšana un pārbaudīšana, drīzāk pretēji.

Viņi vienmēr rīkosies «kā visi». Viņi neizniekos savu balsi, balsojot par tiem, kurus «vienalga neievēlēs». Nav svarīgi, kas tie ir par cilvēkiem un ko tie grasās darīt. Viņš balso tikai par tiem, «kuriem ir izredzes», tic tikai tiem, kas ir pie varas, un paļaujas tikai uz tiem, kam ir vara, bet tev tās nav. Viņi vienmēr nostāsies stiprākā pusē un paspers ar kāju vājāko.

Tu teiksi, nu tad jau sanāk, ka nevajag neko darīt, lai visus sašpricē, lai visus noindē ar nekvalitatīvu pārtiku, lai sagandē dabu, lai legalizē okupāciju... Un, ja tu tā teiksi, tad tas pierādīs tieši to, ko apgalvoju dažas rindiņas iepriekš.

Pirmkārt, tas tev tā sanāk! Man tā nesanāk un es tā neesmu teicis, tāpēc neliec manā mutē tos vārdus un nepiedēvē maniem pirkstiem tos tekstus, kurus neesmu teicis un rakstījis!

Latvieši saka – dari, ko darīdams, apdomā galu! Vai tu apdomāji?

Tātad, ja vēlies darīt, ja uzdrošinies sākt cīņu, tad meklē cīņubiedrus tur un tajos, kuri spēj cīnīties, kuri spēj «turēt sitienus», kuri spēj analizēt, izprast un secināt. Nepaļaujies uz pūli! Pūlī viņu nav!

Vieno zem karoga – draudzēsimies pret... (daudzpunktu vietā vari ierakstīt to, pret ko grasies cīnīties).

Caurkrituši politiķi

Un, ja tā rīkosies, tu secināsi, ka visus, kas potenciāli tev spētu palīdzēt, kāds jau ir uzrunājis, iesaistījis un jau izmanto. Viņi būs jau nopirkti, pārdevušies vai piespiesti.

Iespējams, ka tevi pat uzklausīs, viņiem ar tevi būs interesanti pačalot, bet pēc neauglīgām sarunām nekāda rīcība nesekos. Jelkas pozitīvs notiks tikai tad, kad tu uzrunāsi izstumtos, tos, kuri būs kādam kaut ko ne pa prātam izdarījuši, apzagušies vai citādi kļuvuši nevajadzīgi. Tie var būt grēkā krituši politiķi, vēlēšanās caurkritušie, kāda bankrotējusi partija, kas ķeras arī pie salmiņa, lai izdzīvotu. Un tu būsi viens no šiem salmiņiem.

Ā. Hitlers nedibināja savu partiju, bet pārņēma jau esošu. Arī tu vari iekļauties kādā politiskā spēkā un tad, izmantojot šā spēka resursus, virzīt savas idejas, bet, kad būsi iepazinis varas mehānismus, sapratīsi, ka tavas idejas nevar īstenot, līdz tās kādam no varnešiem nekļūs izdevīgas. Tu būsi interesanti pavadījis laiku, bet tavas idejas nebūs īstenojošās ne par vienu milimetru, bet tās, kuras būs īstenojušās, būs tapušas bez tavas līdzdalības. Tev atliks tikai piebilst – es taču jau sen teicu, ka tā vajag...

Tu atkal teiksi – nu tad jau neko nevar izdarīt! Var izdarīt, bet, lai varētu, ir jādara, bet, lai darītu, ir jāvar varēt. Neliels kalambūrs, bet neaizmirsti, ka ir tikai viens gadījums, kad mazais cinītis gāž lielo vezumu. Tas notiek tad, kad cinītis gadās zem vezuma riteņa, tas ir, konkrētā vietā un laikā. Bez tā cinīša eksistence nekādi neietekmē vezuma virzību.

Reāli darbi

Lai tu varētu jel ko izdarīt, tev ir jākļūst vismaz taviem atbalstītājiem vajadzīgam. Reāli, nevis deklaratīvi. Tiem ir jātiecas tevi satikt, tevi uzklausīt, ar tevi parunāt, un tev ir jāspēj to sniegt, atrast tam laiku un reāli palīdzēt grūtā brīdī. Ar līdzjūtībām cauri netiksi.

Ja ap tevi būs «kolektīvs», tad ar tevi sāks rēķināties citi kolektīvi un pagastā vai rajonā ietekmīgas personas.

Tev ir nepieciešami reāli darbi, ar kuriem veidot savu autoritāti, tēlu un apliecināt savu varēšanu.

Tev ir jāsapulcē tie, kuri vēl neizprot, neprot analizēt un secināt. Iemāci viņiem izpratni, māci analizēt un iemāci pareizi secināt. Iemācīt to tu varēsi tikai tad, ja pats proti un saproti.

Un, kad paies gadi, tu būsi izaudzējis savu «armiju», kura maršēs tevis nospraustajā virzienā. Tā no pionieriem tapa komjaunieši, no komjauniešiem partijas kandidāti un vēlāk biedri.

Esi gatavs, ka tavus janičārus pārpirks, pārvilinās un dažus tu pats padzīsi. Vienalga, kādi jau paliks, un tu nebūsi viens. Vai esi tam gatavs?

Tu vari arī iesēsties svešās ragavās un pārņemt grožus, bet tavu rīcības brīvību un domu gājienu ierobežos ragavu izmērs un vilcēja varēšana.

Skola

Nobeigumā par to, ar ko sāku, – par zvaigznēm. Vai zini, kāpēc skolā ir divpadsmit klases? Tāpēc, ka, lai saprastu otrās klases vielu, ir gads jāpavada pirmajā klasē. Ja izlaist pirmo klasi, tad kaut ko jau no otrajā klasē mācītā var iegaumēt, bet, ja izlaist septīto un klausīties uzreiz divpadsmito, iegaumēt un saprast izdosies vēl mazāk.

Visam savs laiks un sava secība.

Kāpēc es, kad sapratu, kā tā lieta darbojas, nespēju neko mainīt? Tāpēc, ka biju viens, un «viens ir karotājs» tikai atsevišķos gadījumos. Arī šis raksts ir viena atsevišķa darbība, kas aizpilda kādu lodziņu kādā klasē, bet līdz vidusskolas atestātam vēl tāls ceļš un kur nu vēl līdz reālai praksei un tās rezultātam.

Es nedarīju to, ko iesaku tev, es diemžēl septiņklasniekiem stāstīju divpadsmitajai klasei piemērotas atziņas.

Tev ir jāzina, ka katra politiska partija ir kādu cilvēku biznesa projekts, pat tajos gadījumos, kad tas tā nav. Nākotnē tā noteikti būs. Ja nebūs, tas nozīmē, ka šāds biznesa projekts nes zaudējumus un nav rentabls. Tas labākajā gadījumā spēj nīkuļot, bet kam nīkulis ir vajadzīgs un ko tas spēj padarīt? Kādu vezumu gāzt? Šādā gadījumā «investors» meklēs citu biznesa projektu, kurā veiksmīgi investēt.

Ja tu mani nesaproti, tad tas ir tāpēc, ka maz esi lasījis, maz domājis un maz secinājis.

Gadījumā, ja esi to darījis vairāk par mani, tad esmu gatavs no tevis mācīties, tevi klausīt, mainīties, un kopā mums izdosies.

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

6

Iesniegums par iespējamiem Bērnu tiesību aizsardzības likuma pārkāpumiem "Riga Pride" laikā

FotoLaika periodā no 2022.gada 13.jūnija līdz 19.jūnijam Rīgā norisinājās "Riga Pride", kas vispārzināms ir Latvijas lesbiešu, geju, biseksuāļu un transpersonu (turpmāk – LGBTQ) ikgadējs pasākums, kura ietvaros 18.jūnijā tika organizēts gājiens un koncerts Vērmanes dārzā, ar mērķi  popularizēt LGBTQ tiesības.[1]
Lasīt visu...

15

Muļķība tik drīz nav gāžama, tomēr visi sauc, cik spēka, – palīdziet, glābiet Ivetu!

FotoŠī ir patīkama atkalredzēšanās ar sabiedriskās politikas centra “Providus” direktori un vadošo pētnieci, augstās Sorosa mācības koordinatori un vieslektori Latvijas augstskolās Ivetu Kažoku. Vecajā paziņā vēl kvēlo uguns, verd dzīvības sulas un neapdzēšams cīņas gars, īsi sakot, Iveta kustas kā dzīvsudrabs!
Lasīt visu...

21

Šis bija labs samits

FotoNATO samits Madridē ir noslēdzies. Nepārspīlējot var teikt, ka tas bija viens no būtiskākajiem pasākumiem Alianses pēdējo desmitgažu un arī Latvijas vēsturē.
Lasīt visu...