Skopais maksā divreiz, Latvijas nodokļu maksātāji – arī

Šajā ziņā IT nozare ir kā radīta, lai uzskatāmi demonstrētu sen zināmo tautas parunu: skopais maksā divreiz. Un trešo reizi – varbūt ne viņš pats, bet noteikti – Latvijas nodokļu maksātājs. Jo bieži vien zemākās cenas uzvarētājs kļūst par uzvarētāju arī turpmākajās epizodēs – kad jāvāc pašrocīgi radītās kļūmes, jālabo, jāatjauno un jāmēģina padarīt lietojamu to, kas sākotnēji bija tikai lēts.

Kādēļ tieši IT iepirkumos šis princips iemiesojas tik perfekti? Atbilde ir tehniski triviāla – ja citur vēl tiek izvērtētas kopējās projekta izmaksas un no pasūtītāja var sagaidīt zināmu stingrību, tad IT jomā burvju formula bieži ir viena – cilvēkstundas cena. Jo zemāka, jo it kā izdevīgāka.

Bet šī ir nozare, kurā viltīgi spēlētāji jau sen sapratuši: lēta likme nav šķērslis ilgai un apjomīgai rēķinu rakstīšanai. Solījums par zemu stundu likmi ir kā lēts vīns ar smalku etiķeti – rezultāts ir vilšanās galvassāpes. Un neviens pat neslēpj – šī metode darbojas gadiem. Piedāvā 35 eiro par stundu, bet dari darbu piecas dienas, nevis vienu. Neviens netraucē. Un viss ir it kā pēc grāmatas.

Zemās cenas apjūsmojumā valsts bieži piemirst pajautāt sev: vai cena vispār ir pamatota? Vai tā atbilst vidējam rādītājam tirgū? Vai tajā nav paslēpts kāds zemūdens akmens ar trauksmainu rēķinu uz tā? Piemēram, pētījums no “Figure” atklāj, ka programmatūras arhitekta vidējā stundas likme ir ap 70 eiro. Tad kāpēc iepirkumos uzvar pretendenti, kuru piedāvājums tuvojas puscenas kategorijai? Vai nevienam pat nešķiet aizdomīgi?

Cilvēkdienas analoģijā aina ir tikpat mācību vērtīga. AS “Latvijas valsts meži” 2023. gadā vērtēja piedāvājumus pēc speciālista cilvēkdienas cenas. Uz galda bija SIA “Corporate Systems” – 400 eiro, AS “EMERGN” – 528 eiro, bet SIA “ZZ Dats” – 375,60 eiro. Liekas pieklājīgi? Jā. Taču, ja ņem vērā, ka jauniņā cilvēkdiena Latvijā IT jomā ir ap 300 eiro, bet pieredzējuša profesionāļa cena svārstās starp 500 un 700 eiro, rodas jautājums: par kāda līmeņa kvalitāti mēs vispār runājam? Cik dienas tiks patērētas, lai panāktu kaut ko reāli izmantojamu? Un cik vēl būs jāmaksā, lai to visu padarītu darboties spējīgu?

Ir arī vēl rafinētāks triks. Uzvari ar ārkārtīgi lētu izstrādes cenu – un pēc tam atgūsti visu ar uzviju caur uzturēšanu. Klasiķu cienīgs piemērs: 2023. gadā Valsts reģionālās attīstības aģentūra izsludināja iepirkumu par vienreizes principa tehniskās sistēmas (OOTS) izstrādi. Piedalījās četri pretendenti. Uzvarēja SIA “ZZ Dats” ar piedāvājumu izstrādi paveikt par 278 000 eiro – gandrīz trīs reizes lētāk nekā nākamais piedāvājums (670 000 eiro). Taču uzturēšanas izmaksas? Tās pārsniedza 223 000 eiro. Cik maksāja citiem? Ne vairāk kā 30 000 eiro.

Un tas vēl nav viss. Ar līdzīgu pieeju “ZZ Dats” triumfēja arī Rīgas brīvostas pārvaldes iepirkumā “Ostas informācijas sistēmas funkcionalitātes paplašināšana”, kur viņu piedāvājums bija 70 000 eiro, kamēr otrs pretendents rēķināja 99 760 eiro. Šķiet lēti un skaisti. Kamēr sāk risināt problēmas un atskārst, ka cena bija tikai stāsta ievads.

Un visbeidzot – kad šķiet, ka vairs nevar būt skaidrāk, nāk reālās sekas. Tā pati firma, kas ieguva daudzus valsts iepirkumus ar zemām cenām, izstrādāja un uztur Vienoto pašvaldību informācijas sistēmu. 2024. gadā – bum! – datu drošības incidents. Nepiederošas personas piekļuva sistēmas meklēšanas indeksam, kur glabājās dati par iedzīvotājiem un pašvaldību darbiniekiem. Oficiāli: "tā nebija kiberuzbrukums, bet tehniska kļūme". Vai šis nav tas brīdis, kad visi saprot – taupība ir bijusi ilūzija?

Šie piemēri tikai apliecina seno gudrību: skopais maksā divreiz. Reizēm trīsreiz. Un Latvijas valstij tas nozīmē – maksā ar naudu, nerviem, reputāciju un datu drošību. Jautājums nav, vai tas atkārtosies. Jautājums ir – cik reižu vēl mums būs jāizpērk lētas cenas vilinājums?

Novērtē šo rakstu: