Slava Kungam, jo bijušais komjauniešu līderis Urbis atgriezies lielajā politikā!
Normunds Sinkēvičs25.04.2025.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Nu paldies Dievam, jo Latvijas Republikai viņa taču tik ļoti pietrūka. Braukājot ilgtermiņā uz bijušo Bruņniecības namu Jēkaba ielā pa maršrutu Režica-Riga ar savu lepno un arī citu viņa parteigenosse iecienīto karieti Range Rover, lieliski papildināja valsts budžetu, maksādams sodus par ātruma pārsniegšanu, šķiet, padaudzas reizes. Gan jau godīgi samaksāja, nešmaucās. Jo komjaunieši vispār bija ļoti advancēti un labi kvalificēti. Laikā, kad bijām cieši integrēti bijušajā SPRS jeb PSRS aziātu un mongoļu-tatāru ordas pēcteču valstī.
Varēja jau varbūt labāk uz vecumdienām raļļus pabraukt kādā Pasaules kausa posmā. Paņemot sev blakus par stūrmani, piemēram, Suslikovu. Viņš – jaunāks un spraunāks, lai brauc. Urbis gan jau arī ar leģendu tiktu galā un to labi nolasītu. Un būtu gandrīz tikpat labi kā M.Sesks/R.Francis. Atvainojiet, foršie rallisti, ja Jūs pieminu šajā raksta galā. Jo Jūs tiešām labi izpogājāt visus Kurzemes ātrumposmus, un tas noteikti notiks arī regulāri un daudz.
Vispār es jau daudz nepīkstu, jo arī pats kolaborēju un biju VĻKJSS biedrs. Videnē ne, bet P.Stučkas LVU, kad leitnants Dubs jeb b.Smilgainis man pie iestāšanās un dokumentu pieņemšanas pajautāja vienu godīgu jautājumu. Kā gan es, nebūdams komjaunietis, grasos studēt jurisprudenci ? Nu iestāšos, protams, kaunīgi nobubināju. Un, kad tiku dieniniekos, iestājos taču arī. Biedru naudu gan, liekas, tikai kādus pāris gadus maksāju mūsu komsordzei. Vairāk aiz skopuma neieguldījos šajā varoņpilnajā organizācijā.
Varbūt arī tāpēc man šodien grūti paskaidrot jau Latvijas Republikā dzimušajiem, ko nozīmē jēdziens – nepaņemt līdzi uz Prāgu (es kvalificējos, bet netiku). Un arī to, ko nozīmē prieks, saņemot no sava fāterīša pēc viņa Bulgārijas brauciena man atvesto dāvaniņu – foršus japāņu prezervatīvus. Kurus, kā viņš teica, esot nopircis pēc jautājuma uzdošanas un atbildes saņemšanas savam ceļojuma kolēģim – lieliskajam režisoram T.Margēvičam. Krievu laiku prezervatīvus vajadzētu jautrības pēc palaist ražošanā. Ekonomikas sildīšanai un vēsturiskās piemiņas vārdā. Šo raksta gala sadaļu nesapratīs tie, kas nav viņus redzējuši un izmantojuši.
Bet ko nu es par sevi. Sakarā ar to, ka ar klientiem jārunā viņiem saprotamā valodā, novēlu urbistiem, suslikoviem un co noklausīties grupas Ļeņingrad dziesmu Dorožnaja. Tā skaisti izskanēja 2015.gadā Jaunā viļņa koncertā, kurš (paldies viņam) jau tad bija skaisti aizvācies no Jūrmalas uz kaut kādiem Sočiem. Un piedziedājums – A tebja ja neljublju, jehai, jehai nahuj navsegda - ir godīga atbilde attiecībā uz balsojumiem. Dziesma gan vēsta par attiecību izbeigšanos, kuras izveidojušās dabiskā veidā starp vīrieti un sievieti. Tāpēc var noklausīties arī dziesmu Hujamba, kurai plašāks tvērums, skan labi.
Jo ir muļķīgi vēlēšanās vispār nepiedalīties šajā jautrajā laikā, bet sēdēt uz dīvāna un d..st, ka pie visa vainojams esošais režīms ar dažādu uzvārdu kombināciju tajā.
Kā arī to, ka Dubajā vai Antalijā, protams, ir saulaināk. Bet mums visu nospēruši, ieskaitot no okupācijas laika rūpnīcām palikušos maetāllūžņu vērtos darba galdus. Un Masoni vainīgi vai Soross, kuram, šķiet, drīz būs 100 un ne Vientulības gadi.
Kad šie sāk d..st par sabiedrības liedēšanu un šķelšanu, būtu vēlams attīt filmu atpakaļ un apskatīties slaveno Viļa Rīdzenieka fotogrāfiju no Nacionālā teātra. Un uzdot sev jautājumu - kas tad proklamēja Latvijas Republiku? Kaut kā nemana nevienu no Urbja un suslikovu veidojumu priekštečiem, arī vecticībniekus nemana tajā lieliskajā kompānijā, kas parādīja vidējo pirkstu vispirms Krievijas impērijai un 1919.gada 25.novembrī pieteica karu Vācijai. Karastāvoklis Latvijas-Vācijas starpā beidzās tikai 1920.gada 15.jūlijā, ja kas. Un mēs nezaudējām tajā karā. Es, protams, nesaku, ka varam atkārtot, jo vācieši ir mūsējie un draugi.
Nevar taču sašķelt to, kas nekad nav bijis vienots. Komjaunieši arī bija bleķis, un tikai pilnīgie centīgie idioti arī ticēja tam, ko teica tajā laikā. Tāpat kā komunismam, ko pēc sākotnējām aplēsēm un tāmēm vajadzēja sasniegt 1980. Gads ar šo domāts. Un tā runāja Hruščovs, ne Zaratustra.
Bet pirms velēšanām nelasiet Dostojevska un co noziegumus un sodus vai jebko citu no tās sērijas. Tā saudzēsiet savu garīgo veselību.
Labāk lasiet Milna jauko stāstu par Vinniju, kurš uz jautājumu – ko viņš grib pie maizes, medu vai krējumu, atbildēja – abus. Un maizi nevajag. Tas noteikti netraucēs, jo lasīšana tāpat kā dziedāšana attālina demenci. Tā vismaz ir dzirdēts dr.Apini runājam.
Bet drošības pēc labāk tomēr nebalsojiet par susļikoviem un urbjiem.
Epilogam - lai arī neesmu skatījies un klausījies Eirovīzijas mūzikas festivālus man sliktās kvalitātes un gaumes dēļ kopš Marijas uzvaras, iesaku balsot par Tommy Cash (Igaunijas krievs) un Espresso macchiato. Lai arī itāļiem nepatīkot šis gabals un tas viss vairāk smaidam. Viņu viedokli gan nevar neņemt vērā, jo itāļi taču ir Romas impērijas formālie mantinieki.
Seko mums 
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
Daži citāti: "Tad atkal turpinājās bēdu stāsts par ministrijām, kuru darbinieki nekādus mērķus noteikt neesot spējīgi. Vismaz “airBaltic” gadījumā mērķi neesot noteikti."
Pievienoju tiešām smieklīgu tvītu, pats iesmēju. Pirmajā brīdī. „Guntars Meluškāns: Šlesers sola izvest ielās savus vēlētājus. Rīgas ieslodzījuma vietās valda patīkams satraukums.”
Latvijā 2025. gada 7. jūnijā notika pašvaldību vēlēšanas. Precīzāk – notika vēlētāju gribas izteikšana, taču balsu skaitīšana pārvērtās par valsts funkcionalitātes sabrukuma laboratoriju. Šo notikumu tagad ierakstīsim hronikā kā "demokrātijas beta versiju ar automātisku atbildības apvedceļu".
Rosļikovs visu acu priekšā gatavo augsni krievijas specoperācijai tautiešu aizstāvēšanai. Saku kā režisors, kurš kaut ko saprot no dramaturģijas likumiem. Ja viņu nenoņem no trases savlaicīgi (likuma pārkāpumi acīmredzami, un to var izdarīt legāli), tad gaidiet tankus Rīgas ielās, iespējams, jau rudenī.
Gan jau arī šoreiz polittehnoloģi būs atraduši veidu kā lielākajai daļai pilsoņu uzlauzt apziņas kodus, apiet krititiskās domāšanas barjeras un panākt saviem klientiem vajadzīgos rezultātus. Visiem nevajag. Tikai vairākumam. Tātad grābekļi ir sagatavoti vajadzīgās krāsās un izlikti iepriekš aprēķinātās vietās. Vairākums ar garantiju uzkāps. Tas tā, ievadam.
Pēdējās nedēļas jau bija tik notikumu pilnas, ka ziņu atkarības sirdzējiem nebija laika ne normālai ēdienreizei, ne mierīgi uz poda pasēdēt. Tipiska aina – glaudāmrīks vienumēr rokā, nedaudz šķielējošs acu skats displeju nepamet ne uz mirkli. Un te nu sākās tādi trakumi, salīdzinājumā ar kuriem Holivudas pasakas sāka izskatīties garlaicīgas kā komjauniešu atskaites. Bet lai nu uguņošana, neticamie video skati un pārgudrā spriešana par ģeopolitiskajām sekām paliek citiem.
