
Slava Kungam, jo bijušais komjauniešu līderis Urbis atgriezies lielajā politikā!
Normunds Sinkēvičs25.04.2025.
Komentāri (0)
Nu paldies Dievam, jo Latvijas Republikai viņa taču tik ļoti pietrūka. Braukājot ilgtermiņā uz bijušo Bruņniecības namu Jēkaba ielā pa maršrutu Režica-Riga ar savu lepno un arī citu viņa parteigenosse iecienīto karieti Range Rover, lieliski papildināja valsts budžetu, maksādams sodus par ātruma pārsniegšanu, šķiet, padaudzas reizes. Gan jau godīgi samaksāja, nešmaucās. Jo komjaunieši vispār bija ļoti advancēti un labi kvalificēti. Laikā, kad bijām cieši integrēti bijušajā SPRS jeb PSRS aziātu un mongoļu-tatāru ordas pēcteču valstī.
Varēja jau varbūt labāk uz vecumdienām raļļus pabraukt kādā Pasaules kausa posmā. Paņemot sev blakus par stūrmani, piemēram, Suslikovu. Viņš – jaunāks un spraunāks, lai brauc. Urbis gan jau arī ar leģendu tiktu galā un to labi nolasītu. Un būtu gandrīz tikpat labi kā M.Sesks/R.Francis. Atvainojiet, foršie rallisti, ja Jūs pieminu šajā raksta galā. Jo Jūs tiešām labi izpogājāt visus Kurzemes ātrumposmus, un tas noteikti notiks arī regulāri un daudz.
Vispār es jau daudz nepīkstu, jo arī pats kolaborēju un biju VĻKJSS biedrs. Videnē ne, bet P.Stučkas LVU, kad leitnants Dubs jeb b.Smilgainis man pie iestāšanās un dokumentu pieņemšanas pajautāja vienu godīgu jautājumu. Kā gan es, nebūdams komjaunietis, grasos studēt jurisprudenci ? Nu iestāšos, protams, kaunīgi nobubināju. Un, kad tiku dieniniekos, iestājos taču arī. Biedru naudu gan, liekas, tikai kādus pāris gadus maksāju mūsu komsordzei. Vairāk aiz skopuma neieguldījos šajā varoņpilnajā organizācijā.
Varbūt arī tāpēc man šodien grūti paskaidrot jau Latvijas Republikā dzimušajiem, ko nozīmē jēdziens – nepaņemt līdzi uz Prāgu (es kvalificējos, bet netiku). Un arī to, ko nozīmē prieks, saņemot no sava fāterīša pēc viņa Bulgārijas brauciena man atvesto dāvaniņu – foršus japāņu prezervatīvus. Kurus, kā viņš teica, esot nopircis pēc jautājuma uzdošanas un atbildes saņemšanas savam ceļojuma kolēģim – lieliskajam režisoram T.Margēvičam. Krievu laiku prezervatīvus vajadzētu jautrības pēc palaist ražošanā. Ekonomikas sildīšanai un vēsturiskās piemiņas vārdā. Šo raksta gala sadaļu nesapratīs tie, kas nav viņus redzējuši un izmantojuši.
Bet ko nu es par sevi. Sakarā ar to, ka ar klientiem jārunā viņiem saprotamā valodā, novēlu urbistiem, suslikoviem un co noklausīties grupas Ļeņingrad dziesmu Dorožnaja. Tā skaisti izskanēja 2015.gadā Jaunā viļņa koncertā, kurš (paldies viņam) jau tad bija skaisti aizvācies no Jūrmalas uz kaut kādiem Sočiem. Un piedziedājums – A tebja ja neljublju, jehai, jehai nahuj navsegda - ir godīga atbilde attiecībā uz balsojumiem. Dziesma gan vēsta par attiecību izbeigšanos, kuras izveidojušās dabiskā veidā starp vīrieti un sievieti. Tāpēc var noklausīties arī dziesmu Hujamba, kurai plašāks tvērums, skan labi.
Jo ir muļķīgi vēlēšanās vispār nepiedalīties šajā jautrajā laikā, bet sēdēt uz dīvāna un d..st, ka pie visa vainojams esošais režīms ar dažādu uzvārdu kombināciju tajā.
Kā arī to, ka Dubajā vai Antalijā, protams, ir saulaināk. Bet mums visu nospēruši, ieskaitot no okupācijas laika rūpnīcām palikušos maetāllūžņu vērtos darba galdus. Un Masoni vainīgi vai Soross, kuram, šķiet, drīz būs 100 un ne Vientulības gadi.
Kad šie sāk d..st par sabiedrības liedēšanu un šķelšanu, būtu vēlams attīt filmu atpakaļ un apskatīties slaveno Viļa Rīdzenieka fotogrāfiju no Nacionālā teātra. Un uzdot sev jautājumu - kas tad proklamēja Latvijas Republiku? Kaut kā nemana nevienu no Urbja un suslikovu veidojumu priekštečiem, arī vecticībniekus nemana tajā lieliskajā kompānijā, kas parādīja vidējo pirkstu vispirms Krievijas impērijai un 1919.gada 25.novembrī pieteica karu Vācijai. Karastāvoklis Latvijas-Vācijas starpā beidzās tikai 1920.gada 15.jūlijā, ja kas. Un mēs nezaudējām tajā karā. Es, protams, nesaku, ka varam atkārtot, jo vācieši ir mūsējie un draugi.
Nevar taču sašķelt to, kas nekad nav bijis vienots. Komjaunieši arī bija bleķis, un tikai pilnīgie centīgie idioti arī ticēja tam, ko teica tajā laikā. Tāpat kā komunismam, ko pēc sākotnējām aplēsēm un tāmēm vajadzēja sasniegt 1980. Gads ar šo domāts. Un tā runāja Hruščovs, ne Zaratustra.
Bet pirms velēšanām nelasiet Dostojevska un co noziegumus un sodus vai jebko citu no tās sērijas. Tā saudzēsiet savu garīgo veselību.
Labāk lasiet Milna jauko stāstu par Vinniju, kurš uz jautājumu – ko viņš grib pie maizes, medu vai krējumu, atbildēja – abus. Un maizi nevajag. Tas noteikti netraucēs, jo lasīšana tāpat kā dziedāšana attālina demenci. Tā vismaz ir dzirdēts dr.Apini runājam.
Bet drošības pēc labāk tomēr nebalsojiet par susļikoviem un urbjiem.
Epilogam - lai arī neesmu skatījies un klausījies Eirovīzijas mūzikas festivālus man sliktās kvalitātes un gaumes dēļ kopš Marijas uzvaras, iesaku balsot par Tommy Cash (Igaunijas krievs) un Espresso macchiato. Lai arī itāļiem nepatīkot šis gabals un tas viss vairāk smaidam. Viņu viedokli gan nevar neņemt vērā, jo itāļi taču ir Romas impērijas formālie mantinieki.





Kamēr premjere Evika Siliņa no Saeimas tribīnes "spīdēja" ar paziņojumu, ka mēs ekonomikā neesam paši pēdējie (lasīt: mēs esam priekšpēdējie un grimstam tālāk), Saeimas koalīcijas darboņi ir atraduši laiku piesārņot “ēteru” ar "lielām uzvarām”.
Degvielas cenas ir strauji cēlušās Tuvo Austrumu notikumu dēļ. Un tas ietekmē valsts ekonomiku un cilvēku pirktspēju.
Vēsture parasti neatkārtojas burtiski, bet tās pamatidejas mēdz atgriezties. Mainās laikmets, mainās valodas un karogi, bet varas loģika bieži paliek tā pati. Tāpēc, mēģinot saprast mūsdienu ASV ģeopolitiku, ir vērts atgriezties 19. gadsimtā - pie Britu impērijas opija sistēmas starp Lielbritāniju, Indiju un Ķīnu. Tas nebija vienkārši netīrs tirdzniecības darījums. Tas bija skaidrs modelis tam, kā impērija nostiprina savu varu: nevis tikai pārvaldot teritorijas, bet kontrolējot plūsmas - preces, naudu, resursus un ceļus, pa kuriem tas viss kustas.
Skatos, TV24 politikas speciālisti diskutē - kāda tai Hermaņa partijai ideoloģija? Nopublicēju atbildes uz šiem un citiem jautājumiem, lai skaidrāka bilde. Te apkopoti visbiežākie jautājumi, ko saņemam "Mēs mainām noteikumus" e-pastā.
Ik gadu, tuvojoties 8. martam – Starptautiskajai sieviešu dienai –, sieviešu tiesību jautājumi par vienlīdzību un iespējām arvien gūst lielāku sabiedrības uzmanību. Arī šogad Latvijā jautājums ir gana aktuāls, proti, vai mēs kā demokrātiska sabiedrība patiesi apzināmies, ka dzimumu līdztiesība ir nevis "tikai sieviešu vai sieviešu tiesību jautājums", bet gan demokrātijas noturības jautājums?
Latvijas valsts spēks nav ministrijās, kabinetos vai likumu mapēs. Latvijas spēks ir cilvēkos, kuri katru dienu strādā, – mediķos, autobusu vadītājos, glābējos, skolotājos un daudzos citos. Tieši viņu darbs uztur valsti dzīvu. Tāpēc jebkurš lēmums, kas skar strādājošo cilvēku atalgojumu, ir jāpieņem ar visaugstāko atbildību.
Dailes teātris, Kultūras ministrija, teātra darbinieki un zināma skatītāju daļa pauž publisku neizpratni, kāpēc Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) paudis gatavību izvērtēt topošo izrādi par “rīkojumu Nr. 2”. Izrādās, ka viss ir pavisam vienkārši.
Es šeit nerunāšu par Trešā tempļa būvniecību, Izraēlas bēgļu izmitināšanu Ukrainā un citām lietām, kas balansē uz konspiroloģijas robežas.














































