Slimība un cietums: totalitārā Krievija un humānā, demokrātiskā Eiropas valsts Latvija
Vladimirs Lindermans07.05.2025.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Aiz Latvijas austrumu robežas valda totalitārās šausmas, šausmas un vēlreiz šausmas, bet dažkārt tomēr notiek apbrīnojamas lietas. Pavisam nesen Krievijas Tieslietu ministrija ierosināja paplašināt smagu slimību sarakstu, kuru gadījumā nedrīkst atrasties cietumā (izmeklēšanas izolatorā). Atgādināšu, ka izmeklēšanas izolatoros atrodas aizdomās turētie un apsūdzētie – tas ir, personas, kuru vainīgumu tiesa nav konstatējusi.
Saraksts pastāvēja arī līdz šim – to apstiprināja 2011. gadā. Iespējams, tā ir bijusi varas reakcija uz skaļo cietumā mirušā Magņitska lietu. Sākotnēji sarakstā bija iekļautas 86 diagnozes. Tagad to skaits ievērojami palieināsies. Uzskaitīto slimību vidū ir astma, hroniska obstruktīva plaušu slimība (HOPS), podagra, nieru mazspēja, piena dziedzeru slimības, urīnceļu akmeņu slimība u.c.
Rīgas Centrālcietumā esmu sastapis desmitiem cilvēku, kuriem ir diagnozes no Krievijas Tieslietu ministrijas saraksta. Atradu sarakstā arī divas savas hroniskas slimības.
Sieviešu cietumā ir tāda pati aina. Pašlaik tur atrodas, piemēram, Svetlana Nikolajeva, Latvijas pilsone, kuru apsūdz par spiegošanu Krievijas labā. Tiesa ir sākusies aprīlī.
Manā skatījumā apsūdzība ir no pirksta izzīsta: Nikolajeva Krievijas specdienestu uzdevumā esot vākusi ziņas par ieslodzītajiem, kas ir apcietināti vai notiesāti par sadarbību ar Krieviju. Nespēju noticēt, ka var būt tik bezjēdzīgs “uzdevums”. Taču tas ir temats atsevišķai sarunai.
Nikolajeva ir smagi slima. Ir novērojams katastrofisks svara zudums (esmu redzējis viņu tiesas zālē), nepārtraukti paaugstināta ķermeņa temperatūrua un citi bīstami simptomi.
Ir acīmredzami, ka slimība ir nopietna, tā ilgst jau gandrīz gadu, bet īsti nevar pat noteikt diagnozi! To nav iespējams izdarīt izmeklēšanas izolatora apstākļos, bet ieslodzītās nogādāšana parastā medicīnas iestāde ir problēma, ar ko cietuma administrācija nodarbojas nelabprāt.
Aizstāve ir vērsusies jau visās instancēs, kurām būtu jārūpējas par ieslodzīto veselību, bet rezultāts ir nulle. Vienīgā reakcija ir ledaina birokrātiska vienaldzība.
Latvijā nav saraksta, kas būtu līdzīgs Krievijā esošajam, kurā ietilptu slimības, kuru esamība neļauj turēt cilvēku izmeklēšanas cietumā. Nu kā tad – kam gan demokrātiskai valstij ņemt piemēru no drūmiem totalitārajiem režīmiem...
Varbūt tomēr Latvijas Tieslietu ministrija varētu parūpēties par šāda saraksta sastādīšanu? Jāņem vērā, ka medicīna Latvijas cietumos ir novesta līdz kliņķim. To apstiprinās jebkurš ieslodzītais.
Un vēl viens jautājums. Kāpēc kaut vai tai pašai Nikolajevai nevarētu mainīt drošības līdzekli uz mājas arestu? Esot mājas arestā, bēgt ir tikpat grūti kā no cietuma. Toties organizēt ārstēšanu ir simtreiz vieglāk.
Kāpēc Latvijā mājas arests faktiski netiek piemērots kā drošības līdzeklis? Likumā tā piemērošana ir paredzēta. Vai humānisms vairs nav modē?
Seko mums 
Šodien nedaudz pastāstīšu par sudrabu. Notiek globāla histērija, tāds kā finanšu pasaules atomsprādziens.
Nesenā intervijā Valdis Birkavs aprakstīja pašreizējo valsts pārvaldes sistēmu kā faktiski pirms 30 gadiem radītu. Daudzas lietas un iestādes ir nokalpojušas savu laiku, pārbarojušās un pārpildījušās. Ir laiks to visu pārskatīt. Un to mēs arī darīsim.
Vai esat kādreiz aizdomājušies, kāpēc daudzi cilvēki, kuri pārkāpj uzticības robežas partnerattiecībās, neizjūt ne mazāko vainas apziņu? Atbilde slēpjas nevis nekaunībā vai amorālismā, bet gan spējā radīt sev un apkārtējiem nevainojamu psiholoģisko konstrukciju. Tas ir stāsts par pašattaisnošanos, sociālo validāciju un mērķtiecīgu realitātes pārrakstīšanu.
Diskusijās par ekonomiku Latvijā bieži tiek apspriests jautājums – kādēļ Latvija ir nabadzīgākā no trim Baltijas valstīm un vai tā varētu/vai tai ir reāli pakāpties uz otro vai pat pirmo vietu?
Ilgi neko nebiju rakstījusi, bet aizķēra… Šobrīd mediji aktīvi reklamē Alvi Hermani, viņa idejas, partiju maiņas… Arī viņš ir ļoti aktīvs sociālajos tīklos, cilvēks, pār kuru ir nākusi apgaismība, ka tālāk vairs nav kur… Kārtējais Saulvedis latviešu – ne Latvijas – tautai! Profils, kurs mani nobloķēja, kad pajautāju, kur viņš bija 20+ gadus… Tas tā, vilks viņu rāvis – to Hermani un viņa mērķus, aizmuguri vai virzītājus! Mediji viņu reklamē, sabiedrībā populāras personas uzsver vajadzību pēc jaunas, spilgtas partijas… Latvijā ar to ir izteikts viss!
Viņnedēļ latvieši dzīvojās pa skatuvēm. Protams, tas viss bija nosacīti, jo darbinātas tika skatuves mākslas problēmas. Latgales pusē ļaudis skatījās uz lielo garu (Gors), kam trūkst naudas, bet galvaspilsētā vēroja monoizrādi par darba devēja un ņēmēja attiecībām. Tā kā abos gadījumos tas ir publiskais finansējums, skatītājam nevajadzētu apmierināties tikai ar priekšnesumu pirmizrādēm un programmiņām.
Par būtisko finanšu pasaulē. Situāciju varētu raksturot kā diezgan dramatisku - procentu likmes ASV saglabājas ļoti augstas, tas žņaudz ekonomiku un daudzu cilvēku maciņus. Ne tikai ASV, jo dolāra sistēma ir globālās finanšu sistēmas mugurkauls.
Tālajos padomijas laikos, studējot vēsturnieku pirmajos kursos, neformālās kursabiedru sarunās spriedām par to, ir vai nav bijis PSRS-Vācijas pakta slepenais pielikums. Tie, kas klausījās Rietumu radiobalsis, nešaubījās par tāda eksistenci, tie, kuri klausījās, bet neieklausījās tur teiktajā, un tie, kas klausījās mazāk vai nemaz, apgalvoja, ka pakta pielikums esot sazvērestības teorijas piekritēju izdomājums. Tikai pamuļķīši ticot šīm naivajām pasaciņām.
Piedāvājums, tātad: Latvija sadalīta 17 vēlēšanu iecirkņos, katrā jāievēlē 5-7 deputāti. Balsojot par individuāliem kandidātiem un nevis partijām, ārpus Rīgas iedzīvotājiem šī metode ir daudz izdevīgāka, jo:
