Šobrīd „airBaltic” katastrofas apmērs naudā ir virs 600 miljoniem eiro, bet sākas otrā katastrofas daļa
Aivars Strakšas06.06.2025.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Katastrofa kuras varēja arī nebūt. Ja airBaltic padome un Satiksmes ministrija būtu godprātīgi pildījuši savus pienākumus, tad katastrofas visdrīzāk nemaz nebūtu.
Šobrīd katastrofas apmērs naudā ir virs 600 miljoniem eiro. Pieskaitīju arī valsts ieguldītos 50 miljonus obligācijās, kurus dabūt atpakaļ ir maza cerība. Jau notērēti. Tātad vismaz 600 miljoni vienā pusē un kādas desmit amatpersonas otrā pusē. Labi atalgotas, konkursa kārtībā izraudzītas amatpersonas. Viss kā vajag. Tikai nekompetentas un nespējīgas vai arī nolaidīgas un arī patiesais katastrofas cēlonis. Valsts kontroles ziņojums skaidri parāda to, ka airBaltic padome un Satiksmes ministrijas atbildīgie ierēdņi savu darbu darīja slikti. Ministri vienkārši zīmējās uz airBaltic fona un palīdzēja dabūt naudu Gausa afērām.
Par to jau esmu ne reizi rakstījis. Šobrīd tas tikai ievadam. Galvenais jautājums šobrīd ir - vai būs nākošā katastrofa.
Pirmo katastrofu izraisīja nepārdomātais un neadekvātais airBaltic biznesa plāns. Rezultāts ir zināms - mīnus 600 miljoni.
Sākas otrā katastrofas daļa - airBaltic glābšanas operācija.
Pirmais katastrofiskais scenārijs - airBaltic tiek likvidēts. Zaudējumi tiek fiksēti, akcionārs, nodokļu maksātāji un kreditori samierinās ar zaudējumiem, aktīvi nonāk obligāciju īpašnieku rokās.
Otrais katastrofiskais scenārijs - lēmumu par likvidāciju pieņemt nav dūšas, un airBaltic tiek regulāri, katru gadu atbalstīts ar kādiem simt miljoniem no budžeta. Matemātika vienkārša - pēc četriem gadiem būs jau miljards, tai skaitā obligāciju dzēšana no valsts iedotas vai garantētas naudas vai arī bankrots.
Trešais racionālais rīcības variants, ja vien ir pietiekoši finanšu resursi, taču ar ticamu iespēju pārvērsties milzu katastrofā, - pēc iespējas ātrāk ar valsts naudas palīdzību dzēst obligācijas 380 miljonu apmērā un noņemt ķīlu no aktīviem, lai var brīvi veikt reorganizāciju. Pārtraukt turpmāku lidmašīnu pirkšanu, kā arī piešķirt vismaz 100 miljonus tekošo saistību segšanai.
Rezultātā parādās iespēja airBaltic glābt. Dabūt atpakaļ palienētos 380 miljonus un kaut ko par akciju pārdošanu. Teorētiski, ar labu veiksmi un profesionālu vadību var stipri minimizēt zaudējumus un, ja ES ekonomika neradīs pārsteigumus, varbūt pat izlīst no zaudējumiem. IPO, ātrākais, 2027. gadā, ja 2026. gadā izdodas stabilizēt finanšu stāvokli.
Taču ir viens bet. Kāpēc lai Satiksmes ministrija un airBaltic padome un valde pēkšņi sāktu strādāt profesionāli?
Tāpēc visdrīzāk glābšana pārvētīsies par vēl lielāku katastrofu. Naudu iedos mazāk, nekā vajag, valdē iecels, protams, konkursa kārtībā kādu no saviem profesionālajiem efektīvajiem menedžeriem, un ar to airBaltic stāsts būs beidzies.
Kādu scenāriju izvēlēsies valdība?
Katastrofa – kapsēta.
Katastrofa - katastrofa – kapsēta.
Katastrofa - milzīgs risks - ? (kas nu sanāks, kapsēta vai "ilgi un laimīgi").
Es liktu uz otro. Mums ir spēcīgas tradīcijas un uzkrāta ievērojama pieredze beigtu zirgu atdzīvināšanā.
P.S. Tādu "sīkumu" kā neizpildītas saistības pret potenciālajiem pasažieriem par pārdotajām biļetēm un pārējiem kreditoriem klāt neskaitīju. Tie nebūs valsts budžeta zaudējumi. Uz 31. martu kapitāls bija negatīvs - mīnus 195 miljoni eiro. Tātad tas ir minimums ko zaudēs kāds cits, nevis valsts. Realitāte būs daudz skarbāka.
Seko mums 
Daži citāti: "Tad atkal turpinājās bēdu stāsts par ministrijām, kuru darbinieki nekādus mērķus noteikt neesot spējīgi. Vismaz “airBaltic” gadījumā mērķi neesot noteikti."
Pievienoju tiešām smieklīgu tvītu, pats iesmēju. Pirmajā brīdī. „Guntars Meluškāns: Šlesers sola izvest ielās savus vēlētājus. Rīgas ieslodzījuma vietās valda patīkams satraukums.”
Latvijā 2025. gada 7. jūnijā notika pašvaldību vēlēšanas. Precīzāk – notika vēlētāju gribas izteikšana, taču balsu skaitīšana pārvērtās par valsts funkcionalitātes sabrukuma laboratoriju. Šo notikumu tagad ierakstīsim hronikā kā "demokrātijas beta versiju ar automātisku atbildības apvedceļu".
Rosļikovs visu acu priekšā gatavo augsni krievijas specoperācijai tautiešu aizstāvēšanai. Saku kā režisors, kurš kaut ko saprot no dramaturģijas likumiem. Ja viņu nenoņem no trases savlaicīgi (likuma pārkāpumi acīmredzami, un to var izdarīt legāli), tad gaidiet tankus Rīgas ielās, iespējams, jau rudenī.
Gan jau arī šoreiz polittehnoloģi būs atraduši veidu kā lielākajai daļai pilsoņu uzlauzt apziņas kodus, apiet krititiskās domāšanas barjeras un panākt saviem klientiem vajadzīgos rezultātus. Visiem nevajag. Tikai vairākumam. Tātad grābekļi ir sagatavoti vajadzīgās krāsās un izlikti iepriekš aprēķinātās vietās. Vairākums ar garantiju uzkāps. Tas tā, ievadam.
Pēdējās nedēļas jau bija tik notikumu pilnas, ka ziņu atkarības sirdzējiem nebija laika ne normālai ēdienreizei, ne mierīgi uz poda pasēdēt. Tipiska aina – glaudāmrīks vienumēr rokā, nedaudz šķielējošs acu skats displeju nepamet ne uz mirkli. Un te nu sākās tādi trakumi, salīdzinājumā ar kuriem Holivudas pasakas sāka izskatīties garlaicīgas kā komjauniešu atskaites. Bet lai nu uguņošana, neticamie video skati un pārgudrā spriešana par ģeopolitiskajām sekām paliek citiem.
Vienā no “bagātākajām” pašvaldībām Latvijā – Ropažu novadā – sākusies pirmsvēlēšanu peldēšana.
Pievērsiet uzmanību attēlam. 1952. gads. Šie vīri dzīvo mežā jau astoto gadu. Nevis kā dzērāji, plikadīdas vai “bandīti”, kā tos vēl šodien cenšas attēlot padomju laiku mantojuma sargi un čekas bērni, bet kā Latvijas partizāni – cilvēki, kuri, ziedojot savas dzīvības, līdz pēdējam elpas vilcienam pretojās okupācijai.
Iespējams, ka tuvā nākotnē skaistos dabas skatus, ar kuriem šodien lepojamies, indiešu bērneļi Latvijā varēs skatīt tikai bilžu grāmatās. Pie reizes arī uzzināt, ka kādreiz šeitan pie Baltijas dzīvojuši latvieši, kas labprātīgi izmiruši, bet aizejot izpostījuši visu aiz sevis. Rēzijas Kalniņas pravietojums, ka pastāv plāns iztīrīt šo zemi, lai tā būtu placdarms kaut kam citam, iegūst arvien skaidrākas aprises.
