Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Sociālisms (no lat. sociare - dalīties") ir plašs sociālo un ekonomisko iekārtu kopums, kuru mērķis ir ekonomika, kas kalpo sabiedrībai, demokrātiska ražošanas līdzekļu pārvalde un taisnīga (atbilstoši ieguldījumam) labumu sadale. Sociālisma paveidiem raksturīga palielināta valsts regulējošā loma, valsts īpašumu izveide, paaugstināti nodokļi (parasti centrēti uz bagātākajiem iedzīvotājiem un uzņēmumiem, progresīvais nodoklis) un darbavietu demokratizācija.

Un diametrāli pretēja ekonomiskā iekārta - marksisms.

Viens no sociālisma ideju lielākajiem attīstītājiem ir vācu ebrejs Kārlis Markss, no kura mācības izveidojās marksisms, teorija, kas pasaules vēsturi uztver no šķiru attiecību un šķiru cīņas viedokļa. Marksisma teorijā industriālā sabiedrība tiek iedalīta divās šķirās: proletariātā - strādājošajā iedzīvotāju daļā, kas saražo vairāk, nekā patērē, - un buržuāzijā - šķirā, kam pieder ražošanas līdzekļi un kas saražo mazāk, nekā patērē, un pārtiek no proletariāta saražotā.

Kā Jūs domājat, kuram ekonomiskajam modelim šobrīd ir tuvāka Latvijas ekonomika? Es domāju, ka piekritīsiet, ja teikšu, ka šodien Latvijā sistēma ir apmēram marksisma un kapitālisma sajaukums.

Lai izstāstītu detalizētāk savas pārdomas par šiem modeļiem, es aprakstīšu vienkāršotu, visiem viegli saprotamu versiju par šo ekonomisko modeļu reālu darbību mūsu dzīvē.

Iedomāsimies, piemēram, kādu Latvijas mazpilsētu, kur demokrātiskās vēlēšanās ievēlēts tautsaimnieks gribētu ieviest reāli funkcionējošu sociālisma ekonomikas modeli.

Domājot par iedzīvotāju labklājības paaugstināšanu, vietējo ražotāju/uzņēmēju konkurētspējas paaugstināšanu un strauju attīstību, šis tautsaimnieks, sauksim viņu piemēram par Pēteri, izdomā ieviest šādu sociālisma modeli savā mazpilsētā.

Nu, kā par pilnīgi nejaušu piemēru ņemsim mazpilsētu... Cesvaini. Pilsēta ģeogrāfiski atrodas apmēram pa vidu starp netālu esošajām lielākām pilsētām Madonu un Gulbeni. Pilsētā ir diezgan depresīva ekonomiskā situācija, augsts bezdarbs, daudz zemi izglītotu pusmūža cilvēku, spējīgākie, ģimenes stabilitātes un ekonomisku interešu vadīti, pārceļas uz tuvākajām lielākajām pilsētām. Ilgtspējīgas ražošanas pilsētā praktiski nav.

Tad nu vienu dienu Pēteris saņemas un uzsāk realizēt pilsētas ekonomiskās reanimēšanas plānu pēc sociālisma modeļa.

Pēteris organizē visu reģistrēto pilsētas iedzīvotāju sapulci un piedāvā dibināt investīciju un attīstības projektu. Katrs iedzīvotājs investējot saņem akcijas uzņēmumā attiecīgi ieguldītajiem finanšu resursiem un attiecīgi arī garantētas dividendes. Tā kā pilsētai tek cauri upe, visi ir vienisprātis, ka tas ir visu pilsētas iedzīvotāju vēl neizmantots stratēģisks resurss. Visi vienojas apvienot savu privāto kapitālu un uzcelt hidroelektrostaciju (HES) uz pilsētai cauri tekošās upes.

Vidējā elektroenerģijas cena valstī ir apmēram 0,16 EURcenti/kWh. Pilsētā tiek uzcelts HES par visu iedzīvotāju kopējiem līdzekļiem.

Tiek nolemts, ka visa HES saražotā elektroenerģija tiks pārdota atpakaļ pilsētas iedzīvotājiem par pašizmaksu (ieskaitot investīciju atpelnīšanu katram ieguldītājam ar fiksētu un garantētu minimālu peļņas procentu likmi, apkopi, servisu, operatoru algas utt.) Beigās matemātiski sanāk, ka visa rezultātā elektrības pašizmaksa ir apmēram 0.05 EURcenti/kWh. Tā visa tiek atdota atpakaļ visiem pilsētas iedzīvotājiem par pašizmaksu, tā teikt, bezpeļņas organizācija/uzņēmums, kas nodrošina energoresursu pašu pilsētas iedzīvotāju labā.

Ir pilsētā vietējais uzņēmējs Jānis, kas cep maizi ar elektrisko krāsni. Līdz šim Jānis cepa maizi, maksājot par elektrību 0,16 EURcenti/kWh, kas sastādīja ievērojamu ražošanas izmaksu daļu. Projekta realizēšanas rezultātā tagad Jānis cep to pašu maizi maksājot par elektrību tikai 0.05 EURcenti/kWh. Tagad Jāņa ražošanas izmaksas ir stipri samazinātas, maizes pašizmaksa ir kļuvusi stipri lētāka, un Jāņa maize ir kļuvusi ievērojami konkurētspējīgāka tuvākajā apkaimē.

Jānis ved maizi pārdot uz Madonas tirgu, sakarā ar iepriekšminēto viņš spēj to tirgū pārdot lētāk nekā citi ražotāji, pieprasījums aug, un tādējādi Jānis var kāpināt sava uzņēmuma apgrozījumu, vienlaicīgi nezaudējot savu peļņas daļu. Bizness aug, Jānim ir jāpieņem darbā vairāk darbinieku. Viņš pieņem darbā vēl trīs vietējos Cesvaines iedzīvotājus, kas līdz šim bija bezdarbnieki un pārtika no pašvaldības pabalstiem. Rezultātā pašvaldībai samazinās sociālā budžeta izdevumi, un attiecīgi pieaug iedzīvotāju ienākuma nodokļi no jauno darbinieku algām, respektīvi uzņēmuma radītā peļņa pastarpināti no jauno darbinieku algām nonāk pilsētas budžetā. Win-Win situācija.

Maizes cepējs no Gulbenes, uzzinot par lētākām ražošanas iespējām Cesvainē, pateicoties lētākai elektrības cenai, arī pārceļ savu ražotni uz Cesvaini, kā arī pieņem darbā vietējos Cesvaines iedzīvotājus. Bezdarbnieku rindas pilsētā lēnām sāk samazināties. Ir arī citi uzņēmumi, kuru saražotās produkcijas ievērojamu daļu sastāda elektrības izmaksas, tie sāk pārcelt savus uzņēmumus uz Cesvaini. Tie kļūst ievērojami konkurētspējīgāki apkārtējos tirgos attiecībā pret citiem uzņēmumiem, kas turpina ražošanai izmantot dārgo Latvijas elektrības cenu salīdzinājumā ar Cesvaines piedāvāto. Šī cenu starpība ir stratēģiska Cesvaines priekšrocība attiecībā pret apkārtējo reģionu.

Kas notiek? Pilsētā sāk ieplūst investīcijas, jaunie uzņēmumi pieņem darbā vietējos iedzīvotājus, bezdarbs samazinās. Tiek celtas ražošanas ēkas, rodas pieprasījums pēc būvniekiem, paralēli sāk attīstīties būvniecības nozare, atveras arī bāri, veikali, aug pilsētas iekšējais patēriņš, kas pievilina citus uzņēmējus uzsākt darbību pilsētā. Tas viss, pateicoties pilsētas stratēģiskajam pamata enerģijas resursam bez spekulatīvas peļņas maržas, salīdzinot ar valsts elektroenerģijas cenu.

Vidējā darbspēka alga pilsēta aug, sāk pat pārsniegt vidējo algu valstī, tas nozīmē arī lielākus ieņēmumus pilsētai. Cilvēki no blakus pilsētām sāk reemigrēt atpakaļ uz Cesvaini.

Tautsaimnieks un pilsētas vadītājs Pēteris, būdams atbildīgs savu pilsētas iedzīvotāju priekšā, ievērojamu daļu no augošajiem budžeta ieņēmumiem novirza infrastruktūras uzlabošanai, tiek noasfaltēti vairāki ceļi. Tiek uzlabots pilsētas vizuālais tēls, tiek piešķirta nauda jaunu potenciālo investoru/ražotāju piesaistei pilsētā. Tiek ieviests progresīvais nodoklis.

Sakarā ar pieaugošu cilvēku pieplūdumu pilsētai ekonomisko procesu aktivizēšanās rezultātā tiek nolemts daļu ieņēmumu novirzīt jaunu dzīvojamo māju celtniecībai. Atceramies, ka sociālisms paredz vienlīdzīgu labumu sadali starp iedzīvotājiem. Tiek veikts liels pilsētas pasūtījums dzīvojamo māju celtniecībai, (iegūst arī būvniecības sektorā strādājošie uzņēmumi un viņu darbinieki), nu, piemēram, Cesvaines lielumam tiek uzceltas divas modernas ''piecstāvenes'' ar kopējo dzīvokļi skaitu ap 90.

Dzīvokļi tiek pārdoti jaunajām iedzīvotāju ģimenēm par pašizmaksu, apejot spekulatīvā burbuļa rašanos un banku finansējumu. Tas ir kritiski svarīgs faktors jaunajām pilsētas ģimenēm. Dzīvokļi tiek piešķirti tikai jaunām precētām ģimenēm, rezultātā ģimenes var droši rēķināties ar ģimenes pieaugumu, jo to pamatvajadzība (pēc pēcnācēju radīšanas) ir nodrošināta. Tas tām raisa vitāli svarīgu stabilitātes sajūtu. Cesvaine kļūst par vienīgo pilsētu reģionā ar pozitīvu demogrāfijas pieaugumu.

Un tagad sākas otra stāsta daļa...

Blakus Cesvainei, Gulbenē atrodas cits privāts HES, kas pieder Andrim. Andris ir, ja tā var teikt, vietējās oligarhijas un buržuāzijas pārstāvis. Andris nu galīgi nav apmierināts ar radušos situāciju. Uzņēmumi no reģiona sāk lēnām atteikties no viņa saražotās elektrības jo sociālistiskās Cesvaines piedāvātā ir stipri lētāka. Andra peļņa krītas, un sabiedrība sāk uzdot jautājumus par Andra augsto elektrības cenu. Tas viss sāk kļūt par eksistenciālu draudu Andrim. Andris ar sava čoma starpniecību, kam pieder vietējā reģionālā avīze, tajā publicē rakstu, ka "Cesvaines vadība iejaucas uzņēmējdarbībā. brīvā tirgus kropļošana. Cesvaines vadītājam ir autoritatīvs vadības stils."

Taču informācija par Cesvaines straujo izaugsmi un tās ekonomisko modeli sāk izplatīties visa reģiona iedzīvotāju vidū. Tas sāk kļūt bīstami, it seviški Andrim. Ja nu cilvēki sāk no viņa pieprasīt tādu pašu taisnīgu elektrības sadali? Ja nu Cesvaine vēl sāks piedāvāt savu saražoto elektrību arī blakus pilsētām? Ja nu šo Cesvaines sociālistisko saimniekošanas modeli sāk pārņemt blakus esošās pilsētas? Ja nu Cesvainei sekos Madona un Gulbene? Šī ideoloģija ir toksiska attiecībā pret Andra privātajām un finansiālajām interesēm. Andrim un viņa dominējošajam reģiona HES tas nozīmētu bankrotu.

Tas nekādā gadījumā nav pieļaujami nolemj Andris. Viņš apvienojas ar citiem privātajiem valstī esošajiem HES īpašniekiem. Tiek organizēta Cesvaines tautsaimnieka Pētera opozīcija.

Andris apvienojas arī ar Madonas un Gulbenes maizes cepējiem, kuru produkcija nu ir kļuvusi krietni nekonkurētspējīgāka, salīdzinot ar Cesvainē cepto maizi. Un viņu, protams, ir vairāk salīdzinot ar Cesvaines maizes cepēju skaitu. Tiek nolemts ar visiem spēkiem bloķēt Cesvainē ceptās maizes nonākšanu Madonas un Gulbenes tirgos.

Andris ievērojamu sava HES peļnu novirza opozīcijas finansēšanai, tiek nolīgti vietējie Cesvaines slaisti protestu organizēšanai. Tiek izgatavoti plakāti ar izķēmotu Pētera bildi. Lai diskreditētu pozitīvo Cesvaines izaugsmi, naktīs protestētāji dedzina atkritumu urnas, tiek aizbarikādēts Cesvaines galvenais ceļš, pilsētā tiek speciāli raisīts haoss. Protams, arī Jānis, kuram tagad ir grūtības nogādāt savu maizi uz apkārtējo pilsētu tirgiem, sāk izjust problēmas. Neapmierinātība līdz šim veiksmīgi strādājošo Cesvaines uzņēmēju vidū sāk pieaugt.

Cesvaines apriņķa avīzē tiek finansēta kampaņa pret Cesvaines vadītāju un viņa pilsētā notiekošo haosu, Skat, Cesvaines izaugsmes modelis nestrādā, viņš ir diktators, cilvēki pret viņu protestē, uzņēmumi nonāk grūtībās, viņš netiek galā... vēl jo vairāk, Pētera centieni kontrolēt pieaugošo vandālismu tiek pasniegta kā "miermīlīgo" protestētāju apspiešana, tā ir demokrātijas graušana.

Andris caur savu opozīcijas ruporu uzrunā cesvainiešus, Andra piedāvājums Cesvaines iedzīvotājiem ir šāds, attiecībā uz pilsētā augošo nestabilitāti viņš ir tas, kas var "izglābt" pilsētu. Andris sevi pasniedz kā lieluzņēmēju, ar milzīgu pieredzi sava privātā HES vadīšanā, tāpēc nebūs problēmu arī vadīt pilsētu. Pēteris gan, neskatoties uz viņa popularitāti vietējo cesvainiešu vidū, esot kaut kāds sociālists, kas vispār pat netiek galā ar haosu pilsētā. Un tie, kam viņš šķiet labs vadītājs, ir neizglītoti dumiķi. Panākumu atslēga ir brīvā tirgus ekonomikas modeļa ieviešana, pilsētas kontroles mazināšana pār vietējo HES. Ir jāveic HES privatizācija!

Pēteris ir pilnībā diskreditēts un nomelnots. Pilsētā pie varas nokļūst Andra opozīcijas partija, Cesvaines HES tiek privatizēts un pastarpināti nonāk apvienoto SIA Madonas un Gulbenes HES konsorcija kontrolē. Andris Iedzīvotājiem ilgi, gari un plaši klāsta par brīvā tirgus apstākļiem, pasaules pieredzi, konkurenci starptautiskajos tirgos utt.. Tāpēc Cesvaines HES vairs nu nekādi nevar piedāvāt elektroenerģiju vietējiem iedzīvotājiem un uzņēmējiem par tās pašizmaksu.

Elektrības cena no 0.05 centiem pakāpeniski pieaug atpakaļ uz 0.16 centiem. No Cesvaines sociālekonomiskā izrāviena nekas vairs nav palicis, toties proletariāts uzgavilē, ka valsts atkal ir nostājusies uz stabila "demokrātijas" ceļa. Cesvaine kļūst par tādu pašu pilsētu, kāda tā bija pirms tautsaimnieka Pētera nākšanas pie varas.

Nobeigumā gribu teikt, ka šis sociālisma resursu taisnīgas sadales modelis aprakstīts lokālā mērogā, viegli uztveramā formā. Minētais HES ir tikai viens no stratēģiskajiem resursiem, bet es to izvēlējos, balstoties uz Latvijas īpatnībām, jo mums taču arī Latvījā ir ievērojami hidroenerģijas resursi. Citās valstīs tā ir nafta, ogles, gāze vai arī, piemēram, meži, lauksaimniecības zemes utt.

Salīdziniet citu valstu pieredzi, "demokratizācijas" procesus un izdariet secinājumus.

P.S.

1) Identiska sociāliisma modeļa situācija ir Venecuēlā (otri lielākie naftas resursi pasaulē), kur ievērojami naftas tirdzniecības peļņas resursi, sākot no 60. gadiem, tika novirzīti sociālām programmām, izglītībai, medicīnai, mājokļu celtniecībai. (Šajā laikā pat Latvijas emigrants Venecuēlā Vītola kungs pamanījās kļūt par miljonāru.) Pat neskatoties uz valstī esošo korupciju, valsts piedzīvoja ievērojamu ekonomikas un demogrāfijas izaugsmi. Tā kļuva par vienu no straujāk augošākajām un attīstītākajām valstīm Dienvidamerikas kontinentā. Taču, lai šim piemēram nesekotu citas Latīņamerikas valstis, Amerika rīkojās, un tika uzsākts ekonomiskais karš, blokāde, sankcijas un Fake news kampaņas. Rezultātu redzam šodien... ASV atbalstīta opozīcija, nemieri, haoss, režīma maiņas centieni.

Patiesa intervija ar šībrīža Venecuēlas ekonomikas ministru par aktuālo situāciju valstī: https://www.youtube.com/watch?v=rk1qlKu RJo

2) Nacionālsociālistiskā Vācija pēc Hitlera nākšanas pie varas. Diemžēl masu medijos tiek ļoti kūtri atzīta valsts straujā attīstība, gan ekonomiski, gan nenovērtējamie sasniegumi zinātnē (kurus vēlāk ar specoperāciju palīdzību ieguva ASV, t.sk. operācija Paperclip). Domāju, ka šī tēma un fakti ir tik plaši, ka papildu komentāri šeit ir lieki.

3) Atsaucoties uz raksta nobeiguma daļu... privatizācija, Latvija... prihvatizācija utt. No comment.

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Par "Mīļumu" Gobzemu un citiem interesantajiem ļaudīm: kas patiesībā redzams attēlos

FotoFotogrāfijas no ministriju un tās padotībā esošo iestāžu saviesīgajiem sarīkojumiem ir patiešām interesants izpētes objekts. Nepiekrītu, ka konkrētajā gadījumā fotogrāfijām pievērsta uzmanība tāpēc, ka ir zaudēts tiesas process, jo šādā gadījumā slimnieks noteikti padalās ar savu diagnozi. Diagnozes nav, bet ir tikai stāsts par "interesanto". Piekrītu, ka fotogrāfijas gaismā izcēlusī persona nav sistēmas cilvēks, citādi raksts būtu daudz sulīgāks un saturētu daudz interesantāku informāciju.
Lasīt visu...