Šodien visi ceļi ved uz Maskavu, – vismaz Latvijā tas neprasa īpašus pierādījumus
Leonards Inkins19.05.2021.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Maija sākumā bija daudz dažādu, pat pretrunīgu un citiem citu noliedzošu svētku. Bija Latvijas Republikas Satversmes sapulces sasaukšanas diena un arī Darba svētki, ko pasaulē dēvē par darbaļaužu solidaritātes dienu. Bija arī Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas diena, Nacisma sagrāves un Otrā pasaules kara upuru piemiņas diena, kā arī Eiropas diena un kādu tā saucamie uzvaras svētki.
Svētki bija, bet svētku sajūtas gan ne. Bija darbaļaužu solidaritātes diena, bet neredzēju nedz darbaļaužus, nedz solidaritāti. Bija 4. maija neatkarības pasludināšanas datuma piemiņas baltgaldautotā diena, bet kā neredzēju, tā neredzu tādu neatkarību, pēc kuras tiecāmies padomju gados un uz kuru cerējām astoņdesmito beigās un deviņdesmito sākumā. Bija uzvaras diena, tik joprojām neredzu nekādu uzvaru. Mēs neko un nevienu neesam uzvarējuši.
Vai mums ir kādi pašu svētki? Ja runāt par visu, kas saistīts ar Lāčplēsi, tad tas ir tikai kāda uzplečota vīra iztēles auglis.
Vai mums ir kādas reālas uzvaras, ko pašiem svinēt, un vai mēs tās svinam? 1. maijs, 8. maijs, devītais maijs, māmiņdiena. Tie visi ir aizgūti no citiem. Man var iebilst, sakot: bet mums ir Jāņi! Vai mēs esam vienīgie, kuriem ir Jāņi, un kurš no kura galu galā te ko ir aizguvis?
Prātu izkūkojuši veči
Svētku meklējumos biju ieklīdis vairākās vietās un arī pie Maskavas pirksta. Ko tur redzēju, kādas pārdomas un secinājumi mani tur piemeklēja?
Sajūta bija tāda, it kā dzen naglu zārkā, kad pārklāj tam pāri segu vai kad laiž zemē (bedrē), vai arī kad ved svešumā un ir brīdis, kad vilciens sāk braukt, – tas ir emocionālu pārdzīvojumu brīdis, kuru neaizmirst.
Kārtējo reizi secinu, ka ir ļoti noderīgi vismaz pa retam iziet no nama un palūkoties uz māju no ārpuses, lai būtu labāka izpratne, kur tu patiesībā dzīvo. Kaut latvieši nevienu nav uzvarējuši, ir ļoti derīgi un ilūzijas ārstējoši 9. maijā atnākt vai aiziet pie tā saucamā uzvaras pieminekļa, lai saprastu, kādā valstī tu patiesībā dzīvo. Tikai nestāsti, ka jau tāpat zini. Aizej un sapratīsi, ka tomēr kļūdies, un īsti to apjēgsi, tikai tur atrodoties.
Ja domā, ka tur ir tikai prātu izkūkojuši veči, kuru paliek aizvien mazāk, tad maldies. Ja domā, ka tie ir kādi «citādāk domājošie, citā informācijas telpā dzīvojošie» un mums ir sava latviska valsts vara, tad arī maldies.
Pirms gadiem desmit, kad uzvartraci nosodošie nesa simbolisku dzeloņdrāšu vainagu ar nolūku nolikt to pie Maskavas pirksta, tos pavadīja policisti robokopu izskatā. Kamēr gāja, tikmēr pa kādam no vainagu nesošajiem aizturēja un aizveda uz kādu no Latvijas policijas iecirkņiem.
Policisti pret vainaga nesējiem brīžiem izturējās pat ar neslēptu nepatiku, toties kā to sejas vaibsti atplauka, līdzko gājiens ieradās pie Maskavas pirksta! Tie nekautrējās pat apkampties un cits citu apsveikt, lai ar tur sanākušajiem «atzīmētu» uzvartraci.
Līdzīgu ainu pamanījos vērot arī šogad, kad kāds augsta ranga kārtībsargs pat atļāvās ar prieku paņemt no aktīvistes rokām kirilicā rakstītu avīželi.
Padlatvijieši
Rakstot šo rakstu, manī radās šādas pārdomas, un tās šeit uzrakstu.
Pie Maskavas pirksta pulcējas un veidojas jauna nācija, fašismu uzvarējusī nācija, un šīs jaunveidotās nācijas pirmā kopīgā tradīcija ir uzvartracis reizi gadā. Tā ir viņu atšķirības zīme un īpašā pazīme, kā arī pirmā jaunās nācijas tradīcija.
Domā, ka uz latviešiem tas neattiecas? Nē, tā nav. Latviešus un kolonistus, pat okupantus centīgi vieno vienā nācijā, un 9. maijā tiek ieviesta viena no šīs jaunās nācijas tradīcijām.
9. maijā vieni sanāk pie tā saucamā uzvaras pieminekļa, lai demonstrētu savu vienotību, varēšanu un vēlmes, un tai pašā laikā Bojārs «Aizliegtajā paņēmienā» 03.05.2021. iedzen pēdējo naglu.
Ja mums pašiem ir tāda TV, tad Krievijas TV kanāli mūs neapdraud, jo savas vērtības iznīcinām paši, nosodām tās un norobežojamies no tām. Bet tukšumu daba necieš, – tukšumā ienāk maija svētki, un trīs reizes ļauts minēt, kuri no tiem ir tikai formāli un kuri patiesi ieies, tā teikt, vēsturē.
Šī jaunā nācija tika sākta veidot brīdī, kad kompartijai vēl bija divas rokas, ar kurām tā jaunās nācijas aizmetni maigi skāva un loloja. Viena roka bija Tautas fronte, otra Interfronte.
Vai šos 9. maijā sapulcējušos un pacilātā noskaņā sanākušos var pārliecināt? Nē, nevar! Vai viņiem var ko ieskaidrot? Nē, nevar! Vai tur var kaut ko integrēt? Nē, nevar! Šo nevarēšanas uzskaitījumu var vēl turpināt, bet starp šiem daudzajiem «nevar» nav, kur iestarpināt kādu «var», izņemot plaši piedāvāto iespēju pievienoties jauveidojamai nācijai.
Šī jaunās nācijas iemītā taka līdz Maskavas pirkstam nekad neaizaugs, bet tieši otrādi – pārvērtīsies par ceļu. Sākumā lielceļu, tad bruģi vai sarkanu asfaltu.
Runājot par likumsargiem, der padomāt, kādā informatīvajā pasaulē tie dzīvo, kādus TV kanālus skatās, ko pārlūko jūtūbē, kādā valodā runā mājās un arī darbā, ja saruna nav publiska? Kādā valodā domā – jo īpaši tad, ja šajā informatīvajā laukā dzīvo arī tie, kuri ir ne tikai ierindnieki, bet augsta ranga vadītāji policijā.
Sen jau nav taisnība apgalvojumam, ka visi ceļi ved uz Romu. Iespējams, ka tā bija kādreiz, bet šodien visi ceļi ved uz Maskavu, – vismaz Latvijā tas neprasa īpašus pierādījumus.
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
