
Spriedums „šampanieša pudeles lietā” – tiesiskums Latvijā iegūst vai tiek grauts?
Jūlijs Krūmiņš03.06.2025.
Komentāri (0)
„Stājies spēkā par korupciju piespriestais naudas sods uzņēmējam Krūmiņam un viņa meitai!” – tā par kārtējo oficiālā tiesiskuma triumfu Latvijā vēsta no „Vienotības” kontrolētā valsts budžeta piebarotie mediji.
Tiešām – mēnešiem ilgas telefonsarunu noklausīšanās rezultātā Latvijas tiesībsargāšanas iestādēm pirms desmit gadiem izdevās „atklāt uzņēmēja Jūlija Krūmiņa iecerētu noziegumu”.
„Noziegumi” bija veseli divi – it kā manas meitas „nodomātās kukuļošanas intelektuālā atbalstīšana”, kas izpaudusies attiecībā uz šampanieša pudeli izteiktos „noziedzīgos” vārdos „To pašu labāko tad! Un ziedus!”, un vēl arī „noziedzīgs” solījums palīdzēt Veselības inspekcijas darbinieces dēlam iestāties policijas skolā.
Tagad, desmit gadus vēlāk, ir stājies spēkā tas, ko šie mediji sauc – „spriedums par korupciju”: 12 900 eiro naudas sods man un 6450 eiro naudas sods manai meitai. Ir īstais brīdis pavilkt svītru un saskaitīt – kādi tad ir Latvijas valsts, sabiedrības un tiesiskuma ieguvumi un zaudējumi no šī procesa un tā iznākuma.
Man kā uzņēmējam visvienkāršāk, protams, visu ir rēķināt naudā – kas ir plusā un kas mīnusā. Desmit gadus ilgs izmeklētāju, prokuroru, tiesnešu darbs ir rezultējies ar to, ka valsts budžets no uzņēmēja un viņa meitas iegūs kopā 19 350 eiro. Tas tātad ir materiālais pluss – ā, un vēl arī piedzīti 30 eiro kā šampanieša pudeles vērtība.
Bet ir materiālais mīnuss – objektīvie izdevumi. Precīzi tie, protams, nav aprēķināmi, taču manis privāti pasūtīts audits rāda, ka desmit gadu ilgais process valstij – tātad nodokļu maksātājiem – ir izmaksājis aptuveni 380 tūkstošus eiro. Šajā summā ietilpst iesaistīto valsts amatpersonu algas, tehniskie izdevumi (piemēram, ilgstošā sarunu noklausīšanās), „nepieciešamās” ekspertīzes utt.
Tātad – Jūlija Krūmiņa „iecerētā nozieguma” atklāšana un viņa sodīšana valstij ir radījusi finansiālus zaudējumus apmēram 360 tūkstošu eiro vērtībā. Tā būtu materiālā puse.
Taču, protams, visiem skaidrs, ka tiesiskumu nevar un nedrīkst vērtēt tikai pēc tā, cik naudas izmaksā tā nodrošināšana un cik tā ienes. Tiesiskums – tas taču pirmām kārtām vajadzīgs, lai valsts iedzīvotāji uzticētos tiesībsargāšanas un tiesu sistēmai un zinātu, ka ir garantēts viens likums, viena taisnība visiem.
Diemžēl ir jākonstatē, ka šis desmit gadus ilgušais process ir devis pilnīgi pretēju efektu un iedzīvotāju acīs sistēmas spēju nodrošināt tiesiskumu ir nevis cēlis, bet tieši otrādi – diskreditējis.
Laikā, kad visu acu priekšā ir simtu miljonu izzagšana „airbaltikos” un „railbaltikos”, kas nekādi nebūtu iespējama bez koruptīvās sastāvdaļas, šajā procesā par lielu apmēru korupciju pilnā nopietnībā ir tikusi uzdota šampanieša pudele un saruna par jaunieša iespējām iestāties policijas skolā.
Prokuratūra, kas izliekas neredzam šos „airbaltikus” un „railbaltikus”, šajā gadījumā ir darījusi visu iespējamo, lai izdarītu spiedienu uz visu instanču tiesnešiem un panāktu noziedznieka Jūlija Krūmiņa un viņa meitas notiesāšanu.
Lietā ir tikuši likti pat visabsurdākie argumenti – piemēram, ka šampanieša pudele tikai tad varētu būt bijusi reprezentācijas priekšmets, ja tās pasniedzēja būtu attiecīgā ražotājuzņēmuma pārstāve, savukārt pudeles ielikšana pasniedzējas uzņēmuma maisiņā šādu efektu neradot – un tātad noziegums esot acīmredzams. Un tādā garā...
Prokuratūras nodoms nu ir izdevies – spriedums par „koruptīvo noziegumu” stājies spēkā. Bet vai tas sabiedrības acīs liecina par tiesiskuma triumfu vai par kaut ko pilnīgi pretēju – par to, ka trīsdesmit piecus gadus pēc neatkarības atjaunošanas Latvijā ir ieviesta koruptīva sistēma, lai neviens piemeklēts „noziegums” nebūtu pārāk absurds safabricētas pasūtījuma lietas realizācijai?
Katrs uz šo jautājumu var atbildēt pats. Es tikai piebildīšu, kas tas viss ir noticis uz nodokļu maksātāju rēķina. Nebūtu ētiski sākt lēst, cik vēža slimniekiem sanāktu zāles par šajā bezjēdzīgajā un absurdajā procesā izšķiestajiem simtiem tūkstošu eiro, bet par to gan var padomāt – cik izmeklētāji un prokurori šajos desmit gados vienas šampanieša pudeles dēļ ir tikuši atrauti no reālas, īstas, miljonu korupcijas izmeklēšanas...
Atļaušos piebilst arī ko personisku saistībā ar šo desmit gadus ilgušo procesu. Gan izmeklētājiem un prokuroriem, gan visās tiesu instancēs es īpaši uzsvēru – manai meitai ar visu notikušo nav nekāda sakara, viņa tikai lūdza man padomu konkrētās dzīves situācijās un rīkojās pēc maniem norādījumiem. Bet ko gan var vēlēties no stukāniem, kuriem pašiem bērnu nav un nekad nebūs, - viņi šādas lietas vienkārši nespēj saprast.





Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
Nesen man kāda pārmeta: “Tu esi latviete — kā tu vari dziedāt krieviski?” Un tas aizgāja līdz tai stadijai: „Krievs paliek krievs.” Es reti bloķēju cilvēkus, bet ar laiku nāk skaidra sapratne — ne ar visiem mums ir pa ceļam dzīvē.
Reiz kādā nelielā, bet lepnā ziemeļu valstī, ko sauca par Latviju, Jēkaba ielas namā valdīja Koalīcija. Viņu galvenais produkts nebija likumi vai reformas – tas bija Stāsts. Stāsts par to, ka viss tiek kontrolēts, ka drošība ir garantēta un ka jostas jāsavelk tikai tādēļ, lai vēlāk būtu vieglāk elpot. Taču 2026. gada sākumā šī Stāsta uzturēšanas izmaksas kļuva astronomiskas.
Lasu neskaitāmos rakstus par Latvijas nacionālās aviokompānijas “airBaltic” slikto servisu, draņķīgo attieksmi, nenormāli augstajām cenām, atceltajiem lidojumiem, nespēju nolaisties plānotajā galamērķī, pārpārdotajiem reisiem un ārpus borta palikušo lidotgribētāju šausminošajiem piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem.

















