Iesaki rakstu: 
Esmu šeit jau krietni sen. Kad atnācu, pirms manis bija tikai ziemeļbriežu mednieki un zvejnieki. Mednieki aizgāja līdzi briežiem, bet zvejnieki palika ap jūras krastiem un upēm, jo man patika labas aramzemes. Tagad viņu valoda pārstājusi skanēt, tikai vietu un ūdeņu vārdi vēl glabā dīvainos vārdus.
Es joprojām esmu šeit, kaut laiks kā akmens vēlies pāri zemei un maniem ļaudīm. Un daudz ko pārmalis. Pat ne tādēļ, ka biju vājš. Tikai purva rūdas dzelzs bija trausla, stopi nesanāca, bet ziemeļvācu laupītāju bruņas un mūra pilis man bija par cietu. Un purva ciņi nesargā mūžību, ja katrs labietis cīnās tikai par savu māju.
Bet arī kalpība un nomāktība māca, kā strādāt un spītēt, ja vajag, izlikties, melot, bet darīt savu.
Laiks gāja, zeme audzēja labību un raženus karakalpus, kuru kaulus varētu atrast visur no jūras līdz jūrai. Jo arī kungi mainījās. Tikai es paliku. Un spītīgi mācījos, kā pārdzīvot kārtējo kungu, neizčibēt mērī un nesadegt kara ugunī. Mācījos atšķirt draugus, zināt, uz ko paļauties. Sapratu, ka viensēta ir pēdējais cietoksnis, mežs - pēdējais patvērums un upe - pēdējā pārtikas krātuve. Bet cilvēki, kas domā, runā un dara vienu un to pašu, - vienīgā karadraudze, ar ko būt kopā.
Un tā es stāvēju ar abām kājām uz zemes, kas mani baroja, pļavās, kuru augi mani dziedināja, zem debesīm, kas mani sargāja, un viss man labi padevās. Jo es dzīvoju Lielajā Likumā, kuram bija klausījuši mani senči. Pagalmi bija pilni bērnu, laukos kustēja lopi, bet gaili, kurš pārstāja mīt vistas, es sūtīju zupā, nevis pie smalka pilsētas daktera. Jo man bija vajadzīgi cāļi, nevis gari skaidrojumi.
Skarbā dzīve mani ne vienmēr padarīja labāku, es slepšus cirtu kokus barona mežā, jo skaidri zināju, ka tas ir mans mežs. Tāpat tur nogāzu pa briedim, nebaidoties pātagu. Jo tas vienmēr bijis mans mežs, un man pat prātā nevarēja ienākt, ka pienāks laiks, kad baronu nebūs, bet man neļaus kurināt ar kritalām, jo dūmi par biezu un augstiem kungiem cērt acīs.
Es bieži neesmu bijis labs, kad trakumā dedzināju pilis un kā traks suns kodu nūjā, nevis rokā, kas to tur. Kad negāju pretī Bermonta burlakiem, bet ar plinti rokā pa Juglas muižām trenkāju freilenes un stūķēju kabatās sudraba rubļus, jo Londonas juvelierveikali jau bija palikuši manīgi un piesardzīgi kopš 1905.gada.
Bieži nebiju arī taisnīgs, dalot zemi un atstājot tikai mazu pleķīti bijušajiem kungiem.
Atceros sevi kā īstu briesmoni, kad biju spiests turēt pats sevi pie rīkles un mana labā roka nezināja, ko dara kreisā, - sita naglas Stučkas strēlnieka galvā, kura draugi kā atbildi atstāja pie klēts durvīm pienaglotu «balto» saimniekpapu.
Un tas nekādi negribēja beigties, jo svešie kungi palika jo spēcīgāki. Un mani darbi palika arvien trakāki, es sāku dalīt savas zemes ļaudis. Un situ plaukstas, kad Lielā Kara gaidās mani pameta baltvāci, kuri bija kauls no mana kaula un pilni ar šo zemi.
Un vēl pēc maza brīža citi mani ļaudis Kurzemē raka sev seklus kapus, kamēr vietējie pārraka to mantas un aizņēma mājas.
Nākošais laika vilnis visu apmeta otrādi, un tie, kas bija viss, kļuva nekas. Kā jau tas ir bijis neskaitāmas reizes zem saules.
Tikai viena lieta palika nemainīga - nekad man ilgi nesanāca būt pašam kungam un noteicējam. Un, griežoties laika atvarā, nākas paļauties tikai uz to, ko mācījuši senči.
Neej ar stipro kauties un ar bagāto tiesāties, bet pamēģini viņus pārdzīvot. Tad viņi pazudīs turpat, kur pazuda Pētera Pirmā baškīru un kalmiku pulki, kas apmetās mēra izpļautajā Vidzemē, atstājot pēdas tikai mūsu Vidzemes vectētiņu raženajos vaigu kaulos, šķībajās acīs un daudzajās gudrajās maņās.
Netici nevienam, kurš nav pats sev kungs un nepelna sev algu. Netici nevienam, kurš Tev jau melojis. Paļaujies uz to, ko vari izdarīt pats, un neielaidies ar augļotājiem.
Nedod savu zemi nomā niekkalbjiem uz četriem gadiem, - zini, ka viņi to nemēslos un nekops, pēc līgtā laika Tu dabūsi atpakaļ tuksnesi. Kurā Tev nāksies ilgi un grūti strādāt, lai to atjaunotu.
Pat, ja Tev ir misējies, Tu stāvi ar abām kājām uz zemes, kas Tev dos spēku šīs kļūdas labot, ja vien neklausīsies bezdievju un svešu krāpnieku saldajās balsīs. Šo glūņu dotā nauda vienmēr pārvērtīsies sausās lapās, un solījumi izčibēs.
Bet mana zeme paliks uz vietas, šūpos un audzēs manus mežus, kurus gotlandiešu sirotāji un norvēģu augļotāji bēgot līdzi nepaņems. Un laiks kā vējš pelavas aiznesīs visas muļķīgās valodas un domas, ko svešinieki te ievazājuši.
Es šeit esmu, biju un būšu. Un man ir sava dziesmu grāmata. Kam tā nepatīk, - visas stigas uz Rītiem un Vakariem ir vaļā!
Seko mums 
Šobrīd daudz skan Ukrainas vārds skaļo korupcijas skandālu dēļ, taču pētījumi liecina, ka korupcijas ziņā Krievijā ar to daudz lielākas problēmas. Ticami, ja tā nebūtu, ne Putins būtu pie varas, ne arī būtu sācies karš.
Kā var neatcerēties reiz pausto, ka Latvija ir izteikta vienas ziņas sabiedrība? Lūk, Stambulas konvencijas dramatismu nomainījusi cita aktualitāte - armija esot teikusi, ka vajag nojaukt sliedes (1).
Šoreiz stāsts pa punktiem par to, kā vienas “lielvalsts” politiķi ar misijas sajūtu “ietekmē pasaules notikumus” un iznīcina savu valsti.
Kad slavenajam gruzīnu filozofam Merabam Mamardašvili, kurš vecumā iesaistījās politikā, jautāja: „Nu kā tad tā! Kas tad mums te tagad būs?”, viņš atbildēja: “Visu mūžu esmu nodarbojies ar filozofijas mākslu tikai tamdēļ, lai kļūtu par labāku pilsoni.” Tāpēc dziļi atvainojos visiem tiem, kuri nevar pārdzīvot faktu, ka mākslinieks atļaujas izteikt savu pilsoņa pozīciju.
„Progresīvie” izsakās, ka jaunā izmeklēšanas komisija par "Rīgas Siltuma sāgu" ir naudas izšķērdēšana (tie ir nieka 15 600 eiro uz sešiem mēnešiem pretstatā miljoniem izkūpinātā siltuma gaisā) un ka jautājumu var atrisināt ar esošām komisijām Saeimā.
“Austošā Saule Latvijai” programma paredz NBS personāla palielināšanu līdz 90 tūkstošiem, ietverot arī zemessargus un rezerves karavīrus. Tomēr iestājamies pret sieviešu obligātu iesaukšanu Valsts aizsardzības dienestā (VAD), jo:
Ja Jaunajai vienotībai būs iespēja aizklumburēt līdz 15. Saeimas vēlēšanām premjera seglos, tad paredzu JV savus 17-20 Saeimas mandātus, jo:
