Strīķe un Jurašs savas lielākās izgāšanās mēģina pasniegt kā lielākos sasniegumus
Imants Liepiņš19.09.2018.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Jaunā Konservatīvā partija un tās redzamākās sejas Juta Strīķe un Juris Jurašs sociālajos tīklos palaiduši bildīti ar savu “veiksmes stāstu” apkopojumu, kas pēc tuvākas aplūkošanas izrādās tieši pretējais - viltus kriminālprocesu un izgāšanos saraksts.
Digitālās televīzijas ieviešanas izgāšana
JKP izplatītā sarakstā ar nosaukumu “Paveiktais cīņā ar korupciju” kā pirmā minēta digitālās televīzijas ieviešanas lieta, kas uzsākta 2003. gadā un joprojām turpina ceļot pa tiesu gaiteņiem. Un kā nu ne: pretstatā J. Strīķei un J. Jurašam, kas to mēģina attēlot kā “sasniegumu”, realitātē krimināllietu par mēģinājumu Latvijā ieviest moderno digitālo televīziju, palielinot kanālu skaitu un samazinot apraides izmaksas par katru no tiem atsevišķi, 2003. gadā aprāva toreizējais premjers Einārs Repše, kurš deva KNAB politisko pasūtījumu iznīcināt šo tehnoloģisko uzlabojumu.
KNAB to arī nekavējās darīt, un digitālās televīzijas ieviešana tika apturēta, lai tiktu pabeigta vien 2010. gada sākumā. Sākotnējā ieviesēju komanda ar Andreju Ēķi priekšgalā tieši dēļ KNAB uzsāktā procesa, kratīšanām un arestiem nespēja palaist tehnoloģiju darbībā (iekārtas iegūlās noliktavā uz gadiem), tāpēc ieviesēji zaudēja šķīrējtiesas procesu Stokholmā un bija spiesti samaksāt valstij kompensāciju, kaut gan tieši valsts pašas darbību dēļ (KNAB izskatā) tehnoloģija netika ieviesta plānotajā termiņā.
Šis ir iemesls, kāpēc tiesas vairākiem “digitālās lietas” apsūdzētajiem te piespriedušas, te atcēlušas, te mainījušas sodus: lietā neviens nav atzīts par cietušo, jo nesekmīgās ieviešanas beigās līgumsods tika pilnībā nomaksāts, un cietusi nav ne valsts, ne kāds privātuzņēmums — ja neskaita vien neveiksmīgos ieviesējus pašus. Savukārt krimināllietā nav un nevar veidoties nozieguma sastāvs, ja neviens nav cietis: nevar būt noticis noziedzīgs mantisks nodarījums, ja tā rezultātā nevienam nekas nav nodarīts.
Pēc tam, kad KNAB (tajā skaitā J. Strīķe un J. Jurašs) pēc sava tālaika politiskā “jumta” (Jaunā Laika) pieprasījuma izgāza digitālās televīzijas ieviešanu, iekārtas no noliktavas vēlāk izpirka valsts uzņēmums Lattelecom, kas līdz pat šai dienai pārraida televīzijas signālu ar tām pašām iekārtām, par kuru ieviešanas mēģinājumu pēc Jaunā Laika pasūtījuma apsūdzētos KNAB gribēja iebāzt cietumā. Taču JKP šo politisko pasūtījumu cenšas pasniegt kā savu “sasniegumu”, laikam uzskatot, ka 15 gadu laikā sabiedrība būs aizmirsusi, kas ir kas.
Lepojas ar Lemberga arestu
Tāpat jaunizceptie JKP politiķi lepojas ar to, ka 2007. gadā tika arestēts Ventspils mērs Aivars Lembergs. Protams, J. Strīķe un J. Jurašs tagad pēkšņi ir “aizmirsuši”, ka šis arests bija viltus arests uz melu un viltus kriminālprocesa “pamata”.
Notikumu faktiskā gaita bija šāda: neskaitāmos Ventspils kriminālprocesus fabricējošās prokuroru grupas tobrīdējais vadītājs Andis Mežsargs 2007. gada 12. martā tika disciplināri sodīts par to, ka desmit gadus nepārtraukti bija atradies nelikumīgā ietekmējamā stāvoklī — viņa personīgo mobilo telefonu visus šos gadus bija apmaksājusi privātfirma SIA Autoklubs, kuras vadītājs (pilnīgi netīšām) bija Jaunā Laika politiķis un Rīgas domes deputāts Juris Zvirbulis. (Atceramies, ka tajos gados mobilā telefona rēķins bez grūtībām varēja aizsniegties līdz 100 latiem mēnesī, bet prokuroru algas deviņdesmito beigās svārstījās ap 200 — 400 latiem.)
A. Mežsargs, pieķerts neatļautā labumu pieņemšanā un finansiālā atkarībā no valdošās partijas politiķa kontrolētas firmas, nepriecājās par to, ka pēc sistemātiskas 10 gadu korupcijas ticis cauri ar disciplināro rājienu. Viņš pārskaitās un nākamajā dienā (13. martā) pie sevis izsauca vēl vienu A. Lemberga politisko oponentu — Jaunā Laika vecbiedru Jāzepu Meikšānu, kurš E. Repšes premjerēšanas laikā bija ne vairāk, ne mazāk kā premjera personīgais padomnieks iekšlietu jautājumos.
J. Meikšāns sniedza melīgas un izdomātas “liecības”, ka viņš esot no kāda Drošības policijas apakšpulkveža saņēmis “telefonzvanu izdrukas”, lai tās caur kādu Ventspilī bāzētu apsardzes firmu nodotu A. Lembergam. Uz šo absolūto izdomājumu pamata A. Lembergu nākamajā dienā uz Kuldīgas ceļa arestēja, kur viņš bija ceļā uz tiesas sēdi t.s. “Ojāru Grinbergu farsā”.
Tiesā izrādījās, ka J. Meikšāns itin visu ir izdomājis. Pirmajā datumā, kad J. Meikšāns it kā esot “saticies ar apakšpulkvedi uz Tērbatas ielas un saņēmis sarunu izdrukas, pretī nododot ne vairāk kā četrdesmit latu kukuli,” izrādījās — šajā dienā virsnieks gulējis slimnīcā ar sašautu kāju un nekur nav varējis paiet, bet otrajā datumā vispār bijis ārpus Latvijas, kopā ar ģimeni dodoties atvaļinājumā. Sapratis, ka viņa izdomājumiem ir gals klāt, tiesas zālē J. Meikšāns meloja un centās izdomāt vēl trešo “satikšanās reizi”, bet šoreiz trāpīja uz datumu, kad policists patiesībā piedalījās terorisma apkarošanas mācībās Amerikā — tiesas zālē tika demonstrēts apmācību beigās saņemtais diploms.
Šīs melošanas rezultātā J. Meikšāns tik tikko pats izglābās no krimināllietas par apzināti nepatiesu liecību sniegšanu, un arī prokurori tika piesegti — netika sodīti par nepatiesas apsūdzības uzrādīšanu. Ne ātrāk kā pēc tam, kad lietas gaitā noskaidrojās visi fakti, A. Lembergs no cietuma tika ārā, bet vēlāk tika atcelts arī mājas arests.
Ir nesaprotami, kāpēc J. Jurašs un J. Strīķe tagad izmanto šo prokuratūras kauna traipu, lai to JKP politkampaņas laikā pasniegtu kā savu veikumu, ja KNAB “nopelni” šajā lietā aprobežojās tikai ar A. Lemberga aresta faktisko veikšanu un ja šīs viltus krimināllietas detaļas, tostarp tās kaunpilnā izgāšanās tiesā, ir ne reizi vien tikušas detalizēti atspoguļotas medijos.
“Oligarhu lieta”
Kāpēc “oligarhu lieta” būtu jāmēģina iztēlot par J. Strīķes un J. Juraša “sasniegumu”, ir pavisam nesaprotami, ņemot vērā, ka šī grandiozā KNAB izgāšanās vēl pirms nepilna gada tika vērtēta speciālā Saeimas parlamentārās izmeklēšanas komisijā. Cita starpā tur izskanēja, piemēram, šādi fakti: laikā, kad J. Strīķe un J. Jurašs vadīja divas KNAB nodaļas, kratīšanās izņemtie dokumenti un cietie diski lielākoties netika apskatīti 2 mēnešus pēc to izņemšanas, citos gadījumos — 8 un 10 mēnešu laikā, bet rekordgadījumā tikai pēc 35 (!!) mēnešiem izmeklētāji ķērās tiem klāt. Likumsakarīgi — “oligarhu lieta” izbeigta, pat nenonākot līdz tiesai. Apsūdzēto skaits — nulle, notiesāto skaits — nulle.
Varbūt vislabākais piemērs, kas apliecina J. Juraša un J. Strīķes “spējas” cīnīties ar noziedzību un korupciju, ir šīs citāts no žurnāla Kas Jauns:
“2013. gada nogalē [Māris] Martinsons atpūtas kompleksā (“Taureņu pirtīs”) ticies ar [Ilmāru] Rimšēviču, un tur viņi esot apsprieduši, kā izdabūt kukuli no Trasta Komercbankas toreizējiem īpašniekiem. Kas savādi — toreizējā KNAB amatpersona Juta Strīķe ar savu komandu sarunas noklausījušies, secinājuši, ka “interesanta lieta”, bet tā arī neko nav pasākuši, lai šo lietu attīstītu, jo Rīgas domes vadības iespējama kukuļošana viņiem nez kāpēc šķitusi svarīgāka par to, ka centrālās bankas šefs ar skandalozi slavenu uzņēmēju pārrunā iespējamu kukuļa izspiešanu no bankas.
Šīs sarunas Juta ar komandu nolikusi plauktiņā, kur tās arī gadiem ilgi stāvējušas, līdz šā gada sākumā baņķieri sāka vērsties tiesībsargājošās iestādēs, ka Latvijas Bankas šefs daudzus gadus viņus nepārtraukti esot tiranizējis, pieprasot maksāt kukuļus. Kā tagad filmā atzīst KNAB priekšnieks Jēkabs Straume, pēc “oligarhu lietas” izgāšanās birojā revidējuši arhīvus un uzdūrušies Martinsona un Rimšēviča sarunas ierakstiem, kuriem pirms nepilniem pieciem gadiem netika dota kriminālprocesuāla virzība. „Es biju šokēts!” — tagad par nomarinēto lietu spēj vien pateikt J. Straume.
Jūrmalas un Rīgas domju lietas: pieraksta sev svešus sasniegumus
Savukārt pārējās JKP aģitācijā pieminētās krimināllietas izdevies dabūt līdz notiesājošiem spriedumiem, nevis pateicoties J. Strīķes un J. Juraša laiku KNAB darbībām, bet tām par spīti: daudzos gadījumos bijuši enerģiski liecinieki un pierādījumu iesniedzēji, kas aizstāvējuši savas cietušo un liecinieku pozīcijas krimināllietās, tālab J. Strīķei un J. Jurašam vai viņu padotajiem nav izdevies lietas izbeigt vai novilcināt līdz bezgalībai. Bet krimināllietā par kukuļiem, iepērkot autobusus Rīgas Satiksmei, KNAB saņēma gatavus materiālus no Vācijas kolēģiem, kurus vajadzēja tikai iztulkot, un apsūdzības raksts teju gatavs.
Turklāt nevar nepamanīt, ka nevienā gadījumā KNAB netika ķēries klāt savam politiskajam “jumtam” — Jaunajam Laikam un vēlāk Vienotībai.
Seko mums 
Jau divus gadus publiskajā telpā aktualizēts jautājums par nakts trokšņiem un regulējuma caurumiem, kas liedz rast reālus risinājumus šai problēmai. Tiek rīkotas arvien jaunas darba grupas, rakstīti informatīvie ziņojumi, atzinumi, atbildes iedzīvotājiem un biedrībām, tikmēr ar risinājumiem joprojām neviens nesteidzas.
Kā top Latvijas Televīzijas (LTV) sižeti? Kāds ir viņu uzmanības fokuss? Divi piemēri.
Brīvdienu maģija – izlasīt kādu grāmatu. Beidzot izlasīju “Iznireļus” - paldies Lato Lapsam: obligātā lasāmviela tiem, kas interesējas par politiku un procesiem Latvijā.
Latvijas Televīzijas (LTV) lēmums nerīkot priekšvēlēšanu debates krievu valodā sabiedrisko mediju portālā rus.lsm ir skaista dāvana Rosļikovam un politiskajām partijām, kuras koncentrējas uz to, lai savus vēlētājus pamatā uzrunātu krievu valodā. Tieši šīs partijas būs lielākie ieguvēji.
Mēs uzskatām, ka aizliegums lietot Latvijas mazākumtautību valodas politiskās diskusijās neveicinātu ne piederības sajūtu Latvijai, ne vārda brīvību, ne mūsu valsts demokrātisko iekārtu.
Pēdējā pusgada laikā Latvijas politiskā vide, sabiedriskie mēdiji, sociālie mediji un portāli pārlieku bieži un radikāli ieņem konservatīvu vai pat negatīvu nostāju klimata izmaiņu apturēšanas un dabas daudzveidības saglabāšanas jautājumos. Pat brīdī, kad Latvijas Satversmes tiesa pieņēma vēsturisko un viedo spriedumu, ar kuru atcelta norma par mazāka caurmēra koku ciršanu, politiskajā retorikā un mediju slejās skanēja tikai apšaubāmu mežcirtēju asociāciju viedoklis, ka šie nepadošoties un darīšot visu, lai Latviju pārvērstu par izcirtumu (varbūt ne gluži šādiem vārdiem, bet šādu ideju).
Latvijas Žurnālistu asociācija (asociācija) aicina politiķus atturēties no mediju un žurnālistu diskreditācijas, apzināti vai neapzināti veidojot nepamatotu viedokli par žurnālistiem, jo īpaši sabiedrisko mediju, kā valsts nodevējiem. Tāpat asociācija aicina sabiedriskos medijus sabiedrībai plašāk skaidrot savas redakcionālās izvēles.
Latvijas Radio galvenās redaktores Anitas Braunas ieraksts sociālajos tīklos sacēla lielu diskusiju vētru sociālajos tīklos. Viņai aizrādīja, ka minētais raidījums Somijā nebija partiju kandidātu priekšvēlēšanu debates krievu valodā, bet gan raidījums, kurā par politiku tika iztaujāti emigranti. Situācijas nav salīdzināmas, jo Somijas sabiedriskais medijs politiķu debates svešvalodā nerīko.
Rīgas domes priekšsēdētāja Rīgas domes priekšsēdētājam Vilnim Ķirsim – aicinājums izkārt varavīksnes karogu pie Rīgas rātsnama no 6. jūnija līdz 15. jūnijam.
